Latvijas teritorija veidojusies un mainījusies vēsturiski ilgā laikā. Latvijas teritorijas iedalījuma struktūra sakņojas kultūrvēsturisko novadu vēsturiskās attīstības atšķirībās vairāku gadsimtu garumā. Mūsdienu izpratnei atbilstoša teritoriālā struktūra Latvijā sāka veidoties 9. gs. Latvijas kā pastāvīgas valsts teritorija vispārīgi tika noteikta līdz ar Latvijas neatkarības proklamēšanu 18.11.1918. Latvijas Republika (LR) tika izveidota no bijušās cariskās Krievijas – Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņām – latviešu apdzīvotajiem apriņķiem, taču valsts ārējās robežas un jauns administratīvi teritoriālais iedalījums netika izveidots, jo turpinājās karadarbība. Noslēdzoties karadarbībai 1920. gada sākumā, LR teritorija pamatā atbilda minēto guberņu latviešu apdzīvoto apriņķu robežām, tomēr turpmākos gados tika veiktas arī izmaiņas.

15.02.1922. pieņemtās LR Satversmes 3. pantā tika noteikts, ka Latvija sastāv no Kurzemes, Latgales, Vidzemes, Zemgales. Tādējādi LR pirmo reizi kā atsevišķa teritorija tika izdalīta Zemgale (Tukuma, Jelgavas, Bauskas, Jēkabpils un Ilūkstes apriņķu robežās). Šīs četras lielās teritoriālās vienības tika dēvētas par novadiem, apgabaliem vai zemēm. To robežas līdz ar tajos ietilpstošo apriņķu robežām pamatā mantoja 17.–19. gs. atšķirīgo valstiski politisko teritoriju robežas. Kurzemei, Latgalei, Vidzemei un Zemgalei nebija pārvaldes funkciju, bet tās kopā ar atsevišķi izdalīto Rīgu kalpoja kā teritoriālas vienības statistiskai uzskaitei un arī kā vēlēšanu un tiesu apgabali.

Pēc Latvijas valsts izveides tika saglabāts administratīvi teritoriālais iedalījums apriņķos un pagastos. Lielākā daļa apriņķu saglabāja robežas, kādas tiem bija pirms Pirmā pasaules kara. Tikai Rīgas apriņķim pievienoja Baldones, Daugmales, Tomes un Birzgales pagastus no Zemgales un Valkas apriņķim – Pededzes pagastu no Ludzas apriņķi. Nedaudz tika palielināta Jelgavas un Tukuma apriņķa teritorija.

1920. gadā Jaunjelgavas apriņķi pārdēvēja par Jēkabpils apriņķi un Grobiņas apriņķi – par Liepājas apriņķi. 1920.–1924. gadā Latvijas teritorija bija iedalīta 17 apriņķos. 1924. gadā atbilstoši likumam par Latvijas teritorijas iedalīšanu apriņķos valsts teritorija bija iedalīta 19 apriņķos: Aizputes, Bauskas, Cēsu, Daugavpils, Ilūkstes, Jaunlatgales, Jēkabpils, Jelgavas, Kuldīgas, Liepājas, Ludzas, Madonas, Rēzeknes, Rīgas, Talsu, Tukuma, Valkas, Valmieras un Ventspils. 1938. gadā Jaunlatgales apriņķi pārdēvēja par Abrenes apriņķi.

Līdz 1940. gadam būtiska apriņķu robežu grozīšana netika veikta. Pagastu skaits un robežas 1918.–1940. gadā mainījās salīdzinoši nedaudz. 1940. gadā Latvijā pavisam bija 516 pagasti. Pagastu pārvaldīja vēlēta pagasta padome un pagasta valde. Pastāvēja arī pagasta tiesa, bet tās nozīme pamazām samazinājās.

Pēc Pirmā pasaules kara Latvijā bija 22 pilsētas, 58 miesti. 1928. gadā tika likvidēts miesta statuss un 16 līdzšinējiem miestiem, kuriem bija bijusi sava pašvaldība, piešķīra pilsētas tiesības. Visas pilsētas pārvaldīja vēlēta pilsētas dome.

Pēc padomju okupācijas 1940. gadā tika saglabāts iedalījums 19 apriņķos. Par apriņķa līdztiesīgām teritoriālām vienībām tika noteiktas piecas lielākās pilsētas, nosaucot tās par republikas pakļautības pilsētām: Rīga, Liepāja, Daugavpils, Jelgava un Ventspils. Līdz ar padomju un vēlāk vācu okupācijas režīma nodibināšanos pilnībā mainījās teritoriju loma un uzdevumi. Pašvaldības aizstāja teritoriālās pārvaldes.

