Pēc sistēmteorētiskiem priekšstatiem par komunikāciju (tie balstās uz masu komunikācijas funkciju izpēti un saskan ar funkcionālistisko masu komunikācijas teoriju) masu komunikācijas, resp., masu mediju apakšsistēma kā struktūru, normu un regulējumu sistēma gan kopumā, gan kā atsevišķi masu mediji ir autonomi un pašregulējošies atbilstoši mediju biznesa modelim un profesionāliem standartiem. Ar savu dienas kārtību (tematisko darba kārtību, angļu agenda setting), vārtsarga lomu (angļu gatekeeping) informācijas atlasē un rāmēšanu jeb skatījumu, ievirzi (angļu framing) mediji patstāvīgi nosaka sabiedrības pašnovērošanu, it īpaši žurnālistikā. Demokrātiskā iekārtā un atvērtā, modernā un arī postmodernā sabiedrībā masu komunikācija orientējas uz mediju lietojuma vajadzību (trīs i: informācija, identifikācija, izklaide) apmierināšanu. Savukārt autoritārā vai totalitārā iekārtā un slēgtā sabiedrībā masu komunikācija ir nevis nošķirta, bet tieši pakļauta politiskajai apakšsistēmai, bez savas patstāvīgas politiskās dienas kārtības, instrumentāla, tajā valda un pilnīgu izpausmi gūst propaganda kā vienvirziena komunikācija.

Jēdziena plašākā nozīmē pie masu medijiem pieder arī grāmatas, kinofilmas, it īpaši dokumentālās, vides mediji u. c. plašsaziņas informācijas nesēji masu auditorijām. Medijiem ir ne vien galvenā loma demokrātijā politiskās gribas veidošanā un kā sociālo konfliktu forumiem ‒ tie ir ne tikai radošās industrijas produkti, bet arī noteicoši kultūras un identitātes veidotāji gan lokāli, reģionāli un nacionāli, gan Eiropas un pasaules mērogā. Savukārt sociālo tīklu vietnēs un interneta meklētājos tikai daļēji tiek īstenota masu komunikācija (kaut gan apjoma ziņā tajos dominē masu mediju piedāvātais saturs), toties lielā mērā notiek starppersonu, grupu un organizāciju komunikācija (sabiedriskās attiecības, reklāma) atbilstoši Pola Lazarsfelda (Paul Lazarsfeld) divu (Two-step Flow of Communication, 1948) un vairākpakāpju masu komunikācijas teorijai, kas jau savulaik pamatoja selektīvu mediju lietojumu gan individuāli, gan grupā.

Masu komunikācijā notiek galvenokārt atbilstoši profesionāliem standartiem, pārsvarā masu medijā kā mediju organizācijā, veidota aktuāla redakcionālā satura, kā arī reklāmas un pastarpināti arī sabiedrisko attiecību pasniegšana un izplatīšana. Masu mediji visupirms ir satura programmas ar to zīmoliem: drukātās preses izdevumi, kā avīzes un žurnāli, televīzijas kanāli, radiostacijas un tīmekļa mediju piedāvājumi. Atbilstoši mediju biznesa modelim duālā mediju tirgū, kuru veido tieša mediju produktu pārdošana un/vai reklāmas ieņēmumi un kurā mediji sacenšas par auditorijas uzmanību, mediju lietotāji un pircēji ir klienti. Medijiem raksturīgas masu auditorijas jeb publikas: plašas, izkliedētas, taču statistiski izmērāmas, parasti situatīvas, varbūtējas pēc izcelšanās, savstarpēji nepazīstamas (anonīmas), bez stabilām vienojošām iezīmēm (heterogēnas) un ar emocionālu uzvedību. Tomēr vienlaikus, attiecībā uz noteikta mediju piedāvājuma lietojumu, masu auditorijas zināmā mērā ir viendabīgas (homogēnas), no kā izriet mediju plānošana un satura orientācija uz auditoriju pētījumos detalizēti aprakstītām mērķa auditorijām. Ierobežotu atgriezenisko saiti veido pircēju uzvedība (pieprasījums) un mediju lietojuma dati no auditoriju pētījumiem, komunikatora un publikas savstarpējie priekšstati, kā arī recipientu reakcija starppersonu un telekomunikācijā. Kvalitātes medijiem ir raksturīgs nopietns un bagātīgs saturs un ienākumi galvenokārt no abonentiem, kā komerciālajiem medijiem, vai no iedzīvotāju maksājumiem, kā sabiedriskajiem medijiem. Parasti tie ir arī vadošie mediji, respektīvi, nosaka citu mediju un sabiedrības dienas kārtību un to auditorijas ir lēmumu pieņēmēji jeb informācijas elite. Savukārt populārie mediji pelna galvenokārt no reklāmas un apmierina auditorijas minimālās informatīvās vajadzības.

