Teorijas izveidotāju skatījumā informācija plūst cauri “vārtiem”, kurus uzrauga “vārtu sargi”, kuri pieņem lēmumus par informācijas laišanu vai nelaišanu cauri vārtiem. Pieņemot šos lēmumus, “vārtu sargi” izmanto savu varu attiecībā pret tiem, kas atrodas aiz vārtiem. Mediju gadījumā tā ir auditorija, mediju lietotāji. Lai arī teorijas izveidošanas pirmsākumos tās likumsakarības tika attiecinātas uz preču un pakalpojumu kustību, kopš 20. gs. 50. gadiem tā galvenokārt izmantota, lai vērtētu, kā mediju organizācijas (uzņēmumi, redakcijas) un mediju profesionāļi (redaktori, žurnālisti) ietekmē sabiedrībai pieejamo informāciju.

Vārtu sargāšanas teorija pieder pie žurnālistikas socioloģijas teorijām, jo skaidro mediju un sabiedrības mijiedarbību. Tās pamatā ir divi pieņēmumi: pirmkārt, pasaulē vienlaikus notiek bezgalīgi daudz notikumu; otrkārt, medijiem ir ierobežotas iespējas atspoguļot šos notikumus. Teorijas skatījumā informācija par notikumiem medijus sasniedz kā plūsma, savukārt mediji tiek uzskatīti par “vārtiem”, kas atrodas pa vidu starp notikumiem un mediju lietotājiem. Mediju redakcijas un to darbinieki ir “vārtu sargi”, kas nosaka, kādu informāciju sabiedrība saņem, tātad mediji realizē savu varu, nosakot informācijas atlases kritērijus un pieņemot lēmumus par informācijas piegādes laiku, apjomu, kvalitāti. Informācijas atlase nenotiek tikai pēc kvantitatīviem kritērijiem (informācijas vienību skaits, īpatsvars un apjoms), tā tiek pielāgota kvalitatīviem  kritērijiem, kas atspoguļo mediju darbinieku subjektīvos uzskatus un darba objektīvos apstākļus. To vidū svarīgākās ir ziņu vērtības jeb īpašības, kas informāciju padara par medijiem piemērotu.

Teorijas nozīmīgākais sasniegums ir pētījumos balstītās atziņas, kas parāda, ka mediji nesniedz sabiedrībai tiešu realitātes ainu, bet atlasa un pārveido realitāti, pielāgojot to profesionāliem uzskatiem, medija formātam, auditorijai. Mediju atspoguļotās realitātes ainu ietekmē mediju darbinieku subjektīvie priekšstati par savu profesionālo lomu, tomēr objektīvi kritēriji jeb ziņu vērtības nosaka to, kuri notikumi kļūst par mediju saturu. Ziņu saturu un to pieejamību auditorijai ietekmē arī konkrētu mediju īpašnieku un vadītāju definētie mediju darbības mērķi un ziņu politikas, profesionālās darbības iekšējie un ārējie apstākļi, mediju un sabiedrības kultūra. Žurnālistu un redaktoru pieņemtie lēmumi par publicēšanai piemērotu informāciju ir būtiskākie mediju satura producēšanas gaitā, tomēr nozīmīgi ir mediju darbinieku uzskati par savu auditoriju un tās interesēm. Mediju profesionāļu lēmumus ietekmē mediju organizāciju vadība, ziņu aģentūru piedāvātā satura kvalitāte, sabiedrisko attiecību darbinieku un citu publiskās komunikācijas profesionāļu sniegtā informācija, kuras atlase un pielāgošana notikusi pirms tās nonākšanas līdz žurnālistiem un redakcijās.

Mūsdienu komunikācijas procesi likuši papildināt agrākos vārtu sargāšanas modeļus ar citu publiskās komunikācijas dalībnieku un auditorijas ietekmi uz informācijas plūsmas dažiem posmiem, kuros tīmekļa lietotāji gan rada informāciju, gan tās pieejamību ietekmē tādi tīkla (kanāla) komunikācijas faktori kā algoritmi, informācijas meklēšanas tehnoloģijas, konkrēti digitālie rīki un to tehniskās iespējas. Izraēlas pētniece Karine Nahona (קרין נהון) piedāvā (2009) jaunu “tīkla vārtu sargāšanas” teoriju, kurā ievērota mūsdienu komunikācijas vidē pastāvošā vārtu sargāšanas dinamika, kā arī  vārtsarga un vārtu mainītā loma digitālajos medijos, kad mediju lietotāji kļūst gan par informācijas radītājiem, gan vārtu sargiem savai un citiem pieejamai informācijai.

