Teorijas attīstība Kamēr J. Hābermāss ir pārliecināts par publiskās sfēras diskursa modeļa normatīvo funkcionālo prasību “kontrafaktisko spēkā esamību”, sistēmtorijas pārstāvji Jirgens Gerhardss (Jürgen Gerhards) un Niklass Lūmans (Niklas Luhmann) iestājas par ne tik normatīvu, toties empīriski, iespējams, vairāk lietojamu publiskās sfēras spoguļa modeli. Atbilstoši tam publiskā sfēra pilda tikai caurskatāmības funkciju: tā kalpo sabiedrības pašnovērošanai ar publicēto tēmu palīdzību, taču publiskās sfēras process vairs nenoved pie racionāli pamatotas, vienprātīgas sabiedriskās domas, bet gan – labākajā gadījumā – pie komunikācijas procesiem, ko sauc par pieslēgšanās komunikācijām.
N. Lūmans argumentē no sistēmteorijas viedokļa (1996), ar publisko sfēru saprotot katras no politikas, ekonomikas, zinātnes u. c. “sabiedriskajām apakšsistēmām ārējo, savukārt sabiedrības [kā aptverošā kopuma] iekšējo vidi” jeb “katras sabiedrības iekšējās sistēmas robežas refleksiju”. Proti, sociālās sistēmas nevar atcelt savas robežas, t. i., ekonomikas sistēmā maksājumi pieslēdzas maksājumiem, nevis politiskajām operācijām, kas notiek pēc varas (kā sistēmas koda) loģikas. Tātad sociālās sistēmas nevar pārkāpt pāri pašas sev, taču spēj reflektēt par to: “iekšēji” apzinoties savas robežas, tām kļūst skaidrs, ka pastāv arī ārpuse (sociālā vide un citas sociālās sistēmas). Sistēmas cita citu var novērot tieši publiskās sfēras medijā jeb, kā N. Lūmans formulē citā vietā, sabiedriskās domas medijā. Tātad publiskā sfēra nav funkciju sistēma, kāda ir ekonomika, politika vai plašsaziņas (masu) mediji, bet vispārējs sabiedrisks reflektēšanas medijs – kā spogulis. N. Lūmana spoguļa metafora vērš uzmanību uz to, ka paši novērotāji tiek novēroti. Tātad ar plašsaziņas mediju palīdzību publiskā sfēra tiek nevis veidota, bet gan reprezentēta: ziņu sniegšana, ko veic mediji, padara redzamus novērojumus ne tikai sabiedrības sistēmai kopumā – arī atsevišķajām funkciju sistēmām (kā politikai) un organizācijas sistēmām (kā partijai) liek saprast, ka arī tās tiek novērotas no citu funkciju sistēmu (kā ekonomika) vai organizācijas sistēmu (kā cita partija) skatupunkta. Publiskā sfēra parāda katrai sistēmai tās puses, kas citādi pašai sistēmai nav sasniedzamas komunikatīvā veidā (ar savu kodu vien, kā politikas gadījumā – ar varu).
Pats N. Lūmans neuzskatīja publisko sfēru par sistēmu, taču ar savu atziņu pienesumu ir rosinājis vairākus mediju un komunikācijas zinātniekus uz šādu viņa funkcionāli strukturālās sistēmteorijas pielietojumu. J. Gerhardss un Frīdhelms Neidharts (Friedhelm Neidhardt) uzskata, ka publiskajai sfērai piemīt funkcija veidot pastarpinājumu (mediēt) starp politisko sistēmu un sabiedrību. Līdz ar to publiskā sfēra ir intermediāra komunikācijas sistēma, kurā rodas sabiedriskā doma. Pretēji N. Lūmana koncepcijai – aktoriem (tātad personām), pēc J. Gerhardsa un F. Neidharta domām, tomēr ir sava loma publiskās sfēras sistēmā.
Amerikāņu sociologa un politologa Amitaja Etcioni (Amitai Etzioni) ieskatā publiskā sfēra ir saprotama kā kibernētisks process: datu ievades fāzē publiskajai sfērai būtu jārūpējas par caurskatāmību, tātad jābūt atvērtai visām tēmām un viedokļiem, kam ir kolektīva nozīme. J. Hābermāsa izpratnē, vismaz ideālā gadījumā, neviena tēma nebūtu jāizslēdz no publiskās komunikācijas un visiem diskursspējīgajiem cilvēkiem jānodrošina vienlīdzīga publiskās komunikācijas forumu pieejamība. Atdeves fāzē publiskajai sfērai būtu racionālā diskursā jāveic tēmu un viedokļu apstiprināšana (validēšana), t. i., par nozīmīgiem jāatzīst tikai labākie argumenti neatkarīgi no komunikantu reputācijas vai kāda cita ārējā spiediena. Validēšana jeb apstiprināšana notiek kolektīvā veidā un ietver uzskatu revīziju – to pārskatīšanā pamatotu viedokļa maiņu. Mērķis, pēc J. Hābermāsa uzskatiem, ir racionālas vienprātības (konsensa) radīšana, kas tad izvades fāzē piedāvā orientāciju sabiedriskajai un politiskajai rīcībai.
