Sociālā sistēma tiek uzlūkota kā vērtīgāka par to veidojošo sastāvdaļu (elementu) summu, ar sistēmai piemītošām papildu iezīmēm, kas nepiemīt sastāvdaļām pašām par sevi. Sistēmas elementi jeb komponenti (darbības vai komunikācijas procesi, nevis personas) atrodas nevis nejaušās, bet gan funkcionālās attiecībās, kuras savukārt veido vairāk vai mazāk sarežģītas (kompleksas) struktūras (ar struktūru apzīmējot attiecības). Sistēmas integrācijai un tālākai pastāvēšanai izšķiroši ir saglabāt sistēmas ārējās robežas. Sistēmteorētiskā skatījumā sociālās sistēmas primārā funkcija vienmēr ir nodrošināt savu pastāvēšanu un pieslēgšanās spēju turpmākajām operācijām. Sistēmas operācijas ir funkcionālas, ja tās sekmē sistēmas pastāvēšanu un sniedz devumu citām sistēmām. Tādējādi sistēmām jāspēj risināt problēmas un jāspēj sistēmas iekšienē mazināt ārējās vides sarežģītību (kompleksitāti). Sistēmteorija apskata kopsakarības starp plašsaziņas (masu komunikācijas) apakšsistēmu un kopējo sabiedrības sistēmu. Tā izskaidro, ka un kādā veidā politiskās gribas un sabiedriskās domas, kā arī kultūras un nacionālās identitātes veidošanos nosaka plašsaziņas (masu) mediji, īpaši ar savu dienas kārtību (arī tematisko darba kārtību; agenda setting) un savu piedāvājumu daudzveidību. Sistēmteorija parāda, ka un kādēļ, lai būtu funkcionāli, plašsaziņas mediji ir autonomi nodalījusies (diferencējusies) sabiedrības apakšsistēma ar savu pašregulāciju un paškontroli. Tāpat norāda arī uz atgriezenisko saiti (feedback) ar pārējām četrām sabiedrības funkciju (apakš)sistēmām, ko veido ievades datu (inputs) un produktu (outputs) attiecības: sociālās kultūras (sociāli kulturālo jeb kultūrsociālo), ekonomikas (ekonomisko), politikas (politisko) un tiesību (juridisko) sistēmu.

Kibernētiskā sistēmteorija paredz sistēmu funkcionālo nodalīšanos (diferencēšanos), un tādu pašu procesu sabiedrībā saskata socioloģijas sistēmteorija. Jo sarežģītāka kļūst vide (piemēram, sabiedrība kopumā), jo sarežģītākai jākļūst arī sistēmai (piemēram, plašsaziņas medijiem), lai tā varētu sevi saglabāt. Tādēļ notiek rīcības (funkciju) sistēmu iekšējā diferencēšanās, piemēram, uzdevumu sadalē. Balstoties uz kibernētiku un vispārējo sistēmteoriju, amerikāņu sociologs Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons) radīja sociālo sistēmu strukturāli funkcionālo sistēmteoriju (1951). Atbilstoši šai teorijai sabiedrības sistēma ar tās piecām galvenajām un autonomajām apakšsistēmām sastāv no darbībām, turklāt masu komunikācijas apakšsistēmai uzsvērta galvenokārt integrācijas funkcija kopējā sabiedrības sistēmā. Teorijas argumentācijas ķēde ir statiski aprakstoša: sistēma – struktūra – funkcija. Komunikācijas zinātnes teorētiskajā skatījumā svarīgākais, ka autonoma plašsaziņas apakšsistēma atzīta par neatņemamu un nepieciešamu sekmīgai sabiedrības integrācijai un pastāvēšanai.

