Saulkrasti ir pilsēta, kas atrodas Vidzemē 45 km attālumā no Latvijas galvaspilsētas Rīgas. Saulkrastu pilsētas platība ir 6,4 km². Iedzīvotāju skaits Saulkrastu pilsētā 2024. gadā – 3149. Iedzīvotāju blīvums 2024. gadā – 524,8 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru.

Saulkrasti savu nosaukumu ieguva 1933. gada. 21. martā, kad tika apvienoti divi nelieli zvejnieku ciemi – Pēterupe un Neibāde. Apvienoto ciemu jaunajam nosaukumam izmantota vietējā rakstnieka Emīla Cīruļa manuskriptā palikušās lugas “Ziedu laiks” jeb “Saulkrastes skolotājas” darbības vieta.

Pilsētas tiesības ieguva 1991. gada 14. novembrī. Kopš 2009. gada ir Saulkrastu novada centrs. Saulkrastu pilsētas ģerbonis – saulriets uz zila fona ar četrām sudraba un piecām zaļas krāsas svītrām ģerboņa pamatnē. Ģerbonis apstiprināts 1998. gadā, tā autore ir māksliniece Gundega Ruņģe. 

Saulkrastu pilsētas platība ir 1342 ha³. Pilsētas administratīvā teritorija atrodas Rīgas jūras līča piekrastē, Vidzemes rietumu daļā. Saulkrastu pilsētas teritorija ietver līdzenu piejūras mežu joslu no Inčupes upes un Ķirezera līdz Zvejniekciemam ziemeļos un Skultes ostai. Pilsētas robeža ar jūru rietumos ir gandrīz 14 km gara, pilsētas platums ir 1–1,5 km, bet austrumos to ierobežo dzelzceļa līnija Zemitāni–Skulte. Saulkrastiem cauri tek četras upes – Inčupe, Pēterupe, Ķīšupe un Aģe, kas simboliski attēlotas Saulkrastu novada ģerbonī. 

Par teritorijas apdzīvotību aizvēstures laikā liecina daži arheoloģiskie atradumi – akmens cirvji un uzkalniņkapi pilsētas dienvidu daļā pie Inčupes. Par šīs vietas apdzīvotību no 12. gs. otrās puses liecina jau rakstītie avoti. Vietējie pamatiedzīvotāji bija somugru tauta – lībieši. Indriķa Livonijas hronikā (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227) ir minēti nelieli Metsepoles lībiešu ciemi pie jūras. Šos ciemus var identificēt kā mūsdienu Saulkrastus. Pēc Livonijas izveidošanas tagadējā Saulkrastu teritorija atradās Kubeseles jeb Krimuldas baznīcas pārraudzībā. Šai laikā tika izbūvēts neliels koka lūgšanas nams – Svētā Pētera kapela. Šīs kapelas nosaukums deva vārdu blakus tekošai upei, bet vēlāk arī nelielam ciemam, kurš izveidojās ap baznīcu un mācītājmuižu. Šo ciemu sāka dēvēt par Pēterupes ciemu.

Viduslaiku beigās (14.–16. gs.) tagadējā Saulkrastu teritorija tika sadalīta starp četrām apkārtnes muižām. No Saulkrastu ziemeļu robežas līdz Grēvurgai zeme piederēja Skultes muižai. Piekrastes teritorija no Grēvurgas līdz Pēterupei piederēja Bīriņu (Kolcenes) muižai, bet no Pēterupes līdz Lilastes upei – Pabažu kroņa jeb valsts muižai. Neliela teritorija starp jūrmalas kāpām un Lilastes ezeru – Sējas muižai.

Poļu–zviedru kara sākumā, 1600. gadā, Zviedrijas karalis Kārlis IX (Karl IX) ar karaspēku iebruka Livonijas teritorijā. Karagājiena rezultātā tika nopostīta Pēterupes Svētā Pētera kapela. Pēc kara, Vidzemei nonākot Zviedrijas Impērijas sastāvā 17. gs. sākumā, Pēterupes ciema jūrmalā bija palikušas tikai trīs zvejnieku sētas. Zviedrija sāka aktīvi nodarboties ar reģiona attīstību – tika uzcelts jauns dievnams un atvērta skola, kā arī zirgu pasta stacija un krogs. Pēterupes ciemā 1640. gadā tika izveidota luterāņu draudze.

