Kritiskās pilsoniskās publiskās sfēras normatīvo saturu publiskās sfēras teorija ir apkopojusi trijos principos – diskursa normās. Pirmkārt, dalībnieku principiālā vienlīdzība, t. i., ikvienam ir vienādas tiesības runāt un arī vienādas prasības pēc publikas uzmanības. Vismaz šādu pilsonisko aprindu vidū nav nozīmes ienākumu un kārtu atšķirībām. Otrkārt, principiālā iespēja problematizēt visas tēmas, t. i., arī politiskie jautājumi vairs nav iztirzājami slepeni – par tiem ne tikai drīkst, bet arī būtu jādiskutē atklāti. Treškārt, publikas principiālā nenoslēgtība, t. i., par publikas dalībnieku var kļūt katrs, un neviens netiek izslēgts no diskursa, pamatojoties uz varas attiecībām vai sociālajām atšķirībām.

Ar šiem trīs diskursa principiem teorija nemēģina aprakstīt reālos vēsturiskos apstākļus, bet gan izvirza liberālās demokrātijas ētiskos mērķus. Tādējādi tai ir vismaz kontrafaktiska, normatīva nozīme, tāpēc ka kopā ar komunikatīvās rīcības teoriju tā ietver sevī pilsoniskās publiskās sfēras ideālu – no varas brīvu diskursu, kurā nozīme ir tikai labāko argumentu spēkam. Atbilstoši šim normatīvajam ideālam arī plašsaziņas medijiem, bez kuriem modernajās un iekšēji diferencētajās sabiedrībās publiskā sfēra nebūtu iedomājama, būtu galvenokārt jāinformē un jāpiedāvā atklāts forums visiem viedokļiem, runātājiem un tēmām, tādēļ ka demokrātiskās sabiedrībās publiskā sfēra ir galvenā politiskās varas leģitimācijas instance. Arī modernās publiskās sfēras apstākļos, kurā dominē plašsaziņas komerciālie mediji, vēl aizvien ir iespējams kritisks diskurss un pilsoniska sabiedriskā apspriešana, it īpaši jaunajās sociālajās kustībās (vides, sieviešu, miera kustība). Turklāt tieši plašsaziņas medijiem ir vismaz agrīnās brīdināšanas funkcija, t. i., tie norāda uz politiski nozīmīgām tēmām, kuras var kļūt par publisko diskusiju priekšmetu pat tajos gadījumos, kad paši mediji vairs nespēj piedāvāt diskursīvu forumu.

Līdzās šim kritiskās publiskās sfēras diskursa modelim ir attīstījušies arī citi, drīzāk aprakstoši un tāpēc reālistiskāki publiskās sfēras modeļi: spoguļa modelis un kibernētiskais modelis.

Antīkajās un viduslaiku sabiedrībās, kurās nebija iekšēji diferencētu plašsaziņas mediju sistēmu, tomēr pastāvēja klātienes publiskā sfēra (vācu Präsenzöffentlichkeit). Feodālisma laikmetā, kad slepenība attiecās it īpaši uz politiskajiem jautājumiem, politiskā publiskā sfēra bija galvenokārt “reprezentatīvā publiskā sfēra”: politiskie valdnieki publiski uzstājās, lai reprezentētu savu valdīšanu, taču tiem nevajadzēja sniegt publiskajai sfērai nekādu pārskatu par saviem politiskajiem lēmumiem vai pat pamatot savas tiesības uz varu.

