Politiskā līdzdalība aptver visas pilsoņu izturēšanās formas, ar kuru palīdzību pilsoņi vienatnē vai grupā vēlas ietekmēt lēmumus dažādos politiskās sistēmas līmeņos – pašvaldības, nacionālajā un Eiropas līmenī. Mūsdienu demokrātiskajā pasaulē, runājot par politisko līdzdalību, tiek ņemta vērā vienīgi brīvprātīga politiskā līdzdalība, vienlaikus nenoliedzot iespēju, ka autoritāros un totalitāros režīmos pilsoņi pauž atbalstu valdošajai varai piespiedu kārtā. Ņemot vērā, ka efektīva politiskā līdzdalība ir svarīgs demokrātiskās stabilitātes priekšnoteikums, politikas zinātnē tai mūsdienās tiek veltīta ievērojama uzmanība. Tradicionāli politiskā līdzdalība tiek iedalīta konvencionālajā, proti, tiesiski garantētajā un regulētajā (piemēram, politiskās partijas un vēlēšanas), un nekonvencionālajā (piemēram, stihiski protesti). Tomēr šīs jomas nav stingri nodalītas, jo politiskā līdzdalība mūsdienās aptver ļoti dažādas aktivitātes – no vēlēšanām, tautas nobalsošanām, parakstu vākšanām, dalības politiskās partijās, arodbiedrībās un nevalstiskajās organizācijās (NVO) līdz interneta petīcijām un pilsoniskās nepakļaušanās akcijām. Politiskā līdzdalība ir kulturāli specifiska katrai valstij, un to nosaka, no vienas puses, valstī pastāvošās politiskās institūcijas, konstitūcija un likumi, no otras puses – politiskā kultūra, proti, sabiedrībā valdošās attieksmes un vērtības, kuras ietekmē cilvēku vēlmi piedalīties politikā un šīs līdzdalības veidus.