Ievērojami vēlāk (1996) attiecībā uz plašsaziņas mediju sistēmu savu funkcionāli strukturālo sistēmteoriju, kas kļuvusi par valdošo starptautiskajā mediju un komunikācijas zinātnē komunikācijas procesa makrolīmeņa (komunikācija plašākā sabiedrībā) skaidrošanā, attīstīja vācu sociologs Niklass Lūmans (Niklas Luhmann), kurš bija klausījies T. Pārsonsa lekcijas Hārvarda Universitātē (Harvard University). Viņš balstījās arī uz autopoiētisko sistēmu teoriju, kas cēlusies no neirobioloģijas un kognīcijas (kognitīvās) zinātnes un pamatojas uz kognitīvo sistēmu operacionālo un informatīvo noslēgtību jeb autonomo pašatražošanos (autopoiēze, no grieķu autopoiesis). Turklāt šo autoru izpratnē informāciju aktīvi konstruē recipients atbilstoši iekšējiem kognitīviem nosacījumiem, un tā ir individuālā kognitīvā procesa, nevis komunikācijas rezultāts (radikālais konstruktīvisms).

Funkcionāli strukturālās sistēmteorijas argumentācijas ķēde ir problematizējoša, norādot, ka nekompleksa, nediferencējusies sistēma nespēj pilnvērtīgi darboties (ir disfunkcionāla) sabiedrības problēmu risināšanā: problēma – funkcija – struktūra. Turklāt šīs teorijas izpratnē sabiedrības sistēma sastāv nevis no indivīdiem un grupām, bet gan no komunikācijas procesiem (communications), kas ir funkcionāli, ja īsteno sarežģītības mazināšanu, t. i., piemērotu vienkāršošanu (kompleksitātes redukciju) un sistēmas piemērošanos apkārtnei. Komunikācija ir pamatelements visām sociālajām sistēmām, kurām katrai ir savs binārais komunikācijas kods, bet komunicē nevis cilvēki jeb aktori, komunicēt var tikai paši komunikācijas procesi, un tie nav tas pats, kas cilvēku rīcība, un veido nevis psihisku, bet sociālu sistēmu. Komunikācija ir trīs selekciju sintēze: vispirms jāatlasa informācija, tad jānotiek ziņošanai, un visbeidzot ir jāsaprot atšķirība starp informāciju un ziņošanu. Ar sagādāto informāciju plašsaziņas mediji veic ne tikai kopējās sabiedrības sistēmas integrācijas, bet arī atgriezeniskās saites un kontroles funkciju. Plašsaziņas mediju sistēmas binārais kods ir informācijas un neinformācijas nošķiršana, savukārt īpašā funkcija, ko nevar veikt un neveic neviena cita sabiedrības apakšsistēma, – diriģēt sabiedrības sistēmas pašnovērošanu un tādējādi konstruēt realitāti.

No sistēmteorijas viedokļa N. Lūmans izvirza t. s. publiskās sfēras spoguļa modeli. Atbilstoši tam publiskā sfēra pilda tikai caurskatāmības funkciju: tā kalpo sabiedrības pašnovērošanai ar publicēto tēmu palīdzību, bet publiskās sfēras process labākajā gadījumā noved pie pieslēgšanās komunikācijas, t. i., plašsaziņas mediji nenosaka, ko, bet gan – par ko cilvēki domā un runā. Pati publiskā sfēra nav funkciju sistēma, bet ir vispārējs sabiedrisks reflektēšanas medijs, tas ir kā spogulis. Ar plašsaziņas mediju palīdzību publiskā sfēra tiek nevis veidota, bet reprezentēta. Publiskā sfēra parāda katrai sistēmai tās puses, kas citādi pašai sistēmai nav sasniedzamas komunikatīvā veidā, t. i., tikai ar savu kodu, piemēram, politikas gadījumā – ar varu.

