Latvijas teritorija veidojusies un mainījusies vēsturiski ilgā laikā. Latvijas teritorijas iedalījuma struktūra sakņojas kultūrvēsturisko novadu vēsturiskās attīstības atšķirībās vairāku gadsimtu garumā. Mūsdienu izpratnei atbilstoša teritoriālā struktūra Latvijā sāka veidoties 9. gs. Latvijas kā pastāvīgas valsts teritorija vispārīgi tika noteikta līdz ar Latvijas neatkarības proklamēšanu 18.11.1918. Latvijas Republika (LR) tika izveidota no bijušās cariskās Krievijas – Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņām – latviešu apdzīvotajiem apriņķiem, taču valsts ārējās robežas un jauns administratīvi teritoriālais iedalījums netika izveidots, jo turpinājās karadarbība. Noslēdzoties karadarbībai 1920. gada sākumā, LR teritorija pamatā atbilda minēto guberņu latviešu apdzīvoto apriņķu robežām, tomēr turpmākos gados tika veiktas arī izmaiņas.
Administratīvais iedalījums 1914. gadā.
15.02.1922. pieņemtās LR Satversmes 3. pantā tika noteikts, ka Latvija sastāv no Kurzemes, Latgales, Vidzemes, Zemgales. Tādējādi LR pirmo reizi kā atsevišķa teritorija tika izdalīta Zemgale (Tukuma, Jelgavas, Bauskas, Jēkabpils un Ilūkstes apriņķu robežās). Šīs četras lielās teritoriālās vienības tika dēvētas par novadiem, apgabaliem vai zemēm. To robežas līdz ar tajos ietilpstošo apriņķu robežām pamatā mantoja 17.–19. gs. atšķirīgo valstiski politisko teritoriju robežas. Kurzemei, Latgalei, Vidzemei un Zemgalei nebija pārvaldes funkciju, bet tās kopā ar atsevišķi izdalīto Rīgu kalpoja kā teritoriālas vienības statistiskai uzskaitei un arī kā vēlēšanu un tiesu apgabali.
Pēc Latvijas valsts izveides tika saglabāts administratīvi teritoriālais iedalījums apriņķos un pagastos. Lielākā daļa apriņķu saglabāja robežas, kādas tiem bija pirms Pirmā pasaules kara. Tikai Rīgas apriņķim pievienoja Baldones, Daugmales, Tomes un Birzgales pagastus no Zemgales un Valkas apriņķim – Pededzes pagastu no Ludzas apriņķi. Nedaudz tika palielināta Jelgavas un Tukuma apriņķa teritorija.
1920. gadā Jaunjelgavas apriņķi pārdēvēja par Jēkabpils apriņķi un Grobiņas apriņķi – par Liepājas apriņķi. 1920.–1924. gadā Latvijas teritorija bija iedalīta 17 apriņķos. 1924. gadā atbilstoši likumam par Latvijas teritorijas iedalīšanu apriņķos valsts teritorija bija iedalīta 19 apriņķos: Aizputes, Bauskas, Cēsu, Daugavpils, Ilūkstes, Jaunlatgales, Jēkabpils, Jelgavas, Kuldīgas, Liepājas, Ludzas, Madonas, Rēzeknes, Rīgas, Talsu, Tukuma, Valkas, Valmieras un Ventspils. 1938. gadā Jaunlatgales apriņķi pārdēvēja par Abrenes apriņķi.
Līdz 1940. gadam būtiska apriņķu robežu grozīšana netika veikta. Pagastu skaits un robežas 1918.–1940. gadā mainījās salīdzinoši nedaudz. 1940. gadā Latvijā pavisam bija 516 pagasti. Pagastu pārvaldīja vēlēta pagasta padome un pagasta valde. Pastāvēja arī pagasta tiesa, bet tās nozīme pamazām samazinājās.
Pēc Pirmā pasaules kara Latvijā bija 22 pilsētas, 58 miesti. 1928. gadā tika likvidēts miesta statuss un 16 līdzšinējiem miestiem, kuriem bija bijusi sava pašvaldība, piešķīra pilsētas tiesības. Visas pilsētas pārvaldīja vēlēta pilsētas dome.
Administratīvais iedalījums 1939. gadā.