Auditorijas un mediju sistēmas attiecības nav līdzvērtīgas, jo indivīdiem nav tiešas pieejas politiskajai, ekonomiskajai un citām sociālajām sistēmām, tāpēc nākas paļauties uz mediju sniegto informāciju. Indivīdi, vēloties sasniegt dažādus mērķus, kļūst atkarīgi no plašsaziņas medijiem, to sniegtās informācijas un mediju iespējām nodrošināt indivīdu mērķu sasniegšanu.

Teorijas autori Sandra Bola-Rokīča (Sandra Ball-Rokeach) un Melvins Deflērs (Melvin Lawrence DeFleur) uzskatīja, ka mediji un auditorijas jāpēta, ievērojot plašāku sociālās sistēmas kontekstu. Tā ir relacionāla teorija, kas, skaidrojot mediju efektus, analizē sociālu sistēmu, mediju un indivīdu savstarpējās attiecības. Šīs teorijas autori akcentē ‒ jo vairāk indivīds savu vajadzību piepildīšanā atkarīgs no medijiem, jo nozīmīgāka būs mediju loma indivīda dzīvē, tātad būs lielāka mediju ietekme uz konkrētu personu. S. Bolas-Rokīčas un M. Deflēra konceptuālajā modelī sabiedrība, mediji un auditorija savstarpējās mijiedarbības rezultātā ietekmē cits citu. Kā raksta teorijas izveidotāji, sabiedrība un mediji rada auditorijā kognitīvus, afektīvus (emocionālus) un uzvedības efektus.

Mediju sistēmas atkarības teorija izaugusi no mediju lietojuma un apmierinājuma teorijas. Tās uzmanības centrā ir sociālās krīzes un dažādi sabiedrības pārmaiņu procesi, kuru norise veicina daudz lielāku sabiedrību atkarību no mediju piedāvātās informācijas. Ar nedrošību, neziņu, svarīgas informācijas trūkumu vai tās pārbagātību saistītos laika periodos sabiedrības daudz lielākā mērā paļaujas uz medijiem un kļūst daudz vairāk atkarīgas no mediju ietekmes jeb mediju efektiem. Teorijā skaidrotas attiecības starp indivīdiem un medijiem, vērtējot tās sociālo procesu kontekstā. Teorijas izveidotāji izceļ varas faktorus šajās attiecībās. Mediju ietekmi un sabiedrības atkarību no medijiem teorija skaidro kā mainīgu, nevis stabilu.

Mediju sistēmas atkarības teorijas veidotāju skatījumā plašsaziņas mediju ietekme tiek realizēta, kontrolējot citu (indivīdu, grupu, sabiedrības) mērķu piepildīšanai nepieciešamus ekskluzīvus un ierobežotus informācijas resursus. Plašsaziņas mediju vara izpaužas ne tikai piekļuves zināšanām konstruēšanā, bet arī nosakot diskursa likumus, kas ietekmē zināšanu konstruēšanas un nozīmju veidošanas procesus. Tādējādi plašsaziņas mediju ietekme iegūst simbolisku spēku, jo sociālā realitāte un jo sevišķi sociālās pārmaiņas kļūst par šo varas attiecību produktu.

Atkarība no plašsaziņas medijiem veidojas, ja masu mediju sistēmai ir noteicošā kontrole pār ierobežotiem resursiem (piemēram, kontrole pār piekļuvi televīzijas ziņu auditorijai), kas ir svarīgi citiem sociāliem aktoriem (piemēram, nevalstiskām organizācijām vai politiskajā partijām), lai sasniegtu savus informācijas un komunikācijas mērķus (piemēram, izplatītu informāciju atbalstītāju mobilizēšanai). Šādas attiecības ir strukturāli asimetriskas (viena puse ir vairāk atkarīga no otras) vai simetriskas (aptuveni vienāda savstarpēja atkarība). Šīs attiecības teorijas veidotāji sīkāk skata četrās dimensijās: resursu tvērumā (mērķa sasniegšanai nepieciešamo resursu klāsts), mērķa tvērumā (iesaistīto informācijas un komunikācijas mērķu diapazons), mediju tvērumā (iesaistīto mediju kanālu diapazons) un intensitātē (nepieciešamo resursu pieejamība). Mediju atkarības attiecības ir visspēcīgākās, ja mediju lietotāji jūtas apdraudēti.