Latvijas teritoriju okupējot vācu karaspēkam 07.1941., tika izveidots īpašs Ostlandes reihskomisariāts (Reichskommissariat Ostland), kurā ietilpa Latvija, Igaunija, Lietuva un daļa Baltkrievijas teritorijas. Reihskomisariāta pārvaldes centrs bija Rīgā. Latvijas teritorija bija atsevišķs ģenerālapgabals, kas bija iedalīts sešos apgabalos: Rīgas pilsētas, Rīgas lauku, Jelgavas, Valmieras, Liepājas un Daugavpils apgabalā. Administratīvais iedalījums apriņķots un pagastos tika saglabāts.

Atkārtotās padomju okupācijas laikā 1944.–1946. gadā tika saglabāts iedalījums 19 apriņķos. 10.1944. no Latvijas atdalīja Abrenes apriņķa sešus pagastus un Abrenes pilsētu, kurus iekļāva Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (Российская Советская Федеративная Социалистическая Республика) sastāvā.

Jau 1945. gadā tika pieņemts lēmums par sīkāku administratīvi teritoriālu vienību – ciemu – izdalīšanu pagastos. Latvijas 510 pagasti tika sadalīti 1362 vienībās, kuras līdzās oficālajam ciema padomes nosaukumam tika dēvētas arī par ciemiem. 1949. gadā pagasti tika likvidēti, jo tos uzskatīja par lieku starpposmu starp ciemu un rajona izpildkomitejām. Ciema padomes kļuva par  politikas organizācijas un realizācijas vietējo centru, t. i. politiski administratīvu vienību.

Apriņķu dalīšana padomju okupācijas laikā

Paralēli notika arī apriņķu dalīšana. No lielākajiem apriņķiem tika izveidoti jauni: 1946. gadā – Alūksnes, 1947. gadā – Ogres, Limbažu, Gulbenes, Viļānu un Krāslavas apriņķis. Īpaša loma padomju periodā bija rajonu teritoriju izveidei un to reformām. Būtiskākās teritoriju izmaiņas sākās 1950. gadā, kad Latvijā tika likvidēti agrākie apriņķi un pagasti un izveidoti 58 lauku rajoni, tiem tieši pakļaujot jau esošās 1349 ciemu padomes. 14 rajonu centrus pārveidoja par strādnieku ciematiem. Tādējādi Latvijas teritorija bija iedalīta 58 rajonos ar centriem: Abrene, Aizpute, Aknīste, Aloja, Alsunga, Alūksne, Ape, Auce, Baldone, Balvi, Bauska, Cēsis, Cesvaine, Dagda, Daugavpils, Dobele, Dundaga, Eleja, Ērgļi, Gaujiena, Grīva, Gulbene, Ilūkste, Jaunjelgava, Jēkabpils, Jelgava, Kandava, Kārsava, Krāslava, Krustpils, Kuldīga, Liepāja, Limbaži, Līvāni, Ludza, Madona, Malta, Nereta, Saulkrasti, Varakļāni, Ogre, Pļaviņas, Preiļi, Priekule, Rēzekne, Rīga, Rūjiena, Saldus, Sigulda, Skrunda, Smiltene, Talsi, Tukums, Valka, Valmiera, Ventspils, Viļāni un Zilupe. Līdz ar kolhozu apvienošanu samazinājās ciemu skaits no 1350 ciemiem 1950. gadā līdz 468 ciemiem 1982. gadā. No 04.1952. līdz 04.1953. Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika (LPSR) bija iedalīta vēl arī trīs apgabalos (Rīgas, Liepājas un Daugavpils).

Administratīvais iedalījums 1953. g.

Dalījums rajonos padomju okupācijas laikā

No 1955. gada tika samazināts arī rajonu skaits – tika likvidēts Grīvas rajons, 03.1956. – Apes, Dundagas, Varakļānu rajons, bet 12.1956. – Aknīstes, Alojas, Alsungas, Cesvaines, Elejas, Gaujienas, Jaunjelgavas, Neretas un Saulkrastu rajons. Tādējādi 1956. gada beigās Latvijas teritorija bija sadalīta 45 rajonos. Rajonu skaits bija mainīgs, līdz 1967. gadā nostabilizējās līdz 26 rajoniem. 1959. gadā atjaunoja Jūrmalas pilsētu, kura līdz tam bija iekļauta Rīgas sastāvā, un tā kļuva par republikas pakļautības pilsētu. Pirms tam par republikas pakļautības pilsētu kļuva arī Rēzekne. Strādnieku ciemati 1961. gadā tika pārdēvēti par pilsētciematiem.