Lielais Ziemeļu karš (1700–1721) bija izpostījis Pēterupes ciemu. Nozīmīgus zaudējumus ciemam nodarīja Lielais mēris, kas plosījās Vidzemē no 1700. līdz 1711. gadam. 

18. gs. vidū Saulkrastu apkārtnē joprojām atradās mazi, nabadzīgi zvejnieku ciemi, kuros iedzīvotāju bija maz. 

19. gs. sākumā Bīriņu muižas un citu Vidzemes muižu īpašnieki sāka izrādīt interesi par atpūtu pie jūras. 1823. gadā Lēdurgas muižas īpašnieks Karls fon Reiters (Karl von Reiter) un Bīriņu muižas īpašnieks Aleksejs fon Pistolkorss (Aleksey von Pistohlkors) uz ziemeļiem no Pēterupes uzcēla pirmās vasarnīcas un izveidoja jaunu peldvietu, kura ieguva vārdu Neibāde (Neubad). Līdz 19. gs. vidum vasarnīcas Neibādē piederēja vienīgi Bīriņu muižai. Līdz Pirmajam pasaules karam Neibādē uzturējās atpūtnieki no Vidzemes muižām, Rīgas, Pēterburgas, Tērbatas un citām Krievijas Impērijas vietām. Pateicoties Bīriņu muižas īpašnieka iniciatīvai un naudas ziedojumiem, 1864. gadā Pēterupē tika uzcelta jauna mūra baznīca. 1888. gadā draudzes vajadzībām tika uzbūvēta doktorāta ēka, kur atradās aptieka un pirmā ārsta prakse Pēterupes ciemā.

Pēc zemnieku brīvlaišanas Vidzemē, Saulkrastu piekrastē, sāka attīstīties liellaivu būvniecība. Zvejnieki aktīvi sāka nodarboties ar kabotāžas kuģniecību un dažādu kravu pārvadāšanu uz Rīgu un citām ostām. Pēc Krimas kara (1853–1856) strauji sāka attīstīties lielāku tālbraucēju burukuģu būve. 

1907. gadā Rīgas kuģubūvētavā “Lange & Co” Bīriņu muiža pasūtīja pasažieru tvaikoni “Neubad”, kurš sāka ikdienas satiksmi no Rīgas līdz Neibādes kūrortam. Tas strauji uzlaboja Neibādes peldvietas popularitāti. Pateicoties tiešai satiksmei ar Rīgu, Neibādē tika atvērta pasta nodaļa, bet vēlāk arī telegrāfs un valsts krājkase. Pēterupē un Neibādē tika atvērtas viesnīcas, vairāki veikali, restorāni, amatnieku darbnīcas un cita veida pakalpojumu iestādes. Tvaikonis “Neubad” 1926. gada 9. septembrī Rīgas jūras līcī netālu no Vecāķiem nogrima. Nelaimē dzīvību zaudēja 42 cilvēki. Tā bija lielākā jūras katastrofa pirmskara Latvijā un izraisīja lielu saviļņojumu sabiedrībā.

1925. gadā Neibādei tika piešķirts biezi apdzīvotas vietas nosaukums, bet 1933. gadā Neibāde un Pēterupe tika apvienotas un ieguva jaunu vārdu – Saulkrasti. Agrārās reformas gaitā daudzi Latvijas kultūras darbinieki un Neatkarības kara dalībnieki ieguva zemes gabalus vasarnīcu celtniecībai. Kopā tika piešķirti 283 nelieli zemes gabali. 1933. gadā tika atvērta jauna skola – Pēterupes 6 klašu pamatskola (mūsdienās Saulkrastu novada vidusskola). 1934. gadā pēc Rīgas–Rūjienas dzelzceļa līnijas izbūves Saulkrastos tika ierīkotas divas stacijas – “Pabaži” un “Saulkrasti”. Dzelzceļa satiksme strauji veicināja Saulkrastu kā vasaras atpūtas kūrorta attīstību.

