Senākais iedzīvotāju skaita novērtējums Latvijā attiecas uz 13. gs., kad tās tagadējo teritoriju apdzīvoja apmēram 200 000 iedzīvotāju. Karu, neražas un epidēmiju rezultātā iedzīvotāju skaits palielinājās lēni. 16. gs. tas pārsniedza 400 000, bet 18. gs. vidū sasniedza gandrīz pusmiljonu (1. tabula). Viens miljons iedzīvotāju Latvijas teritorijā tika sasniegts 19. gs. pirmajā pusē, bet 1897. gada tautas skaitīšana uzrādīja jau 1,9 miljonus iedzīvotāju. Iedzīvotāju skaita straujāku pieaugumu nekā iepriekšējos gadsimtos noteica demogrāfiskās pārejas sākums 19. gs. vidū, ko raksturoja mirstības samazināšanās pie salīdzinoši augstas dzimstības (dzimstība sāka samazināties vēlāk). Dzimtbūšanas atcelšana, amatniecības un rūpniecības uzplaukums pilsētās, ostu un dzelzceļu transporta attīstība sekmēja pilsētnieku skaita strauju pieaugumu ieceļošanas rezultātā no Latvijas novadiem un Krievijas. 1913. gadā iedzīvotāju skaits Latvijas teritorijā bija sasniedzis gandrīz 2,5 miljonus. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Rīga bija otra lielākā ostas pilsēta pēc Pēterburgas Baltijas jūras piekrastē. Pasaules karā lielus zaudējumus cieta gan tautsaimniecība, gan iedzīvotāji (emigrācijas, augstas mirstības un zemas dzimstības rezultātā). Karadarbības rezultātā vislielākie iedzīvotāju skaita zaudējumi līdz 1920. gadam bija Vidzemē un Zemgalē, bet mazākie Latgalē (attiecīgi 46 %, 43 % un 23 % no pirmskara iedzīvotāju skaita).
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju bija gājuši bojā vai izceļojuši bēgļu gaitās. Līdz 1920. gada vidum Latvijas iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar 1913. gadu, bija samazinājies par nepilniem 900 000 un sasniedza 1,6 miljonus. Iedzīvotāju skaita pieaugumu turpmākajos gados lielā mērā sekmēja Pirmā pasaules kara bēgļu atgriešanās. 1920.‒1925. gadā iedzīvotāju mehāniskais pieaugums bija apmēram 200 000. Kopējais iedzīvotāju skaita pieaugums 1920.‒1935. gadā bija 310 000. Kaut gan dabiskais iedzīvotāju kopskaita pieaugums bija pozitīvs, tomēr turpmākajos gados iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājās, jo apmēram 50 000 repatriantu izceļoja uz Vāciju. 1940. gadā iedzīvotāju skaits bija nepilni 1,9 miljoni. Tādējādi 1920.‒1940. gadā iedzīvotāju skaita pieaugums Latvijā bija 290 000 jeb 18 %. Iedzīvotāju blīvums Latvijā 1940. gadā bija 29,2 cilvēki/km2, kas nedaudz pārsniedza 19. gs. beigu līmeni.
Demogrāfiskus zaudējumus Latvijai nesa tās iekļaušana Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Tikai 1940.‒1941. gadā tika evakuēti, izsūtīti vai nošauti vairāk nekā 30 000 Latvijas iedzīvotāju. Gan tiešus, gan netiešus demogrāfiskus zaudējumus Latvijai atnesa Otrais pasaules karš, kura laikā Latvijas iedzīvotāju skaits saruka par trešdaļu. Vācu okupācijas laikā, 24.02.1943., notika iedzīvotāju uzskaite. Pēc nepilnīgiem datiem (neuzskaitīja bruņoto spēku, policijas un darba dienestā esošos, karagūstekņus un citas personas), Latvijā bija 1,8 miljoni iedzīvotāju. Padomju okupācijas laikā 08.1944. no Latvijas tika atdalīta un pievienota Krievijai Abrenes apriņķa teritorija ar vairāk nekā 40 000 iedzīvotāju.
Iedzīvotāju skaita izmaiņas kara un pēckara gados līdz pat 1959. gada tautas skaitīšanai ir pieejamas tikai novērtējumos. Dati par iedzīvotāju skaita izmaiņām un tās ietekmējošiem faktoriem (dabisko pieaugumu un migrācijas saldo) ir pieejami no 1946. gada, kad Latvijā bija aptuveni 1,6 miljoni iedzīvotāju. Pirmajos pēckara gados Latvijas iedzīvotāju skaits palielinājās galvenokārt pozitīva migrācijas saldo rezultātā. Padomju okupācijas periodu kopumā raksturo iedzīvotāju migrācijas saldo pārsvars pār dabisko pieaugumu (1. attēls).
1949. gadā iedzīvotāju deportācijās no Latvijas uz attāliem PSRS apgabaliem izveda vairāk kā 42 000 iedzīvotāju. Salīdzinoši augsts dzimstības līmenis un mirstības līmeņa samazināšanās tendence pirmajās pēckara desmitgadēs noteica visai augstu iedzīvotāju dabisko pieaugumu (1958.‒1961. gadā vidēji ik gadu 14 000), izņemot 1946. gadu, kad mirstība bija lielāka par dzimstību. Dzimstības līmenis sāka pazemināties 60. gados un sasniedza zemāko līmeni 1978. gadā ‒ 13,7 dzimušie un dabiskais pieaugums 1,2 uz tūkstoš iedzīvotājiem. Tam sekoja dabiskā pieauguma palielinājums 1982.‒1989. gadā (5600‒10 600), kad reproduktīvajā vecumā stājās paaudzes, kuras bija dzimušas iepriekš ‒ augstas dzimstības periodā. Kopš 1988. gada, kad aizsākās iniciatīva par migrācijas ierobežošanu no citām PSRS republikām, Latvijā sāka samazināties starptautiskās migrācijas saldo, kas 1989. gadā kļuva negatīvs. 1990. gada sākumā Latvijā bija sasniegts visu laiku lielākais uzskaitītais iedzīvotāju skaits ‒2668,1 tūkstotis.