Pirmkārt, kritikā tiek norādīts, ka nav sniegts pārliecinošs pamatojums bioloģijas priekšstata par autopoiēzi pārcelšanai uz sociālajām parādībām. Otrkārt, abstraktais un formālais sistēmteorijas skatījums mediju un komunikācijas zinātnei rada jautājumus, vai komunikācijā piedalās apziņa. Ja piedalās, tad kā? Vai un kā ir iedomājama mediju iedarbība? Ja nav aktoru, nav skaidrs, kurš ziņo un saprot, un ko nozīmē saprašana, ja ar to nav domāts kognitīvais process. Šeit ar alternatīvu konstruktīvisma skatījumu palīdz vācu komunikācijas un mediju sociologa Pētera Hejla (Peter Hejl) darbi, kas ievēro ne vien neirobioloģijas un kognitīvās bioloģijas atziņas, bet spēj pieslēgties arī komunikatīvās rīcības teorijas pamatojumiem un nošķīrumiem. Atbilstoši šai pieejai, cilvēka kognitīvā sistēma (maņu orgāni, nervi, smadzenes) arī paliek autopoiētiski noslēgta, tāpēc ka nav sasniedzama informācijai ar komunikācijas palīdzību, un tādēļ sistēmas iekšējās struktūras izlemj, kādu informāciju cilvēks konstruē uz to kairinājumu pamata, ko saņem no komunikācijas partnera (vai šim partnerim tos piedēvē). Bet pašas sociālās sistēmas nav autopoiētiskas, tādas ir cilvēku grupas ar savām kognitīvajām sistēmām. Jo līdzīgākas ir kognitīvās sistēmas (kopīga dzīves pieredze, kopīga valoda u. c.), jo lielāka ir iespēja komunikācijas procesa dalībniekiem (komunikantiem) veidot paralēlās realitātes konstrukcijas, t. i., sinreferenciālās jomas. Tādējādi kognīcija un apziņa konstitutīvi piedalās komunikācijā – saprašana ir aktoru kognitīvais sniegums, jo, lai gan aktoru rīcība ir mērķtiecīgi (intencionāli) komunikatīva, pati par sevi tā nevar transportēt informāciju un noteikt pateiktā nozīmi.

Sistēmteorētiskajā pieejā par plašsaziņas mediju sistēmas funkciju lielākoties norāda uz kairinājuma izraisīšanu jeb kairināšanu (irritation), t. i., pārējo sabiedrības apakšsistēmu sakaitēšanu: mediji padara par tēmām notikumus, kas var būt nozīmīgi vairākām sabiedrības funkciju sistēmām. Turpmākajā pētniecībā produktīvāk šķiet nebalstīties uz pilnīgu mediju sistēmas autopoiētisko noslēgtību, bet atstāt šo jautājumu atvērtu, lai, piemēram, pētītu, vai un kādā mērā politika un ekonomika iedarbojas uz medijiem, un otrādi – vai mediji ietekmē politiku.

Sistēmteorijas iespaidā ir ievērojami papildināta iepriekš lielākoties uz psiholoģiju orientētā mediju iedarbības pētniecība mediju un komunikācijas zinātnes nozarē un pētniecības fokusā nonācis komunikācijas procesa mezolīmenis (mediju organizācija, avīzes redakcija) un makrolīmenis. Pats N. Lūmans neuzskatīja par sistēmu arī žurnālistiku, taču ar savu atziņu pienesumu ir rosinājis vairākus mediju un komunikācijas zinātniekus uz šādu viņa atziņu pielietojumu. Komunikācijas sistēmteorētiskās pētniecības centrā ir žurnālistikas sistēmas nodalīšanās, iekšējā diferencēšanās un operacionālā noslēgšanās, sistēmas iekšējās programmas, jautājums par sistēmas bināro kodu (informācija/ neinformācija, aktuāls/ neaktuāls, publisks/ nepublisks), kā arī žurnālistikas funkcijas un sniegums, it īpaši žurnālistikas kvalitāte. 

Sistēmteorija ietekmējusi kā socioloģiskā pamatojuma un socioloģiskās ievirzes pastiprināšanos mediju un komunikācijas zinātnē, tā arī dažādu valstu nacionālo plašsaziņas mediju sistēmu aktuālos mediju politikas, vēstures un salīdzinošos pētījumus un it īpaši postkomunistisko un postautoritāro Austrumeiropas mediju sistēmu pētniecību. Tādējādi pievērsta uzmanība, vai un kā mediju sistēma nodalījusies no politiskās un ekonomiskās sistēmas, radot plašsaziņas mediju funkcionalitāti/ disfunkcionalitāti, kas atkarīga gan no redakcionālās neatkarības (autonomijas), gan žurnālistikas un mediju snieguma profesionālās kvalitātes. Līdz ar to tapuši vairāki vērā ņemami zinātniskie ieteikumi praktiskajai mediju politikai, sevišķi mediju pašregulācijas un tiesiskā regulējuma veidošanai.