Otrā pasaules kara laikā Saulkrastu novada teritorijā notika sīvas Rīgas aizsardzības kaujas. Gaidot Sarkanās armijas uzbrukumu, vācu armija pie Ķīšupes izveidoja aizsardzības līnijas. 1944. gada septembrī kauju laikā cieta Saulkrastu ciema ziemeļu daļa. Atkāpjoties vācu armija uzspridzināja visus pilsētas tiltus, izpostīja dzelzceļu un stacijas. 

Pēc Otrā pasaules kara tika uzsākta ciema atjaunošana. 1950. gada sākumā Saulkrastiem pievienoja Pabažu ciemu, 21. februārī apdzīvotajai vietai piešķīra strādnieku ciemata statusu, bet no 1961. gada 23. decembra – pilsētciemata statusu. No 1950. līdz 1956. gadam Saulkrasti kļuva par rajona centru. 1967. gadā Saulkrastiem pievienoja arī Zvejniekciemu.

1947. gadā Skultes zvejnieku sabiedrības īpašumus padomju okupācijas vara nacionalizēja, bet 1948. gadā tika dibināts kolhozs “Zvejnieks”. Tajā apvienojās apmēram 800 zvejnieku saimniecību. Pateicoties savai ostai, kas bija uzbūvēta vēl pirms kara (1934–1936), kolhozs ļoti ātri kļuva par vienu no turīgākajiem Latvijā.

Tuvojoties Padomju Savienības sabrukumam, Saulkrastos tika izveidota Latvijas Tautas frontes nodaļa. Pirmā Tautas frontes sanāksme notika 1988. gada 18.septembrī. 

1991. gadā Saulkrastiem tika piešķirts pilsētas statuss. 2009. gadā izveidots Saulkrastu novads, ietverot Saulkrastu pilsētu un pilsētas lauku teritoriju (tagadējais Saulkrastu pagasts). 2021. gadā Latvijas teritoriālas reformas gaitā tika izveidots plašāks Saulkrastu novads, pievienojot tam Sējas novadu. Saulkrastu novada administratīvās vienības ir Saulkrastu pilsēta, Saulkrastu un Sējas pagasti. 2021. gadā Latvijas teritoriālās reformas gaitā tika izveidots Saulkrastu novads, apvienojot Saulkrastu pilsētu un Sējas pagastu. Saulkrastu pilsēta ir jaunā novada centrs.      

Ņemot vērā pilsētas telpiski lineāro raksturu, vēsturiski ir izveidojušās nosacītas un blīvi apbūvētas piekrastes teritoriālās daļas: Pabaži, Saulkrasti un Zvejniekciems. Pabažos atrodas Saulkrastu Baltā kapa un velosipēdu muzejs, Saulkrastu centrālā daļā ir bibliotēka, novada vidusskolas ēka, sākumskolas ēka un dome, savukārt Zvejniekciemā atrodas Skultes osta, novada vidusskolas otrā ēka un pilsētas industriāla zona.

Avots: autora veidota. 

2009. gada 1. jūlijā tika izveidots Saulkrastu novads, apvienojot Saulkrastu pagastu un Saulkrastu pilsētu.  

Saulkrastu pilsētu vada Saulkrastu novada Dome (15 deputāti), kuras priekšgalā ir priekšsēdētājs, divi vietnieki un novada pašvaldības izpilddirektors. Domē darbojas Tautsaimniecības, attīstības un vides komiteja, Sociālo jautājumu komiteja, Izglītības, kultūras, sporta un jaunatnes lietu komiteja un Finanšu komiteja, kā arī 19 komisijas. 

Līdz 21. gs. galvenā nozare bija zvejsaimniecība. Mūsdienās par galveno nozari ir kļuvis tūrisms un jūras kravu pārvadājumi. Zvejniekciemā atrodas ceturtā lielākā osta Latvijā – Skultes osta. Osta nemitīgi attīstās un paplašinās. Galvenā tās specializācija ir koksnes eksports. Ostā esošais SIA “Varita” ir viens no lielākajiem uzņēmumiem reģionā, kas nodarbojas gan ar zvejošanu, gan arī zivju apstrādi. Rūpniecība ir vāji attīstītā. Lielākā ražotne ir SIA “Skultes kartons”, viens no lielākajiem gofrētā kartona ražotājiem Latvijā, kas realizē produkciju starptautiskā tirgū.