Informācijas vidē tīmeklī ziņu portāli, kas uzkrāj un sakārto informāciju, arī uzņemas vārtu sargāšanas funkciju. Vārtu sargāšanas procesā būtiska nozīme ir sociālajiem medijiem. Līdzīgi kā vārtu sargāšanas teorijas pirmsākumos, sociālās tīklošanās platformās lietotāji, kas paši rada informāciju, ir individuālie vārtu sargi, bet lietotāji, kas pārstāv kopienas un komunicē ar citiem sociālo mediju profilu īpašniekiem, jāuzskata par kolektīvajiem vārtu sargiem.

Vārtu sargāšanas teorijas izveidotājs ir vācu izcelsmes amerikāņu psihologs, sociālās psiholoģijas  pamatlicējs Kurts Levins (Kurt Lewin). K. Levins uzskatīja, ka indivīdu uzvedības novērojumi ļauj izdarīt vispārīgus secinājumus par sociālo vidi. Viņa teorijas pamatā ir sociālā lauka jēdziens,  ko viņš konceptualizēja kā dzīves vidi, ko veido attiecības starp indivīdiem un grupām. Sociālā lauka jēdzienu K. Levins papildināja ar “vārtu sargāšanas” konceptu, ar kura palīdzību viņš piedāvāja pārbaudīt, kā objektīvus procesus, piemēram, cilvēku vai preču kustību, ietekmē indivīdu subjektīvie stāvokļi un kultūras vērtības. Pēc K. Levina domām, svarīgi ir sociālie kanāli, kas saista indivīdus ar sociālo lauku, savukārt “vārtu sargāšanas” jēdziens ļauj izprast, kuru aktoru kādi lēmumi ietekmē indivīda un sociālās vides mijiedarbību.

Vārtu sargāšanas sākotnējie pētījumi attiecas uz 20. gs. 40. gadiem un atspoguļo K. Levina interesi par ēšanas paradumu izmaiņām amerikāņu sabiedrībā. K. Levina vārtu sargāšanas teorijā būtiski termini ir “kanāls”, “kanāla daļas”, “ietekmes faktori” (arī “spēki”) un “vārti”. Kanāls nosaka, kādi šķēršļi būs preces ceļā no izgatavošanas līdz lietošanai, noteikti kanāla posmi (“daļas”) ir vietas kanālā, kurās tiek pieņemts lēmums. Šos lēmumus nosaka  konkrēti faktori jeb spēki, kas atbalsta vai negatīvi ietekmē lēmumu, tie vienmēr ir pretrunīgi. Attiecībā uz pārtikas pirkšanu tie būs cena, produkta sastāvs un citi aspekti. Lēmums iegādāties vai atteikties no produkta iegādes tiek pieņemts punktā, kurā spēks maina virzienu. Tie ir vārti, savukārt lēmuma pieņēmēji, kuri nosaka, kas paliks kanālā un kas nonāks ārpus kanāla, ir “vārtu sargi”. Pārtikas iegādes gadījumā “vārtu sargs” būs mājsaimniece. K. Levins uzskatīja, ka sociālas pārmaiņas ir “vārtu sargu” un to ietekmējošo spēku mijiedarbības rezultāts. Pēc K. Levina domām, vārtu sargāšana ir situatīva, to ietekmē aktuālie apstākļi, ideoloģiskie apsvērumi, kurus savukārt ietekmē ilgākā laikā veidojusies vērtību sistēma, kas nosaka pagātni un nākotni.