Kā politisks sauklis “publiskā sfēra” pirmoreiz parādījās 18. gs., apgaismības laikmetā, sākotnēji apzīmējot tikai publicitāti – komunikācijas principiālo neierobežotību kādā personu lokā jeb atklātībā –, un vēlāk, pilsoniskās sabiedrības tapšanas gaitā, apzīmējot pilsonisko publisko sfēru kā sociālu veidojumu. Abas šīs izpratnes joprojām ir savstarpēji saistītas arī mūsdienu demokrātiski tiesiskajās valstīs. Atšķirību starp slepeno un publisko nomainīja jauna atšķirība – starp privāto un publisko. Ticība, profesija un nodarbošanās arvien vairāk kļuva par privātu lietu, bet vienpersoniskas politiskās valdīšanas vietā stājās iekšēji diferencēta pārvalde. “Dieva žēlastība” kā politiskās varas leģitimācija zaudēja pārliecināšanas spēku. Pieauga izglītības līmenis un līdz ar to arī spēja lasīt un rakstīt, sevišķi pilsētās. Par publiskās komunikācijas forumiem kļuva žurnāli, pilsētas teātri, kafejnīcas un klubi. Turklāt savā starpā sasaistījās klātienes komunikācija ar mediju komunikāciju: publikā sapulcējušies privātie ļaudis debatēja ne tikai par pēdējo teātra izrādi vai jaunāko romānu, bet arī lasīja, ko citi par to pašu rakstīja publikai vispārēji pieejamos žurnālos – plašsaziņas medijos jeb presē –, un tad diskutēja arī par šo kritiku. Šajā literārajā publiskajā sfērā izglītoto pilsoņu (izglītots ir tas, kam ir enciklopēdija) sabiedrība iesākumā apsprieda lielākoties estētiskus jautājumus, bet drīz tēmu loks paplašinājās uz politiskiem jautājumiem. Publisko sfēru izmainīja pilsoniskie brīvības, vienlīdzības un brālības ideāli: līdzās reprezentatīvajai publiskajai sfērai, kas kalpoja publiskā sektora vardarbības leģitimācijai, nostājās kritiskā publiskā sfēra – nolūkā kontrolēt publiskā sektora vardarbību, piemēram, ar parlamenta palīdzību.

Šādu publiskās sfēras struktūru pārmaiņu izpēti kā ideju, tā arī reālajā vēsturē savā habilitācijas darbā (1962) Heidelbergas Universitātē (Ruprecht-Karls-Universität Heidelberg) veica vācu sociologs un sociālais filozofs Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas), radot kritiskās pilsoniskās publiskās sfēras jēdzienu un publiskās sfēras teoriju, ko vēlāk attīstīja un 1981. gadā tai pievienoja komunikatīvās rīcības teoriju. Minētajā fundamentālajā darbā “Publiskās sfēras struktūru maiņa” (Strukturwandel der Öffentlichkeit. Untersuchungen zu einer Kategorie der bürgerlichen Gesellschaft) viņš aprakstīja arī, tieši kādā veidā pilsonības politiskie panākumi, industriālā kapitālisma uzvaras gājiens un sociāli atbildīgas valsts attīstība darbojās pretēji kritiskās publiskās sfēras ideāliem. J. Hābermāss kritizēja kritiskās publiskās sfēras sabrukumu un t. s. ražojošo publisko sfēru dominēšanu: mediju komercializācija kopš 19. gs. 30. gadiem Anglijā, Francijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), to atkarība no reklāmas industrijas maksātspējīgās intereses, kā arī partiju, asociāciju, uzņēmumu un valdību sabiedrisko attiecību profesionalizācija, tostarp partiju prese no 19. gs. pirmās puses Anglijā un Francijā, aizkavē no varas brīvu diskursu. Ziņu sniegšana tiek arvien vairāk depolitizēta, un valda izklaide. Medijus (atkal) lieto kā instrumentus politiskās varas leģitimācijai, un to pieejamības barjeras ir augstākas: ir nepieciešami arvien lielāki finanšu līdzekļi un arvien lielāka medijpratība, lai publiski paustu savu viedokli. Kritiskās publiskās sfēras vietā iedibinājusies ražojošā publiskā sfēra, kurai ar komunikācijas kampaņu palīdzību jāražo piekrišana noteiktām interesēm. Labākos argumentus aizstāj sabiedriskās attiecības un reklāma, bet kritiku – industriāli ražoti mediju piedāvājumi un neapdomāta (nereflektēta) masu piekrišana (aklamācija).

J. Hābermāsu uzskata par kritiskās teorijas (t. s. Frankfurtes skolas) otrās paaudzes pārstāvi, kas, veidojot savu pieeju, balstās uz Kārļa Marksa (Karl Marx) un Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) atziņām un vēlas sabiedrību ne tikai izskaidrot un saprast, bet arī pārveidot ar kritikas palīdzību. Atklātība (vācu Öffentlichkeit) publiskās sfēras nozīmē un komunikācija ir galvenās tēmas viņa darbos.