Pilsētā ir vairāki dažāda lieluma mazumtirdzniecības tīklu veikali. Tūrisma nozarē darbojas apmēram 50 uzņēmumi, kas galvenokārt nodarbojas ar viesu izmitināšanu, ēdināšanu un izklaidi. Saulkrastos ir vairāki restorāni un kafejnīcas.

Attālums no Saulkrastu centra līdz Rīgai ir 45 km, līdz Limbažiem – 47 km, līdz Siguldai – 40 km, līdz Salacgrīvai – 58 km. Ar Rīgu un citu novadu centriem Saulkrastus savieno dzelzceļa līnija Zemitāni–Skulte, kā arī vairāki a/s “CATA” autobusu maršruti, piemēram, Saulkrasti–Limbaži, Saulkrasti–Valmiera, Saulkrasti–Sigulda. Pilsētas teritorijā kursē autobusi, vairāki no tiem savieno pilsētu ar blakusesošiem ciemiem.   

Saulkrastu veselības un sociālās aprūpes centrs ir multifunkcionāla pašvaldības iestāde, kas sniedz plaša spektra veselības aprūpes pakalpojumus. Saulkrastu iedzīvotajiem un pilsētas viesiem ir pieejams zobārsts, laboratorija, ģimenes ārstu prakse un stacionārs. Veselības centrā atrodas arī veco ļaužu aprūpes nodaļa.

Pirmā skola Saulkrastos tika izveidota 1912. gadā. Mūsdienās Saulkrastu pilsētā darbojas vidusskola un pirmsskolas iestāde. Saulkrastu novada vidusskola izveidota 2020. gada decembrī, kad Saulkrastu novada dome nolēma apvienot Saulkrastu un Zvejniekciema vidusskolu. Saulkrastu novada vidusskola ir izvietota četrās ēkās. Sākumskolas daļa atrodas senajā Saulkrastu draudzes doktorāta ēkā, kas būvēta 1888. gadā, savukārt skolas Zvejniekciema ēka celta pēc Martas Staņas projekta 1964. gadā. Vidzemes jūrmalas Mūzikas un mākslas skola dibināta 1968. gadā. Pirmsskolas izglītības iestāde “Rūķītis” ir lielākais bērnudārzs novadā, kas darbojas kopš 1951. gada.

Saulkrastu pilsētā atrodas M. Staņas projektētais Zvejniekciema kultūras nams, kas tika uzbūvēts 1951. gadā. Mūsdienās ēkā darbojas novada kultūras centrs, kas organizē kultūras dzīvi pilsētā. Ēkas multifunkcionalitāte ļauj organizēt kino seansus, teātra izrādes, koncertus un izstādes. Kopš 1947. gada pilsētā darbojas Saulkrastu bibliotēka. Lielāki pasākumi notiek 2022. gadā rekonstruētajā Saulkrastu brīvdabas estrādē.

Saulkrastos aktīvi darbojas vairāki radošie kolektīvi: jauktie kori “Bangotne” (1951) un “Anima” (2001), deju kolektīvi “Saulgrieži”, “Krustu šķērsu” (1982) un “Jūrdancis” (2010), mūsdienu deju grupa “Fractus” (1997), folkloras kopa “Dvīga”(2008) un citi.

Kopš 1997. gada notiek Saulkrastu džeza festivāls.

Pilsētā atrodas moderns Saulkrastu sporta un ģimeņu centrs, kurā notiek gan Saulkrastu novada vidusskolas mācību stundas, gan jauniešu un pieaugušo nodarbības, piemēram, basketbolā, fitnesā, futbolā, kamaniņu sportā un karatē. Sporta centrā ir iekārtota moderna trenažieru zāle. Sporta un ģimeņu centra pārziņā ir arī Zvejniekciema stadions. Saulkrastu pilsētā ir pieejams skeitparks, pludmales volejbola un āra basketbola laukumi jūras krastā, kā arī tenisa korti.

Kopš 1992. gada Saulkrastos regulāri notiek komerciālais pludmales volejbola turnīrs “Saulkrastu kokteilis”.