Masu komunikācijas vēsturē dažādi mediju veidi – primārie (cilvēka ķermeniskie mediji tiešajā komunikācijā), sekundārie (tehniskās ietaises, ko producē komunikators, kā avīze) un terciārie mediji (tehniskās ietaises, kuras vienlaikus darbojas gan komunikatora, gan saņēmēja pusē, kā radio, telelevīzija, ieskaitot tiešsaistes medijus) – ir nevis nomainījuši, bet gan papildinājuši cits citu. No preses iespiešanas ar maināmiem burtiem 15. gs. vidū līdz masu preses izdevumiem strādniekiem 20. gs. sākumā un mūsdienu tiešsaistes medijiem arvien ir mainījušās dažādu tehnisko mediju veidu noteicošās funkcijas. Drukātās preses izdevumi ir kļuvuši galvenokārt par analīzes un apskata medijiem, radio (kopš 20. gs. 20. gadiem) – par fona mediju, televīzija (kopš 20. gs. 50. gadiem) dominē kā izklaides medijs, savukārt tīmekļa mediji (kopš 20. gs. 90. gadiem) – kā ziņu mediji. Tādējādi masu mediji vienlaikus ir gan sociālo, kultūras un tehnoloģisko pārmaiņu aģenti, gan to sekas. Līdz ar to masu komunikācijas vēsture ir gan mediju vēsture un mediju recepcijas vēsture, gan arī sociālā vēsture. Komunikācijas vēsturē kā komunikācijas zinātnes apakšnozarē savstarpēji saistās dažādas vēstures jomas: tehnikas, sociālā un jaunāko laiku vēsture.

Līdz ar tīmekļa mediālo platformu attīstību un audiovizuālo un audio mediju (televīzijas un radio) digitalizāciju notiek ne vien tehnoloģiskā mediju konverģence ‒ digitālais signāls ietver un elastīgi apvieno visus mediju veidus (skaņu, attēlu, tekstu, grafiku, filmu) arī multimediālā saturā. Vienlaikus tādējādi paplašinās tiešās atgriezeniskās saites (angļu feedback) iespējas, masu komunikācija ar interaktivitāti iegūst divvirzienu komunikācijas iezīmes, kas gan aprobežojas lielākoties ar mediju piedāvātā satura izvēles lēmumu tālāknodošanu, piem., lietojot audiovizuālo mediju pakalpojumus pēc pieprasījuma.

Tā kā noteicošais sociālās komunikācijas veids ir masu komunikācija, tā arī vēsturiski izveidojusies par komunikācijas zinātnes galveno priekšmetu, līdz ar to plašākās un nozīmīgākās starptautiskās zinātniskās apvienības nozarē ir vienas un tās pašas: Starptautiskā Mediju un komunikācijas pētniecības apvienība (International Association for Media and Communication Research, IAMCR), Starptautiskā Komunikācijas apvienība (International Communication Association, ICA), Eiropas Komunikācijas pētniecības un izglītības apvienība (European Communication Research and Education Association, ECREA), kā arī Baltijas Mediju pētniecības apvienība (Baltic Association for Media Research, BAMR).

Arī svarīgākie periodiskie zinātniskie izdevumi ir tie paši, kas komunikācijas zinātnē, tās apakšnozarēs, kā žurnālistikā un sabiedriskajās attiecībās, radniecīgajās, humanitārajās un sociālajās zinātnēs, un saistītajās, kā inženierzinātnēs.