Mūsdienu mediju vides pētījumi parāda, ka indivīdu atkarība no plašsaziņas mediju sistēmas samazinās, lai gan tā joprojām ir nozīmīga. 21. gs. sākuma publiskās komunikācijas vidē indivīdi un auditorijas veido atkarības attiecības ar plašu tradicionālo un digitālo (sociālie mediji, video un audio straumēšanas servisi, ziņapmaiņas lietotnes u. c.) klāstu. Šajās attiecībās samazinās tradicionālo mediju ietekme, bet palielinās jaunu publiskās komunikācijas dalībnieku (piemēram, sociālo mediju) ietekme. Mūsdienās pētījumi, kuros izmantota šī teorija, analizē sabiedrības atkarību no interneta vai digitālajiem medijiem, kā arī atkarību no mediju kontrolētas diskusijas par būtiskiem jautājumiem (sabiedrības drošība, sabiedrības veselība, klimata pārmaiņas un citi).

Teoriju 1976. gadā izveidoja S. Bola-Rokīča un M. Deflērs. Sākotnēji tā tika nosaukta par atkarības teoriju. Teorija apvieno vairākas zinātniskas perspektīvas, to vidū ir psihoanalīzes, sociālās sistēmas teorijas un mediju lietojuma un apmierinājuma teorijas elementi. Teorijas veidotāju skatījumā pastāv saikne starp medijiem, auditorijām un sociālo sistēmu. Indivīda iespējas saņemt informāciju, vērojot realitāti, ir ierobežotas, tāpēc auditorijas lielāko daļu nepieciešamās informācijas saņem ar mediju starpniecību. Ja mediju lietojums ir ļoti intensīvs, auditorija kļūst atkarīga no medijiem. Ja sabiedrības dzīve ir atkarīga no medijiem, tad mediji, izmantojot savu ietekmi, var izveidot atkarības piesātinātas attiecības ar mērķa auditorijām.

Mediju sistēmas atkarības teorijas ekosistēmas perspektīva iesaka vērtēt atkarību no plašsaziņas medijiem nevis ierobežotas mediju sistēmas ietvaros, bet gan mainīgā vidē, kur plašsaziņas mediji ir savstarpēji atkarīgi no citām sociālajām sistēmām (piemēram, ekonomiskās un politiskās), kā arī starp makrolīmeni (sabiedrība), mezolīmeni (organizācijas) un mikrolīmeni (indivīdi).

Teorija ir lineārā komunikācijas modeļa kritikas rezultāts, jo komunikācijas procesā tā ņem vērā ne vien informācijas plūsmu un tās dalībnieku lomu, bet cenšas skaidrot komunikācijas procesā iesaistīto attiecības un šo attiecību kontekstu.

• Indivīda līmenis

Mediji tiek izmantoti, lai apmierinātu auditorijas vajadzības. Teorijas kontekstā tas skaidrots šādi: jo lielākā mērā mediji spēj apmierināt vajadzības, jo lielāka atkarība veidojas, un otrādi ‒ neapmierinātas vajadzības samazina atkarības pakāpi.

• Sociālais līmenis jeb sociālās stabilitātes līmenis

Sociālo pārmaiņu laikā, ko var raksturot konflikti, dažādu grupu pretrunas, vēlēšanu cīņa, sabiedrība nolūkā pieņemt lēmumus ir spiesta pārskatīt savas pārliecības, sociālo praksi un uzvedību. Šādos periodos atkarība no medijiem dramatiski pieaug, jo šādos apstākļos ir lielāka nepieciešamība pēc informācijas. Komunikācijas procesā aktīva auditorija, teorijas skatījumā, pati izvēlas savu atkarības pakāpi no medijiem saistībā ar savām individuālajām vajadzībām, ekonomiskiem un sociālajiem apstākļiem, kultūru. Ja mediji mazākā mērā nekā alternatīvi informācijas avoti apmierina auditorijas vajadzības, konkrētas auditorijas mediju atkarības pakāpe samazinās.

1. Plašsaziņas mediji piesaista sabiedrības uzmanību, piedāvājot apmierināt tās informācijas, izglītošanās un izklaides vajadzības.

2. Sabiedrības un mediju attiecībās pastāv ļoti daudzveidīgi savstarpējās atkarības līmeņi. Tos ietekmē racionāli (zināšanas, kas nepieciešamas lēmumu pieņemšanai), uztveres (cik svarīga ir informācija, kā tā tiek izprasta un interpretēta) un emocionāli (cik liels ir sagādātais apmierinājums) faktori.

Lielākā daļa no teorijas kontekstā veiktajiem pētījumiem analizē kopsakarības, kas saistītas ar mediju lietojumu politisku pārmaiņu periodā, izvērtējot mediju darbības pieņemto lēmumu (piemēram, par izvēli vēlēšanās) kontekstā. Teorijas autori pieņem, ka dziļas politiskas un sociālas pārmaiņas rada auditorijai nepieciešamību pēc intensīvāka mediju lietojuma, bet, izmainoties sociālajiem apstākļiem un beidzoties sarežģītam periodam (piemēram, ekonomiskā krīze, sociāla un politiska transformācija), sabiedrības atkarība no mediju sniegtās informācijas samazinās. Šīs teorijas skatījumā sabiedrības transformācijas periodā mediji var palīdzēt sabiedrībai izprast sociālo pārmaiņu attīstības procesu. Tādējādi teorijas ietvaros veiktie pētījumi izmantoti, lai skaidrotu mediju nozīmi pārmaiņu radītas sociālās nedrošības apstākļos.