Kamēr J. Hābermāss ir pārliecināts par publiskās sfēras diskursa modeļa normatīvo funkcionālo prasību “kontrafaktisko spēkā esamību”, sistēmtorijas pārstāvji Jirgens Gerhardss (Jürgen Gerhards) un Niklass Lūmans (Niklas Luhmann) iestājas par ne tik normatīvu, toties empīriski, iespējams, vairāk lietojamu publiskās sfēras spoguļa modeli. Atbilstoši tam publiskā sfēra pilda tikai caurskatāmības funkciju: tā kalpo sabiedrības pašnovērošanai ar publicēto tēmu palīdzību, taču publiskās sfēras process vairs nenoved pie racionāli pamatotas, vienprātīgas sabiedriskās domas, bet gan – labākajā gadījumā – pie komunikācijas procesiem, ko sauc par pieslēgšanās komunikācijām.

N. Lūmans argumentē no sistēmteorijas viedokļa (1996), ar publisko sfēru saprotot katras no politikas, ekonomikas, zinātnes u. c. “sabiedriskajām apakšsistēmām ārējo, savukārt sabiedrības [kā aptverošā kopuma] iekšējo vidi” jeb “katras sabiedrības iekšējās sistēmas robežas refleksiju”. Proti, sociālās sistēmas nevar atcelt savas robežas, t. i., ekonomikas sistēmā maksājumi pieslēdzas maksājumiem, nevis politiskajām operācijām, kas notiek pēc varas (kā sistēmas koda) loģikas. Tātad sociālās sistēmas nevar pārkāpt pāri pašas sev, taču spēj reflektēt par to: “iekšēji” apzinoties savas robežas, tām kļūst skaidrs, ka pastāv arī ārpuse (sociālā vide un citas sociālās sistēmas). Sistēmas cita citu var novērot tieši publiskās sfēras medijā jeb, kā N. Lūmans formulē citā vietā, sabiedriskās domas medijā. Tātad publiskā sfēra nav funkciju sistēma, kāda ir ekonomika, politika vai plašsaziņas (masu) mediji, bet vispārējs sabiedrisks reflektēšanas medijs – kā spogulis. N. Lūmana spoguļa metafora vērš uzmanību uz to, ka paši novērotāji tiek novēroti. Tātad ar plašsaziņas mediju palīdzību publiskā sfēra tiek nevis veidota, bet gan reprezentēta: ziņu sniegšana, ko veic mediji, padara redzamus novērojumus ne tikai sabiedrības sistēmai kopumā – arī atsevišķajām funkciju sistēmām (kā politikai) un organizācijas sistēmām (kā partijai) liek saprast, ka arī tās tiek novērotas no citu funkciju sistēmu (kā ekonomika) vai organizācijas sistēmu (kā cita partija) skatupunkta. Publiskā sfēra parāda katrai sistēmai tās puses, kas citādi pašai sistēmai nav sasniedzamas komunikatīvā veidā (ar savu kodu vien, kā politikas gadījumā – ar varu).

Pats N. Lūmans neuzskatīja publisko sfēru par sistēmu, taču ar savu atziņu pienesumu ir rosinājis vairākus mediju un komunikācijas zinātniekus uz šādu viņa funkcionāli strukturālās sistēmteorijas pielietojumu. J. Gerhardss un Frīdhelms Neidharts (Friedhelm Neidhardt) uzskata, ka publiskajai sfērai piemīt funkcija veidot pastarpinājumu (mediēt) starp politisko sistēmu un sabiedrību. Līdz ar to publiskā sfēra ir intermediāra komunikācijas sistēma, kurā rodas sabiedriskā doma. Pretēji N. Lūmana koncepcijai – aktoriem (tātad personām), pēc J. Gerhardsa un F. Neidharta domām, tomēr ir sava loma publiskās sfēras sistēmā.

Amerikāņu sociologa un politologa Amitaja Etcioni (Amitai Etzioni) ieskatā publiskā sfēra ir saprotama kā kibernētisks process: datu ievades fāzē publiskajai sfērai būtu jārūpējas par caurskatāmību, tātad jābūt atvērtai visām tēmām un viedokļiem, kam ir kolektīva nozīme. J. Hābermāsa izpratnē, vismaz ideālā gadījumā, neviena tēma nebūtu jāizslēdz no publiskās komunikācijas un visiem diskursspējīgajiem cilvēkiem jānodrošina vienlīdzīga publiskās komunikācijas forumu pieejamība. Atdeves fāzē publiskajai sfērai būtu racionālā diskursā jāveic tēmu un viedokļu apstiprināšana (validēšana), t. i., par nozīmīgiem jāatzīst tikai labākie argumenti neatkarīgi no komunikantu reputācijas vai kāda cita ārējā spiediena. Validēšana jeb apstiprināšana notiek kolektīvā veidā un ietver uzskatu revīziju – to pārskatīšanā pamatotu viedokļa maiņu. Mērķis, pēc J. Hābermāsa uzskatiem, ir racionālas vienprātības (konsensa) radīšana, kas tad izvades fāzē piedāvā orientāciju sabiedriskajai un politiskajai rīcībai.

