Žurnālistikas ekonomiskā teorija ar ekonomikas zinātnes tradīcijā individuālistiski orientēto aktorteorētisko skatupunktu (perspektīvu) izvirza sev uzdevumu papildināt žurnālistikas pētniecībā valdošo un socioloģijas tradīcijā kolektīvi orientēto sistēmteorijas skatījumu. Pēdējais ir piemērots galvenokārt makrolīmeņa (sabiedrība kopumā) un ievērojami mazāk – mezolīmeņa (mediji kā organizācijas un satura programmas), bet pavisam ierobežoti – mikrolīmeņa (žurnālists kā indivīds) analīzei. Turklāt ekonomisko skatījumu principā interesē nevis atsevišķa žurnālista, bet daudzu žurnālistu uzvedības agregētais rezultāts, viņiem rīkojoties un izdarot racionālas izvēles no ekonomiskā viedokļa, sava izdevīguma labad (rational choise theory). Neatkarīgi no mediju ekonomizēšanās (ekonomizācija, Ökonomisierung) vērtējuma, kas mediju un komunikācijas zinātnē nereti raksturota kā pieaugoša mediju komercializēšanās (komercializācija), tā ir ne vien mezolīmeņa, bet gan plašāka – drīzāk makrolīmeņa ‒ parādība, kas notiek atbilstoši tirgus saimniecības (kapitālistisko) sabiedrību ekonomiskajiem nosacījumiem. Koorientācijā ar mediju organizācijām (korporatīvā sociālā atbildība, pārvaldības labā prakse) mediju ekonomizācija rezultējas tādējādi, ka ekonomiskie apsvērumi arvien vairāk nosaka žurnālistu rīcību.
Pieņemot šo kā faktu, žurnālistikas ekonomiskā teorija ne vien apraksta sabiedrības un žurnālistikas problēmas, bet spēj piedāvāt arī risinājumus, vispirms jau identificējot problemātiskās stimulu struktūras, kas ietekmē mijiedarbību starp dažādajiem mediju aktoriem, un pēc tam norādot un iesakot, kādā veidā var izveidot stimulus, kas ir alternatīvi mērķēti (uz augstāku žurnālistikas kvalitāti) un rada izmaiņas žurnālistu motivācijā un rīcībā.
Kopš uzvedības ekonomikas (angļu attention economy, vācu Aufmerksamkeitsökonomie) teorijas aktualizēšanās ekonomikas zinātnē 20. gs. 90. gadu vidū arī mediju un komunikācijas zinātnē pastiprināti diskutēts par to, ka žurnālisti iegūst informāciju no saviem avotiem apmaiņā pret uzmanību, resp., publicitāti. Šis jautājums sevišķi iezīmējies attiecībā uz žurnālistikas un sabiedrisko attiecību mijiedarbību, kas, apskatot to tuvāk, ir ekonomisku apsvērumu diktēta interakcija, jo profesionālas sabiedriskās attiecības piedāvā žurnālistikai gan zināmā mērā vienpusīgus, bet tomēr labākajā gadījumā kvalitatīvi sagatavotus bezmaksas informācijas resursus apmaiņā pret uzticamu publicitāti, ko savukārt nodrošina profesionāla žurnālistika.
Uz šo ekonomisko mijiedarbību pirmie norādīja vācu mediju un komunikācijas zinātnes profesori Štefans Russ-Mols (Stephan Russ-Mohl) un Zuzanne Fenglere (Susanne Fengler), kuri arī uzskatāmi par žurnālistikas ekonomiskās teorijas izvirzītājiem un pamatlicējiem 21. gs. sākumā, viņi arī vēlējās papildināt valdošo sistēmteorijas pieeju. Tas notika, zināmā mērā balstoties ne tikai uz ekonomiskiem modeļiem, bet arī uz līdzīgām, racionālu aktora rīcību implicējošām pieejām mediju un komunikācijas zinātnē – kā lietojuma un apmierinājuma teoriju mediju lietojuma pētniecībā, ziņu vērtību teoriju un klusuma spirāles teoriju.