K. Levina students Deivids Vaits (David Manning White) bija pirmais, kas savā publikācijā (1950) attiecināja vārtu sargāšanas konceptu uz mediju darbību. Pirmie vārtu sargāšanas teorijas pētījumi tika veikti konkrētu laikrakstu redakcijās 20. gs. 50. gados Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), analizējot iemeslus, kāpēc ziņu aģentūru piegādātās ziņas redaktori pieņem publicēšanai vai tās noraida. D. Vaits vārtu sargāšanas analītiskajā modelī iekļāva arī ziņu redaktora subjektivitāti, izvēloties publicēšanai piemērotas ziņas. Viņš uzskata, ka ziņu plūsma nozīmē ceļu cauri daudziem vārtiem un “vārtu sargiem”: reportieris, ziņu aģentūra, vietējā laikraksta redaktors, kas izvēlas tikai daļu no piegādātajām ziņās. Dažādi reportieri var atšķirīgi novērtēt vienu un to pašu notikumu, savukārt dažādi mediji, kas šo ziņu publicē, var izteikt atšķirīgu, pat pretrunīgu attieksmi pret notikumu. Tāpēc D. Vaits uzskatīja, ka žurnālistiem ir nozīmīgākā loma ziņas ceļojumā cauri komunikācijas kanāliem. Ziņas kategoriju, tematu un tās rakstīšanas veidu D. Vaits uzskatīja par subjektīviem faktoriem, auditorijas attieksmi uzskatot par vienīgo objektīvo ziņas nozīmes rādītāju. Tas ir arī vienīgais ārējais faktors, ar ko rēķinās ziņas redaktors, jo viņam jāpiesaista lasītāja uzmanība.

K. Levina sociālā lauka teorijā ir četri analīzes līmeņi: mikrosistēma jeb tiešais konteksts; mezosistēma jeb tūlītēju kontekstu kolekcija; ekosistēma, kurā atrodas ārējie institucionālie standarti, un makrosistēma jeb kultūra. Mediju gadījumā “vārtu sargāšana” notiek mikrosistēmā, mezosistēmā, kurā “vārtu sargāšana” ir konkurējošu mediju uzņēmumu interešu produkts, žurnālistikas standartu un organizatoriskās politikas eksistēmā un kultūras ietekmju makrosistēmā.

Vorena Brīda (Warren Breed) pētījums (1955) skaidroja, kā laikrakstu īpašnieki un redaktori kontrolē un rada citiem darbiniekiem (reportieriem, tekstu ievadītājiem, korektoriem, redaktoriem) saistošu avīzes politiku. V. Brīds uzsvēra, ka profesionālā ētika, darbinieku uzskati un mediju brīvības princips liedz izdevējam iejaukties saturā, tādējādi tas ierobežo tiešu avīzes politiskās līnijas ievērošanu. V. Brīds laikraksta ziņu politiku definēja kā vairāk vai mazāk konsekventu avīzes ievirzi, kas nosaka redakcijas darbu, virsrakstus, rubriku sistēmu. Reportieri pielāgojas ziņu politikas prasībām socializācijas gaitā redakcijās, un tas notiek līdzīgi, kā ikviens indivīds uzzina, kā uzvesties konkrētas kultūras kontekstā. “Līdz ar šo pētījumu žurnālistikas socioloģiskajai analīzei tika pievienota vēl viena jauna tēma, kas atkāpās no empīriskajiem priekšstatiem par realitātes atspoguļojumu un pievērsās kritiskām idejām, skaidrojot “realitātes producēšanu”, raksta Barbara Zīlaicera (Barbara Zelizer).

Volters Gībers (Walter Gieber) 20. gs. 50. gadu vidū attīstīja D. Vaita idejas, izceļot ziņu redaktora lomu mediju satura veidošanā. Ziņu redaktors ir žurnālistu darba “vārtu sargs”, jo pieņem lēmumu, kāda žurnālistu sagatavota informācija sasniegs auditoriju. Redaktora ziņu atlasi nosaka gan subjektīvie faktori, gan redaktora priekšstati par savu auditoriju. Lēmumu pieņemšanā svarīgi arī tādi objektīvi kritēriji kā laikraksta tradīcijas, tā vadītāju izveidotā ziņu politika, ziņu aģentūru piedāvāto ziņu skaits, vieta laikrakstā, laikraksta dizains, ziņu sagatavošanai pieejamais laiks. Ziņu aģentūru loma ir nozīmīga, tās ir “uzticamu ziņu ieteicējas”. Ziņu redaktors ir atkarīgs gan no piegādāto ziņu kvalitātes, gan apjoma un daudzuma. Laika trūkuma dēļ ziņu redaktori bez papildu kvalitātes vērtējuma publicē ziņu aģentūru piedāvātās ziņas. Tā samazinās redaktoru nozīme ziņu izvēlē. V. Gībera pētījumā ziņu redaktors ir tikai sekundārais ieteicējs, jo primāro informācijas atlasi veic ziņu aģentūra.