Ārpus publiskās sfēras laika struktūrām un funkcijām ir iespējams nošķirt vēl divas citas struktūras: publiskās sfēras tīkla līmeņus un runātāju lomas publiskajā sfērā. F. Neidharts nošķir trīs publiskās sfēras līmeņus. Ikdienas komunikācijas sastapšanās līmenī publiskā komunikācija (par publiski nozīmīgām tēmām un viedokļiem) notiek starp personām (interpersonāli). Šeit piedalās divi vai vairāki cilvēki pārskatāmās grupās – runātāji un klausītāji parasti mainās lomām, un nepiedalās starpnieki. Pulcēšanās un tēmu publiskās sfēras līmenī publiskā komunikācija notiek publikas priekšā, t. i., runātāju un klausītāju lomas ir sadalītas asimetriski. Šī lomu diferencēšana notiek daļēji organizētā veidā, piemēram, sapulcēs, mītiņos, konferencēs, paneļdiskusijās un demonstrācijās. Arī tēmas vairs netiek pārrunātas spontāni, bet gan vairāk vai mazāk strukturētā veidā, piemēram, atbilstoši izvirzītajai darba kārtībai. Kad šādas pulcēšanās un tēmu publiskās sfēras ar žurnālistu palīdzību (arī pa sabiedrisko attiecību darbinieku “apkārtceļu”) kļūst par plašsaziņas mediju ziņu sniegšanas priekšmetu, tiek pārkāpts publiskās sfēras trešā līmeņa slieksnis: mediju publiskā sfēra jau ir augstākajā mērā institucionalizēta, t. i., ir noteiktas publikas, runātāju un starpniecības lomas, un savstarpējās gaidas ir nepārprotamas. Mediju publiskā sfēra, atšķirībā no abiem pārējiem līmeņiem, ir organizēta pastāvīgi un ar darba dalīšanu, tēmas un viedokļi tiek izvēlēti atbilstoši žurnālistikas atlases (selekcijas) noteikumiem un pasniegti profesionālā veidā, arī attiecīgi komentējot un kontekstualizējot.
Uztverot publisko sfēru kā procesu, atklājas, ka komunikācija notiek arī starp publiskās sfēras līmeņiem. Aplūkojot publiskās sfēras trīs līmeņus, jau parādījās dažādas komunikatīvās lomas. Taču F. Neidharts nošķir ne vien publikas, starpnieku (“komunikatoru”) un runātāju lomas, bet nodala vēl sīkāk arī runātāju lomas: reprezentanti, tātad vēlēti vai citādi iecelti sabiedrisko grupu un organizāciju “oficiālie” pārstāvji; advokāti, “pašiecelti” noteiktu interešu grupu labvēļi un aizstāvji; eksperti, kā, piemēram, zinātnieki ar nozares un noteiktas tēmas zināšanām; intelektuāļi, kuri ir kvalificēti atbildēt ne tik daudz viņu pārstāvētās ekspertīzes, bet gan morāli ētiskās kompetences un reputācijas dēļ, kas lielākoties pārsniedz viņu profesionālo lomu; komentētāji, kas rekrutējas it īpaši no žurnālistu vidus.
Visi šie runātāji jeb publiskās sfēras aktori sagaida un nopūlas iegūt publicitāti tēmām un viedokļiem, tātad savu klātbūtni medijos. Savukārt mediji no šiem runātājiem sagaida, ka viņi sagādās tēmas un viedokļus, kas izraisīs publikas uzmanību un piekrišanu. Savukārt, ja sāk dominēt vai pārmērīgi pārstāvēti ir atzītie runātāji, kam savas atpazīstamības vai prestiža dēļ ir lielākas klātbūtnes iespējas medijos, ievades fāzē vājinās caurskatāmības funkcija, un publiskajā sfērā rodas sistemātiski izkropļojumi.
Traucējumi var parādīties arī vērtēšanas fāzē ‒ ja dominē publiskās sfēras retorika, no svara vairs nav labākie argumenti, bet par galveno ir kļuvis pasniegšanas veids. Šim nolūkam var tikt mērķtiecīgi lietotas noteiktas stratēģijas, piemēram, tēmu veidošanas (agenda building) kampaņas, kas apzināti piemērotas mediju veiktās selekcijas kritērijiem un turklāt nav vērstas uz racionālu saprašanos. Piemēram, notikumu skandalizēšana pārveido cēloņu un seku (kauzālās) attiecības vainas jautājumos. Savstarpēji apvainojumi gan noved pie pastiprinātas klātbūtnes medijos un publikas uzmanības, taču nepalīdz risināt problēmu pēc būtības. Deklaratīvs stils un propaganda kalpo nevis komunikācijas (saprašanās) vajadzībām, bet gan ārpuskomunikatīvām, piemēram, politiskajām vai biznesa, interesēm. Tādēļ F. Neidharts uzskata, ka publiskās sfēras vērtēšanas funkcija ir empīriski apšaubāma. Bet, ja vērtēšana notiek nepilnīgi (labākajā gadījumā), tad vairs nevar notikt arī orientēšana.
Pēc dažu teorētiķu domām, publiskās sfēras funkciju izpildi ietekmē arī publiskās sfēras fragmentācija – publiskās sfēras sairšana daudzās publiskās apakšsfērās. Joprojām augstie lielo vispārēja rakstura mediju auditorijas aptvēruma rādītāji, tāpat vērojamā konsonanse mediju selekcionētajās tēmās, kā arī mediju lietotāju reprezentatīvās aptaujas tomēr norāda, ka līdztekus “mazajām publiskajām sfērām” un individuāli nozīmīgām tēmām aizvien vēl pastāv visaptverošā publiskā sfēra. Šo novērojumu balsta atainotais publiskās sfēras procesa vairākpakāpju modelis, jo ir visnotaļ iespējams (un ir visnotaļ funkcionāli), ka dažas tēmas nekad neizkļūst no tēmu publiskās sfēras, bet tas nebūt neizslēdz kopīgu tēmu esamību mediju publiskajā sfērā.