Nav vienota viedokļa par to, vai kulturoloģiju var uzskatīt par atsevišķu zinātnes nozari. Anglosakšu tradīcijā (Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV)) kultūras procesi tiek analizēti kultūras antropoloģijā. Kulturoloģijai un antropoloģijai ir kopīgas teorētiskās iezīmes, taču tajās izmantotās metodes kultūras procesu pētīšanai ir atšķirīgs, it sevišķi kultūras dalībnieku vērošanas procesos.
Kulturoloģijas definēšanu apgrūtina tas, ka nozare diskursīvā un metožu aspektā robežojas ar vairākām humanitārajām un sociālajām zinātnēm. No tā izriet, ka kulturoloģija pastāv kā pētniecisko procesu kopa bez tikai tai raksturīgiem pētnieciskiem objektiem un jautājumiem. Sociālo un humanitāro nozaru attīstība 20. gs. otrajā pusē tika pakļauta kritikai, kas sekmēja literatūrzinātnes un vēstures pētniecības plurālismu. Tādējādi tika akcentēta nepieciešamība veidot starpdisciplināru dialogu, kas kļuva par kulturoloģijas pamatiezīmi. Krievu pētnieks Mihails Bahtins (Михаил Михaйлович Бахтин) to uzskatīja par svarīgu zinātniskās interpretācijas principu, analizējot kultūras saturu.
Kulturoloģija nav veidojusies jaunu metožu un teorētisku konstrukciju rezultātā, bet ir pētniecisko reakciju kopums uz 20. gs. otrās puses sabiedrības straujām pārmaiņām, kas veicināja jaunu sociālo teoriju veidošanos. Sākot ar 60. gadu beigām, notika attālināšanās no pozitīvisma un lingvistiskās analīzes principiem un tuvināšanās postmodernisma zinātņu pārvērtēšanai, ko Žans Fransuā Liotārs (Jean-François Lyotard) definēja kā postmodernisma būtisku iezīmi zinātniskajās diskusijās.