LPSR administratīvi teritoriālajā dalījumā rajoniem bija samērā universālas administratīvās funkcijas, tomēr būtiskākais teritoriju attīstībā ir tas, ka rajoni tika veidoti specifiskam mērķim – tautsaimniecības teritoriālai plānošanai un vadībai.

Padomju okupācijas laikā pastāvējušais administratīvi teritoriālais dalījums pēc neatkarības atjaunošanas vairs neatbilda laika prasībām – tas nenodrošināja pašvaldībām uzticēto funkciju izpildi, radīja jau tā nepietiekamo resursu sadrumstalotību un līdz ar to neracionālu to izmantošanu. Administratīvajā iedalījumā tika veiktas izmaiņas, galvenokārt lai radītu vietējās pašvaldības. Ciema padomes tika pārdēvētas par pagastiem. Tika likvidēts pilsētciematu statuss. 37 līdz tam pastāvējušie pilsētciemati kļuva par ciemiem vai pilsētām. Tādējādi 1991.–1995. gadā pilsētas tiesības ieguva bijušie pilsētciemati: Baloži, Vangaži, Saulkrasti, Kalnciems, Baldone, Seda, Stende, Cesvaine, Aknīste, Pāvilosta (1991), Dagda, Brocēni, Lubāna, Līgatne, Aloja, Staicele (1992), Ikšķile, Ķegums, Lielvārde (1993) un Skrunda (1995). 1993. gadā pilsētas tiesības piešķīra arī lielākajam ciemam – Salaspilij. Pagasti un pilsētas bija vietējā līmeņa, bet rajonu padomes – otrā līmeņa pašvaldības.

Kopš 1992. gada tika gatavota visu sistēmu aptveroša administratīvi teritoriālā iedalījuma reforma. Galvenais reformu mērķis – izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas pašvaldības, kas nodrošinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem. Teritoriālās reformas īstenošana Latvijā ritēja ļoti gausi, un par reformas sākšanu tika lemts tikai 1998. gadā, pieņemot Administratīvi teritoriālās reformas likumu. Tobrīd Latvijā bija 26 rajoni, 77 pilsētas, 487 pagasti un 25 pilsētu lauku teritorijas (kopā 564 vietējās pašvaldības).

Ar Administratīvi teritoriālās reformas likuma grozījumiem 2005. un 2007. gadā, vairākkārt pārceļot termiņus, par reformas galīgo beigu termiņu tika noteikts 2009. gads. Līdz tam laikam pastāvēja ļoti sadrumstalota un neviendabīga pašvaldību struktūra. Kopš 20. gs. 90. gadu vidus līdz vietējo pašvaldību reformai 2009. gadā administratīvo teritoriju skaits Latvijā ik gadu nedaudz saruka, jo vairākas pilsētu un pagastu pašvaldības pēc savas iniciatīvas apvienojās novados. Daži pagasti nomainīja nosaukumu no pagasta uz novadu.

Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā notika pāreja no divu līmeņu uz viena līmeņa pašvaldībām: tika likvidētas 26 rajonu padomes, bet pilsētas, to lauku teritorijas un pagastus apvienoja novados, kā arī deviņas lielākās pilsētas ieguva republikas pilsētas statusu.

Valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu nosaka Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums, kuru Saeima pieņēma 18.12.2008. Likums paredz administratīvo teritoriju, to teritoriālo vienību un apdzīvoto vietu izveidošanas kārtību un kritērijus to izveidošanai. Saskaņā ar likumu par administratīvi teritoriālajām vienībām Latvijā noteikti apriņķi, republikas pilsētas un novadi.

Republikas pilsētas statusa iegūšanai nepieciešamie nosacījumi ir šādi: attīstīta komercdarbība, transporta un komunālā saimniecība, kā arī sociālā infrastruktūra, nozīmīgs kultūras iestāžu komplekss un ne mazāk par 25 000 pastāvīgo iedzīvotāju. Ja pārējie kritēriji atbilst, Saeima var piešķirt republikas pilsētas statusu arī pēc iedzīvotāju skaita mazākai pilsētai.

Novadi tiek noteikti kā ģeogrāfiski vienotas teritorija, kurā ir ne mazāk kā 4000 pastāvīgo iedzīvotāju un kurā 50 kilometru rādiusā ir sasniedzams centrs ar vismaz 2000 iedzīvotāju un atbilstošu satiksmes infrastruktūru. Novadu izveidē jāņem vērā blakus esošo pašvaldību intereses un vēsturiskie sakari. Saeima par novadu var noteikt teritoriju arī ar mazāku iedzīvotāju skaitu, ja tas atbilst pārējiem kritērijiem. Novadi var tikt iedalīti to teritoriālajās vienībās: novadu pilsētās un novadu pagastos.