Ārpus publiskās sfēras laika struktūrām un funkcijām ir iespējams nošķirt vēl divas citas struktūras: publiskās sfēras tīkla līmeņus un runātāju lomas publiskajā sfērā. F. Neidharts nošķir trīs publiskās sfēras līmeņus. Ikdienas komunikācijas sastapšanās līmenī publiskā komunikācija (par publiski nozīmīgām tēmām un viedokļiem) notiek starp personām (interpersonāli). Šeit piedalās divi vai vairāki cilvēki pārskatāmās grupās – runātāji un klausītāji parasti mainās lomām, un nepiedalās starpnieki. Pulcēšanās un tēmu publiskās sfēras līmenī publiskā komunikācija notiek publikas priekšā, t. i., runātāju un klausītāju lomas ir sadalītas asimetriski. Šī lomu diferencēšana notiek daļēji organizētā veidā, piemēram, sapulcēs, mītiņos, konferencēs, paneļdiskusijās un demonstrācijās. Arī tēmas vairs netiek pārrunātas spontāni, bet gan vairāk vai mazāk strukturētā veidā, piemēram, atbilstoši izvirzītajai darba kārtībai. Kad šādas pulcēšanās un tēmu publiskās sfēras ar žurnālistu palīdzību (arī pa sabiedrisko attiecību darbinieku “apkārtceļu”) kļūst par plašsaziņas mediju ziņu sniegšanas priekšmetu, tiek pārkāpts publiskās sfēras trešā līmeņa slieksnis: mediju publiskā sfēra jau ir augstākajā mērā institucionalizēta, t. i., ir noteiktas publikas, runātāju un starpniecības lomas, un savstarpējās gaidas ir nepārprotamas. Mediju publiskā sfēra, atšķirībā no abiem pārējiem līmeņiem, ir organizēta pastāvīgi un ar darba dalīšanu, tēmas un viedokļi tiek izvēlēti atbilstoši žurnālistikas atlases (selekcijas) noteikumiem un pasniegti profesionālā veidā, arī attiecīgi komentējot un kontekstualizējot.

Uztverot publisko sfēru kā procesu, atklājas, ka komunikācija notiek arī starp publiskās sfēras līmeņiem. Aplūkojot publiskās sfēras trīs līmeņus, jau parādījās dažādas komunikatīvās lomas. Taču F. Neidharts nošķir ne vien publikas, starpnieku (“komunikatoru”) un runātāju lomas, bet nodala vēl sīkāk arī runātāju lomas: reprezentanti, tātad vēlēti vai citādi iecelti sabiedrisko grupu un organizāciju “oficiālie” pārstāvji; advokāti, “pašiecelti” noteiktu interešu grupu labvēļi un aizstāvji; eksperti, kā, piemēram, zinātnieki ar nozares un noteiktas tēmas zināšanām; intelektuāļi, kuri ir kvalificēti atbildēt ne tik daudz viņu pārstāvētās ekspertīzes, bet gan morāli ētiskās kompetences un reputācijas dēļ, kas lielākoties pārsniedz viņu profesionālo lomu; komentētāji, kas rekrutējas it īpaši no žurnālistu vidus.

Visi šie runātāji jeb publiskās sfēras aktori sagaida un nopūlas iegūt publicitāti tēmām un viedokļiem, tātad savu klātbūtni medijos. Savukārt mediji no šiem runātājiem sagaida, ka viņi sagādās tēmas un viedokļus, kas izraisīs publikas uzmanību un piekrišanu. Savukārt, ja sāk dominēt vai pārmērīgi pārstāvēti ir atzītie runātāji, kam savas atpazīstamības vai prestiža dēļ ir lielākas klātbūtnes iespējas medijos, ievades fāzē vājinās caurskatāmības funkcija, un publiskajā sfērā rodas sistemātiski izkropļojumi.

Traucējumi var parādīties arī vērtēšanas fāzē ‒ ja dominē publiskās sfēras retorika, no svara vairs nav labākie argumenti, bet par galveno ir kļuvis pasniegšanas veids. Šim nolūkam var tikt mērķtiecīgi lietotas noteiktas stratēģijas, piemēram, tēmu veidošanas (agenda building) kampaņas, kas apzināti piemērotas mediju veiktās selekcijas kritērijiem un turklāt nav vērstas uz racionālu saprašanos. Piemēram, notikumu skandalizēšana pārveido cēloņu un seku (kauzālās) attiecības vainas jautājumos. Savstarpēji apvainojumi gan noved pie pastiprinātas klātbūtnes medijos un publikas uzmanības, taču nepalīdz risināt problēmu pēc būtības. Deklaratīvs stils un propaganda kalpo nevis komunikācijas (saprašanās) vajadzībām, bet gan ārpuskomunikatīvām, piemēram, politiskajām vai biznesa, interesēm. Tādēļ F. Neidharts uzskata, ka publiskās sfēras vērtēšanas funkcija ir empīriski apšaubāma. Bet, ja vērtēšana notiek nepilnīgi (labākajā gadījumā), tad vairs nevar notikt arī orientēšana.

Pēc dažu teorētiķu domām, publiskās sfēras funkciju izpildi ietekmē arī publiskās sfēras fragmentācija – publiskās sfēras sairšana daudzās publiskās apakšsfērās. Joprojām augstie lielo vispārēja rakstura mediju auditorijas aptvēruma rādītāji, tāpat vērojamā konsonanse mediju selekcionētajās tēmās, kā arī mediju lietotāju reprezentatīvās aptaujas tomēr norāda, ka līdztekus “mazajām publiskajām sfērām” un individuāli nozīmīgām tēmām aizvien vēl pastāv visaptverošā publiskā sfēra. Šo novērojumu balsta atainotais publiskās sfēras procesa vairākpakāpju modelis, jo ir visnotaļ iespējams (un ir visnotaļ funkcionāli), ka dažas tēmas nekad neizkļūst no tēmu publiskās sfēras, bet tas nebūt neizslēdz kopīgu tēmu esamību mediju publiskajā sfērā.

Normatīvi prasīgā publiskās sfēras diskursa modeļa pārstāvji, pievienodamies J. Hābermāsa kritiskajam atzinumam, jau ilgstoši norāda uz mediju publiskās sfēras funkcionēšanas trūkumiem. Kopš 20. gs. beigām daudzas cerības tikušas saistītas ar “interneta publisko sfēru”: internets tagad piedāvā iespēju katram komunicēt publiski, bez nepieciešamības pārvarēt mediju pieejamības ekonomiskās un tehniskās barjeras un iziet žurnālistikas vārtsargu organizētos atlases (selekcijas) procesus. Internetā var lietišķi diskutēt neatkarīgi no tā, kādas runātāju lomas komunikantiem trāpījušās mediju publiskajā telpā, un neatkarīgi no varas un atpazīstamības faktoriem, it īpaši, kamēr komunicē galvenokārt rakstiskos tekstos un tikpat kā visi nelingvistiskie personas indikatori ir izslēgti. Ir beidzies mediju publiskajai sfērai raksturīgais arēnas un skatītāju tribīņu salikums, kur publika ir pasīvā pozīcijā un no skatītāju vietām var vienīgi sekot politiskās elites aktoru (“matadoru”) komunikatīvajai, resp., stratēģiskajai rīcībai. “Masu komunikācijas” vienpusību un necaurskatāmību likvidē daudzveidīgās komunikācijas plūsmas no viena pie otra, no viena pie daudziem un no daudziem pie vairākiem, kurās ir iespējams piedalīties visiem. Tas padara iespējamu no varas brīvu diskursu – neatkarīgi no personas reputācijas – un noved pie racionālas argumentācijas. Atbilstoši šādam skatījumam tīmeklis ir ideāls medijs kritiskajām “kontrapubliskajām sfērām” un padara iespējamu arī vietējo “kontrapublisko sfēru” globālo tīklošanos.