20. gs. 60. gadu vidū divi norvēģu pētnieki ‒ Juhans Galtungs (Johan Vincent Galtung) un Marī Rūge (Mari Louise Holmboe Ruge) ‒ savā pētījumā (1965) pievērsās jautājumam, kā notikumi kļūst par ziņām. Pētījums tika veikts, analizējot, kā četri Norvēģijas laikraksti atspoguļo trīs starptautiskas krīzes. Viņu teorijas pamatā ir divas premisas: pirmkārt, nāciju attiecībās starptautiskajai komunikācijai ir daudz lielāka loma nekā  starppersonu komunikācija, otrkārt, priekšstatus par starptautisko realitāti starptautiskajā komunikācijā veido masu mediji, neliela daļa tajos ir starppersonu attiecības. Abi autori skaidro, ka ne jau visi notikumi kļūst par ziņām, tie iekļūst vai neiekļūst ziņās atkarībā no mediju attieksmes. J. Galtungs un M. Rūge identificēja faktorus, kas nosaka, kā pasaules notikumi nokļūst laikrakstu lappusēs, izveidojot pirmo ziņu vērtību sarakstu. Tajā bija šādi kritēriji, kurus izmanto redaktori un žurnālisti, lai izvēlētos publicēšanai piemērotas ziņas: notikuma biežums, neparastums, skaidrība (informācijas pietiekamība), nozīmīgums konkrētai auditorijai vai kultūrai, saistība ar auditorijas gaidām, pēkšņums, notikuma attīstība, atšķirīgums no citām ziņām, saistība ar izcilām personībām, saikne ar notikumiem un starptautiskā komunikācijā nozīmīgām (elites) valstīm, personalizācija, saikne ar negatīvu notikumu (katastrofa, noziegums un citi). Analizējot šos faktorus, J. Galtungs un M. Rūge nāca klajā ar trīs hipotēzēm. Atlases hipotēze paredz, ka notikumi, kas vairāk atbilst minētajiem kritērijiem, tiks atlasīti ziņām. Sagrozīšanas hipotēze nosaka: kad ziņa ir izvēlēta, pieaug tās izvēlei izmantotās ziņu vērtības nozīme.  Atkārtošanas hipotēze paredz, ka notikuma atlase un notikuma sagrozīšana notiks katrā posmā no notikuma līdz lasītājam. Saskaņā ar atkārtošanas hipotēzi žurnālists atlasīs un sagrozīs ziņu sižetu, un tieši tādi paši procesi notiks ziņas lasītāja līmenī. Ja žurnālists atlasa ziņas atkarībā no ziņu vērtības kritērijiem, lasītāja līmenī ziņas apstrāde notiek atkarībā no psiholoģiskajiem, sociālajiem un kultūras kritērijiem. Atšķirībā no pirmajiem “vārtu sargāšanas” pētījumiem, kuros saskaņā ar K. Levina teoriju meklē “vārtu sargu”, kuram ir “galvenā pozīcija”, izvēloties un noraidot informāciju, kas pārvietojas pa sakaru kanālu, J. Galtunga un M. Rūges pētījums piedāvā “objektīvu” kritēriju sarakstu. Šie kritēriji un to izmantojuma likumsakarības nosaka, ka katram “vārtu sargam” neatkarīgi no atrašanās līmeņa jāveic ziņu atlase.