Jebkurā politiskajā vidē nenoteiktība un neskaidrība mēdz radīt satraukumu sabiedrībā. Tā ietekmē iedzīvotāji pastiprināti izmanto medijus. Kā skaidro teorija, mediju sniegtā informācija pārmaiņu periodā pazemina sociālo trauksmi un vienlaikus daudz lielākā mērā ietekmē sabiedrību, tādējādi pārmaiņu periodos medijiem ir daudz lielāka nozīme realitātes konstruēšanā.

Mediju atkarības teorija indivīdu masu mediju izmantošanu skaidri saista ar politisko stabilitāti, izmantojot divu saistītu procesu funkciju. Viens no tiem ir politiskās un sabiedrības nestabilitātes samazināšanās. Kad politiskās institūcijas apvienojas ap demokrātijas normām un stabiliem ekonomiskajiem rezultātiem, tas samazina trauksmes atmosfēru, kurā pilsoņi vairāk spēj novērtēt politisko un ekonomisko institūciju darbību. Šādos apstākļos samazinās pieprasījums pēc visaptverošas informācijas, jo sabiedrības stabilizēšanās samazina informācijas meklēšanas nepieciešamību. Otrais no abiem procesiem, kas ir atkarīgs no politiskās stabilitātes, ir palielināta plašsaziņas mediju informatīvo alternatīvu dzīvotspēja. Mediju ietekmes uz sabiedrību iespējamība samazinās, kad kļūst pieejami alternatīvi informācijas avoti.

Vairāk nekā trīs gadu desmitus plašsaziņas mediju sistēmas atkarības teorija ir sniegusi teorētisku pamatu, lai izskaidrotu attiecības starp indivīdiem, institūcijām un plašsaziņas medijiem gan makrolīmenī, gan mikrolīmenī. Šajā periodā digitālie mediji ir kļuvuši par daudzu cilvēku ikdienas daļu. Tāpēc tā adaptēta interneta un digitālās komunikācijas ietekmes skaidrošanai, proti, mediju sistēmas atkarības teorija, analizējot publiskās komunikācijas tehnoloģiju struktūras pārmaiņas, skaidro attiecības, kas raksturo indivīda paļaušanos uz internetu savu mērķu piepildīšanai.

Mediju sistēmas atkarības teorija pirmo reizi tika izstrādāta pirms interneta izveidošanās, kad plašsaziņas mediju ainavas bija konsolidētākas un mazāk sarežģītas. Tomēr tās centrālos jautājumus par atkarības attiecībām var pielāgot digitālajam laikmetam. Interneta tehnoloģijas var radikāli novirzīt plašsaziņas mediju varas attiecības par labu atsevišķiem lietotājiem, vietējām grupām un demokrātiskākiem procesiem, palielinot indivīdu kā aģentu lomu šajās attiecībās.

Mediju sistēmas atkarības teorija pārsvarā attiecas uz mediju lomu sociālo krīžu un lielu pārmaiņu periodos. Šīs teorijas atziņas ir grūtāk izmantojamas ārpus šādiem periodiem. Teorijas pieņēmumi attiecas uz ļoti mainīgiem apstākļiem, tā ir lielākoties aprakstoša. Teorijas kritiķi uzskata, ka mediju atkarības ietekme teorijā nav pietiekamā līmenī izskaidrota. Teorijas atziņas ir salīdzinoši sarežģīti pierādīt eksperimentāli vai izmantojot citas zinātniskas metodes.

Mediju atkarības teorija ir plašsaziņas mediju kā relāciju parādības teorija. Plašsaziņas mediju ietekme nozīmē iespēju kontrolēt ne tikai piekļuvi zināšanu konstruēšanai, bet arī diskursa likumus, kas darbojas zināšanu par kādu svarīgu jautājumu (piemēram, mediju loma klimata pārmaiņu veicināšanā, dezinformācijas novēršanā, sociālās iesaistes procesos) konstruēšanas procesā. Plašsaziņas mediju spēks šajā ziņā sasaucas ar simbolisko spēku, jo sociālā realitāte (un izšķiroši ‒ sociālās pārmaiņas) tiek uzskatīta par šo varas attiecību produktu. Citiem vārdiem sakot, teorijas kontekstā nozīmīgu jautājumu nozīme tiek konstruēta ar mediju palīdzību, izmantojot diskursu, un mediju sistēmas atkarības teorijas mērķis ir analizēt varas attiecības, kas strukturē nozīmes veidošanas procesus.