Tehniski iespējotā tiešā adresēšana automātiski nenoved pie savstarpējas komunikācijas un racionālas apmainīšanās ar argumentiem. Kā izriet no līdzšinējiem empīriskajiem pētījumiem, arī tiešsaistē tikai izņēmuma kārtā uzvar t. s. “labākā argumenta spaids bez piespiedu spaidiem”. Tāpat problemātiska izrādās patiesības un atklātības prasību izpilde, tāpēc ka internets ir kļuvis ne tikai par plašu informācijas avotu, bet arī par nepatiesu, nepārbaudītu un apšaubāmu viltus ziņu krātuvi līdz pat ļaunprātīgām un propagandistiskām sazvērestības teorijām. Samērā izplatītas tiešsaistē ir tādas parādības kā hierarhiju veidošanās, tēmu un uzmanības monopolizēšana, autoritāra sarunas vadīšana un “izslēgšana no diskursa” ignorējot. Nereti apšaubāma ir pat runātāju faktiskā identitāte.

Publiskās sfēras spoguļa modeļa pārstāvji pamatoti norāda, ka tieši zemo pieejamības un publicēšanās sliekšņu dēļ internetā tiek diskutēts par tik nepārskatāmām tēmām un viedokļiem, ka pat publiskās sfēras caurskatāmības funkcija kļūst neiespējama. Tīmeklī publicētās tēmas un viedokļus nevar atzīt par vispārēji zināmiem, jo, kamēr tie nenonāk mediju publiskās sfēras līmenī, tos uztver tikai neliela tīkla lietotāju daļa un līdz ar to vēl mazāka daļa no sabiedrības.

Arī datorizētās komunikācijas apstākļos tēmas un viedokļi iziet dažādus publiskās sfēras līmeņus, iekams tie var kļūt par mediju publiskās sfēras priekšmetu. Atšķirībā no nemedializētās sastapšanās publiskās sfēras, liela daļa no starppersonu un grupu komunikācijas internetā ir novērojama publiski. Politiskie aktori un organizācijas (piemēram, partijas attiecībā uz diskusiju forumiem savās mājaslapās), un žurnālisti to var izmantot savā labā: izpētē par tēmām un viedokļiem var iesaistīt arī internetā pausto un izlemt atbilstoši mediju publiskās sfēras atlases kritērijiem ‒ vai par to ziņot vai neziņot. Taču piedāvājumu un forumu daudzskaitlīguma, kā arī trūcīgās interneta caurskatāmības dēļ rodas ļoti liels uzsvars uz atlasi, tādēļ iespēja, ka kāda no tīmekļa tēmām nonāk tradicionālajos plašsaziņas medijos, drīzāk ir ierobežota.

Tēmas attīstās starp dažādiem publiskās sfēras līmeņiem, turklāt abos virzienos. Te pārsvarā arvien ir spēkā mediju publiskās sfēras noteikumi un struktūras: tiklab lomu diferencēšanā starp publikas, starpnieku un runātāju lomām, kā arī iekšējā lomu nodalīšanā starp dažādiem runātājiem. Tverot publisko sfēru kā procesu, kļūst skaidrs, ka priekšstats par interneta publisko sfēru un publisko sfēru – kā par divām hermētiski norobežotām sfērām – ir tikpat neatbilstošs kā spekulācijas par mediju publiskās sfēras aizstāšanu ar interneta publisko sfēru.

Publiskās sfēras teorija izmantota, lai noteiktu žurnālistikas uzdevumus jeb funkcijas demokrātiskā sabiedrībā, kā arī lai pamatotu ne vien valsts varas, bet arī plašsaziņas mediju kā politiskās publiskās sfēras institūciju atklātības un caurskatāmības pienākumu, jo, tāpat kā leģitīma politiskās vardarbības lietošana pār sabiedrību, sabiedriskās varas transformācija politiskajā varā prasa kritiku un kontroli.

Sevišķi uz sabiedrisko plašsaziņas mediju programmu kopumu attiecināta kopīgas publiskās sfēras un līdz ar to augstākas sabiedrības caurskatāmības, refleksivitātes un pašregulācijas spējas veidošana (sabiedriskais pasūtījums, sabiedriskais labums) iepretī modernizācijas gaitā pastāvīgi pieaugošajai sabiedrības iekšējai diferenciācijai, tostarp publiskajās apakšsfērās, un ar to saistītajai plašsaziņas mediju un to auditoriju fragmentācijai.

Uz publiskās sfēras teorijas pielietojumu norāda t. s. atklātības (krievu гласность) politika, ko Aleksandra Jakovļeva (Алексaндр Николaевич Яковлев) vadībā oficiāli īstenoja Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) liberalizācijā (1986–1990) un kas, likvidējot informācijas diktatūru, noveda pie pašas komunistiskās partijas politiskās diktatūras un uz to balstītās PSRS sabrukuma, atņemot tai publisko leģitimitāti.