Pamela Šūmeikere (Pamela Shoemaker) 1991. gadā “vārtu sargāšanu” definēja kā procesu, kurā pasaulē pieejamo vēstījumu miljardi tiek pārveidoti simtiem ziņās, kuras katru dienu saņem indivīdi. Vēlāk definīcija tika konkretizēta, to neasociējot ar iekšēju un ārēju lēmumu pieņemšanas virkni, bet kā vispārēju procesu, ar kura starpniecību ziņu mediji konstruē sociālo realitāti. P. Šūmeikere  un Timotijs Voss (Timothy Vos) secināja, ka “vārtu sargāšanas” lēmumi rada neskaitāmas vienas un tās pašas sociālās realitātes versijas. “Vārtu sargāšanas” process nebeidzas ar notikumu un tā mediju apstrādi redakcijās, tas turpinās, kad auditorijas pārstāvis izvēlas, kuras ziņas patērēt. “Vārtu sargāšana” nav nejauša un patvaļīga, tas ir apzinātu lēmumu rezultāts. P. Šūmeikere un T. Voss esošos vārtu sargāšanas modeļus apvienoja vārtu sargāšanas lauka modelī. Tajā neapstrādāta informācija plūst pa trim vārtu sargāšanas kanāliem. Tie ir informācijas avots, medijs un auditorija. Ar ekspertu, novērotāju, dalībnieku, komentētāju un ieinteresēto personu starpniecību informācija nonāk avota kanālā. Ar reportieru, redaktoru, producentu, ziņu ražošanas procesā iesaistīto darbinieku palīdzība tā nonāk medija kanālā. Avotu un mediju apstrādātā informācija kļūst par ziņu saturu. Pēc tam auditorija izvēlas sev piemēroto no ziņu satura, kas nonāk auditorijas kanālā ar sociālo mediju, viedtālruņu kameru vai citu tehnoloģiju palīdzību. Šajā modelī auditorija ir vārtu sargs, kurš kanālā ielaiž tikai uzmanību piesaistošu informāciju, un uzmanības piesaistīšanas prasme ir aizstājusi agrākās ziņu vērtības. Tiklīdz informācija pārvar pirmo “vārtu sargu” veidoto robežu, tā pārvietojas pie “ieejas vārtu sargiem” mediju redakcijās, kur lēmumu pamatā ir žurnālistu profesionālā rutīna un standarti. Pēc tam “iekšējie vārtsargi” nodod informāciju “izejas vārtsargiem”, kuri pieņem galīgos lēmumus par publicēšanu, pamatojoties uz auditorijas atsauksmēm.

20. gs. 90. gados un 21. gs. sākumā P. Šūmeikere un Stīvens Rīzs (Stephen Reese), kā arī T. Voss attīstīja vārtu sargāšanas teoriju, to pielāgojot mūsdienu mediju darba analīzei. Minētie autori identificēja piecus vārtu sargāšanas pētījumu analīzes līmeņus: individuālo, komunikācijas rutīnu, organizācijas, sociālās institūcijas un sociālās sistēmas līmeni. Individuālais analīzes līmenis attiecas uz atsevišķu “vārtsargu” īpašībām vai personu komunikācijas produktiem, piemēram, emuāriem, e-pastiem, tīmekļa vietnēm. Komunikatīvās rutīnas analīzes līmenis skaidro profesionālos instinktus, ziņu vērtības un to novērtējumu. Organizācijas analīzes līmenis nošķir vienas mediju organizācijas no citām, piemēram, pēc aptvertās teritorijas, pēc mērķiem. Sociālo institūciju analīzes līmenis ietver spēkus, kuri ietekmē mediju organizāciju, piemēram, reklāmdevējus, valdības un aktīvistu grupas. Sociālās sistēmas analīzes līmenī tiek novērtēts, kā ideoloģija, kultūra, ekonomika un politika ietekmē “vārtu sargāšanas” procesu.

Vārtu sargāšanas pētījumos lielākās pretrunas un diskusijas bijušas par secinājumiem, kura līmeņa “vārtu sargiem” ir lielāka ietekme uz ziņu veidošanas procesu vai mediju saturu, kā arī par jautājumiem, vai visiem komunikācijas dalībniekiem ir līdzīgas ziņu vērtības. Tā kā  mediju vide ir daudzveidīga, bet vārtu sargāšanas pētījumi parasti veikti konkrētās mediju organizācijās, atsevišķos pētījumos secināts, ka lielāka ietekme ir indivīdiem (žurnālistiem, ziņu redaktoriem) un viņu subjektīvajiem priekšstatiem, bet citos gadījumos, kad līdzīgu lēmumu pieņemšanu ietekmē ātrums vai redakciju noteikumi, lielāka nozīme bija profesionālajām rutīnām vai ārējiem informācijas avotiem.

Atkarībā no pētītā medija vai izvēlētā temata, kā arī mediju attīstības ziņu vērtību saraksts pastāvīgi tika papildināts, veidojot jaunus sarakstus. Daļa no ziņu vērtībām šajos sarakstos ir līdzīga, tomēr ne vienmēr pētījumos iespējams nošķirt ar ziņu saturu un ar ziņu veidošanas procesu (piemēram, konkurence, ātrums, ziņu ietekme) saistītās ziņu vērtības.

Jaunas pretrunas šajā teorijā un jaunus pētnieciskos jautājumus raisa auditorijas iespējas ar savu attieksmi un reakciju ietekmēt žurnālistus un mediju saturu. Dažādi avoti, kas neseko žurnālistikas standartiem, mūsdienās producē milzīgu informācijas apjomu. Žurnālisti joprojām seko profesionālajām vērtībām, tomēr ietekmējas no tiem komunikācijas dalībniekiem, kas nav profesionāļi, piemēram, tīmekļa aktīvisti, pilsoniskie žurnālisti, trauksmes cēlāji. Ir zināmas žurnālistu profesionālās vērtības un ziņu atlases kritēriji, tomēr nav izveidoti auditorijas izvēles un citu komunikācijas dalībnieku informācijas atlases kritēriji.

Vārtu sargāšanas teorijas atziņas izmaina tehnoloģiju ietekmēta informācija. K. Nahona piedāvā jaunu konceptuālu sistēmu “vārtu sargāšanas” izpratnei tīmeklī. Pēc viņas domām, “vārtu sargi” tīklā nevis izvēlas ziņas, ko laist cauri “vārtiem”, bet “vārtu sargi”, pirmkārt, ieslēdz informāciju savā tīklā, otrkārt, lai saglabātu sev svarīgās normas un informāciju, izolē vēstījumus savā tīklā, treškārt, pieļauj nepārtrauktu informācijas plūsmu ar tīklu saistītā areālā. Autore uzskata, ka auditorijas pārstāvim pašam jāizvērtē nezināmas izcelsmes informācija un jānosaka tās uzticamība, bet “vārtu sargs” ir algoritms. Pēc K. Nahonas domām, “vārti” ir ieeja tīklā vai izeja no tīkla, cauri “vārtiem” virzās informācijas vienības, “vārtu sargāšanas” mehānismi ir rīki un tehnoloģijas. Tīkla “vārtu sargāšana” nozīmē ne tikai ziņu atlasi, vienlaikus notiek arī informācijas papildināšana, aizturēšana, novirzīšana un dzēšana.

Vārtu sargāšanas procesa un ziņu vērtību pētījumi nereti izmanto gadījuma analīzi, pētot konkrētu mediju redakciju praksi. Pētniecisko metožu klāsts ietver mediju satura kontentanalīzi, aptaujas, intervijas ar žurnālistiem un redaktoriem. Lai padziļināti izprastu mediju satura veidošanās likumsakarības un lēmuma pieņemšanu dažādos tā tapšanas posmos, vārtu sargāšanas teorijas ietvaros veidotajos pētījumos tiek izmantotas etnogrāfiskās pētījumu metodes. 

Vārtu sargāšanas teorija lielākoties izmantota žurnālistikas un mediju socioloģijā, kā arī analizējot mediju ekonomikas un mediju menedžmenta jautājumus akadēmiskajos un lietišķajos pētījumos. Daļa pētījumu analizē žurnālistu izglītības, profesionālās ētikas izpratnes vai politisko uzskatu ietekmi uz mediju saturu. Teorijas ietvaros veiktie pētījumi atklāj neredzamos informācijas veidošanas procesus.

Izmantojot vārtu sargāšanas teoriju, akadēmiskajos un lietišķajos pētījumos skaidrota lēmumu pieņemšanas gaita un informācijas atlases kritēriji mediju redakcijās. Teorija bijusi noderīga, lai strukturētu žurnālistikas lomu dažādās mediju sistēmās. Tā palīdzējusi izprast sabiedrisko attiecību un citu komunikācijas profesionāļu (piemēram, reklāmdevēju, komunikācijas konsultantu, ekspertu) ietekmi uz mediju saturu. Ziņu vērtību saraksts ir nozīmīga informācija sabiedrisko attiecību un politiskās komunikācijas speciālistiem, lai sagatavotu mediju organizācijām noderīgu saturu. Analizējot svarīgas informācijas pieejamību, vārtu sargāšanas teorija izmantota, lai izprastu, piemēram, ar politiskiem jautājumiem vai veselību saistītu informācijas avotu izvēles faktorus.