Mediju sistēmas atkarības aspekti tiek pētīti, izmantojot sociālo zinātņu pētniecībā lietotās datu vākšanas metodes. Auditorijas attieksmes pret medijiem un atkarības no tiem pētniecībai noderīgas ir aptaujas un intervijas (klātienes vai datorizētas), fokusu grupu diskusijas. Mediju atkarības teorija palīdz skaidrot arī mediju tehnoloģiju lietojumu, tāpēc teorijas ietvaros veiktajos pētījumos (atkarības novērtēšanai) noderīgi dati, kas raksturo konkrētu mediju lietojuma laiku, digitālo mediju vietnēs pavadītā laika ilgumu, konkrētas ierīces, kas izmantotas dažādu komunikācijas vai citu mērķu piepildīšanai. Lai izprastu mediju atkarības radītos efektus sabiedrībā, tiek apvienoti mediju satura pētījumu dati (kontentanalīze), mediju lietojums (piemēram, sociālo mediju funkciju un informācijas lietojums) un sabiedriskās domas pētījumi (aptaujas), kas ļauj fiksēt respondentu uztveri (kā respondenti vērtē savu atkarību no ikdienā izmantotiem medijiem). Ārpus akadēmisko pētījumu klāsta mediju atkarības teorija palīdz izprast konkrētu mērķu virzītas komunikācijas (politisko kampaņu, reklāmas, sabiedrisko attiecību, digitālā mārketinga) ietekmi, analizējot izmantotos mediju kanālus un izvēlēto auditoriju attiecības ar konkrētajiem kanāliem.

Teorija ir noderīga politikas, politiskās komunikācijas, valdības komunikācijas, mediju lietojuma un mediju vēstījumu uztveres pētījumu veikšanai. Digitālās komunikācijas pieauguma apstākļos tā izmantota interneta lietotāju, piemēram, interneta iepirkšanās paradumu pētniecībai, mediju tehnoloģiju lietojuma un iespējamo atkarību (piemēram, atkarība no viedtālruņiem) izpētei. Lielākā daļa teorijas ietvaros veikto pētījumu koncentrējas uz mikrolīmeņa atkarības attiecību vērtējumu. Teorija ir plaši pielietojama, lai vērtētu uzņēmumu un organizāciju komunikācijas procesu - uzņēmumu un organizāciju komunikācijā izmantoto mediju daudzveidību, kā arī vērtējot plašsaziņas mediju ietekmi uz uzņēmumu reputāciju, publisko tēlu. Mediju lietojuma kvantitatīvo datu un sabiedriskās domas aptauju datu apvienojums tiek izmantots, lai vērtētu mediju sistēmas dalībnieku un mediju vēstījumu ietekmi uz sabiedrību.

Mediju sistēmas atkarības teorijas ietekmē komunikācijas pētniecībā palielinājās interese par dažādu komunikācijas procesu dalībnieku savstarpējām attiecībām un šo attiecību kopsakarībām. Daudzi pētījumi, kas izmanto mediju sistēmas atkarības teorijas pieeju, analizē nevienlīdzības attiecības starp medijiem un konkrētām sabiedrības grupām, piemēram, izceļot konkrētu grupu digitālo prasmju līmeņa ietekmi uz atkarību no konkrētiem medijiem. Politiķu un politisko partiju, politiski ievēlētu amatpersonu darbības atkarība no medijiem ir nozīmīga tēma politiskās komunikācijas pētījumos. Konflikti, konkurence, savstarpējā atkarība un pretrunas izcelti gan pētījumos, gan diskusijās, analizējot politiķu un mediju (kā pieejas vēlētājiem vai sabiedrībai kanālu) attiecības, attiecības ar mediju vēstījumiem (politiķu atspoguļojums medijos), mediju cinisma un negatīvisma (mediju prakse kritiskas attieksmes pret konkrētiem politiķiem vai politiskiem spēkiem paušanā) izpausmes un ietekmi uz politikas uztveri sabiedrībā.

Teorija ļoti plaši izmantota, veicot sabiedrības veselības un medicīnas komunikācijas pētījumus. Sabiedrības veselības problēmas nereti rada sociālas problēmas, tāpēc mediju sistēmas atkarības teorija sniedz nozīmīgu ieguldījumu, lai izprastu, cik lielā mērā sabiedrības un indivīdi ir atkarīgi no medijiem ar veselību saistītu krīžu laikā (piemēram, Ebolas vīrusa epidēmija, Covid-19 pandēmija un citas).