No 1993. līdz 2012. gadam tika izdots Saulkrastu novada domes informatīvais izdevums “Saulkrastu Novada Ziņas”. No 1995. līdz 1996. gadam tika izdots laikraksts “Saulkrastu Stars”.

Telekomunikāciju pakalpojumus piedāvā SIA “Tet”, SIA “LMT”, SIA “Bite”, SIA “Tele2”, ir pieejami digitālās televīzijas un interneta pakalpojumi. 

Saulkrasti kopš 19. gs. ir populāra atpūtas vieta Latvijā. Novads stiepjas 17 kilometru garumā gar piekrasti, un pludmale pārsteidz ar savu dažādību – no dziedošajām smiltīm Lilastes pusē, Saulkrastu irdenajām smiltīm līdz Zvejniekciema akmeņainajai piekrastei, kas piemērota romantiskām pastaigām.

Populārākais apskates objekts ir Baltā kāpa, kas ir apmeklētākais tūrisma objekts Vidzemes piekrastē un iemīļota kāzu ceremoniju vieta. Pie Baltās kāpas labiekārtotā Vides dizaina parkā ir izvietotas vairākas mākslinieciskas instalācijas, rotaļu laukums un atpūtas vietas. Gar Balto kāpu ir izveidota ”Saulrieta taka”, kas ir 4 km gara. Tā stiepjas gar piekrasti no Baltās kāpas līdz Saules tiltam, bet pēc 2023. gadā veiktās tūrisma infrastruktūras pilnveidošanas – jau līdz pat Jūras parkam. Saulkrastu pilsētas centrā esošajā Jūras parkā, kas atrodas tieši pie pludmales, izvietots bērnu rotaļu laukums, āra vingrošanas trenažieri, pludmales volejbola laukums, turpat atrodas Saulkrastu tūrisma informācijas centrs un vairākas kafejnīcas. Šeit atrodas arī Saulkrastu peldvieta “Centrs”, kurā jau vairāk nekā 10 gadus plīvo Zilais karogs. Drošību peldsezonā (no 15. maija līdz 15. septembrim) uzrauga Saulkrastu novada pašvaldības policijas pludmales glābēji.

Saulkrastos atrodas Latvijā vienīgais velosipēdu muzejs, kas ir lielākais Baltijā. Muzejā var apskatīt Latvijā ražotos un lietotos velosipēdus. Vecākais velosipēds ir izgatavots 1870. gadā. Saulkrastu centrā atrodas Reiņa Kaudzītes dārza māja, kurā izveidota rakstniekam veltīta ekspozīcija. Vasarnīcā apskatāmas R. Kaudzītes personīgās mantas un 20. gs. sākuma klasisks interjers.

Rakstnieks E. Cīrulis pēc Pirmā pasaules kara apmetās Saulkrastos, kur aktīvi strādāja pie lugu rakstīšanas. Latviešu rakstnieks un skolotājs, pirmā latviešu romāna “Mērnieku laiki” (1879) līdzautors R. Kaudzīte kopā ar savu draudzeni Karlīni Kraukli-Damrozi 1913. gadā atbrauca uz Saulkrastiem, lai apmestos uz dzīvi. Latviešu komponists, ērģelnieks un diriģents, pirmās latviešu operas “Baņuta” (pirmuzvedums 20.05.1920.) autors Alfrēds Kalniņš vasarās dzīvoja Saulkrastos. Jaunā un talantīgā dzejniece un jaunromantisma virziena pārstāve Austra Skujiņa mācījās Pabažu Jūrmalas 6 klašu pamatskolā. Saulkrastos ir dzimis rekordists kārtslēkšanas disciplīnā vieglatlēts Aleksandrs Obižajevs. Pabažos dzimis bobslejists un Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents un valdes loceklis Zintis Ekmanis. Jauno sportistu paaudzi pārstāv kamaniņu braucēju Aparjordu ģimene. Aiva Aparjode ir latviešu kamaniņu braucēja un bobslejiste, kamaniņu braukšanas trenere. Kristers Aparjords ir latviešu kamaniņu braucējs, Pasaules un Eiropas čempionāta medaļu ieguvējs, savukārt Kendija Aparjode ir latviešu kamaniņu braucēja, Pasaules un Eiropas čempionāta medaļu ieguvēja komandu stafetē.