Rajonu pašvaldību likvidēšanu regulēja 2008. gadā pieņemtais Rajonu pašvaldību reorganizācijas likums. Pamatā rajonu institūcijas, manta, finanšu līdzekļi, tiesības un saistības nodotas jaunajām pašvaldībām, bet plānošanas reģioniem nodota atbildība par līgumiem ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem (par pakalpojumiem novadu teritorijās). Atsevišķos gadījumos rajonu manta nodota privatizācijai. Rajonu padomju pilnvaras beidzās 01.07.2009., reorganizācijas plānu izpilde – 31.12.2009.

Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums kā valsts administratīvu teritoriju paredz arī apriņķus, un Ministru kabinetam jāsagatavo likumprojekts par apriņķu izveidošanu un darbību. Izšķiršanās par reģionālā līmeņa pašvaldībām (apriņķiem) vēl nav veikta, un saglabājas plānošanas reģionu kā koordinācijas un sadarbības institūciju statuss.

01.07.2009. darbu sāka 109 novadu un 9 republikas pilsētu (Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Rīga, Valmiera un Ventspils) domes, izbeidzot visu pirms tam novada teritoriju bijušo vietējo pašvaldību padomju pilnvaras. 01.07.2009. beidzās arī rajona padomju pilnvaras. 01.11.2010. tika pieņemts lēmums sadalīt Rojas novadu divās pašvaldību teritorijās – Rojas novadā un Mērsraga novadā. Kopš 03.01.2011., kad stājās spēkā grozījumi Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā, Latvijā ir 119 pašvaldības – 9 republikas pilsētas un 110 novadi.

Reformas rezultātā Latvijā ir 60 t. s. pilsētnovadi – novads, kuru sastāvā iekļāvusies viena vai vairākas pilsētas, un 50 lauku novadi, kuri izveidojušies, apvienojoties vairākiem pagastiem vai par novadu pārdēvēts viens bijušais pagasts (atsevišķos gadījumos). Novadu sastāvā pašvaldības kā to iekšējās pārvaldes teritorijas ir noteikušas 67 novadu pilsētas un 497 novadu pagastus. Vairākiem novadiem, kas atrodas ap republikas pilsētām – Daugavpils, Garkalnes, Jēkabpils, Jelgavas, Krustpils, Rēzeknes un Ventspils novadiem –, administratīvais centrs neatrodas savas pašvaldības teritorijā (pašvaldības administrācija atrodas pilsētā).

Pašvaldību skaits un pastāvīgo iedzīvotāju skaits tajās  2017. gada sākumā

Avots: Centrālā statistikas pārvalde.   

Lai arī 2009. gada reformas rezultātā gandrīz pieckārtīgi tika samazināts pašvaldību teritoriju skaits, turpinājās diskusijas par nepieciešamību īstenot jaunu reformu, veidojot vēl lielākas un viendabīgākas vietējo pašpārvalžu teritorijas ap lielākajiem centriem. Latvijas pašvaldību rīcības iespējas mazināja ne tikai milzīgās Latvijas teritoriju resursu atšķirības, kur blakus lielām teritorijām pastāvošie novadi ar salīdzinoši ļoti mazu iedzīvotāju skaitu, bet arī zemā pašvaldību finanšu autonomija. 

23.06.2020. spēkā stājās Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums, kas paredz ievērojamu teritoriālās sadrumstalotības samazināšanu un pašvaldību iespēju izlīdzināšanu. Saskaņā ar to Latvijas teritorija ir sadalīta valstspilsētu pašvaldību teritorijās un novadu pašvaldību teritorijās. Savukārt novadi tiek iedalīti pilsētās un pagastos. Kopumā reformas rezultātā tika izveidotas 43 administratīvās teritoritorijas, no tām 7 veidoja atsevišķas valstpilsētas, bet 35 – novadu teritorijas ar administratīvajiem centriem. Novados pastāv 595 administratīvas teritorijas (pilsētas un pagasti). Visas pilsētas sadalītas valstspilsētās (10) un novadu pilsētās (67, no 01.07.2022. – 71). Līdzās administratīvi teritoriālā iedalījuma izmaiņām, Latviešu vēsturisko zemju likums (spēkā no 01.07.2021.) nosaka kultūrvēsturisko teritoriju dalījumu Vidzemē (ietverot Rīgu), Latgalē, Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā.