Vēstures salīdzinošās metodes senākās iezīmes konstatējamas binārajās opozīcijās, kas raksturīgas t. s. mitoloģiskajai domāšanai (“mēs” un “viņi”) un funkcionē arī mūsdienās.

Rietumu historiogrāfijas tradīcijā binārās opozīcijas parādās Hērodota (Ἡρόδοτος,) darbā “Vēsture” (ἱστορίαι, 5. gs. p. m. ē.) ieviestajā grieķu un barbaru nošķīrumā. Vēsturisko laikmetu salīdzinājuma iespēju pamatoja renesanses humānisti, kas izmantoja analoģiju starp antīko pasauli un jauno laikmetu, kas iestājies pēc viduslaiku perioda beigām. 18. un 19. gs. humanitārajās zinātnēs vēstures salīdzinošās metodes ietekme konstatējama salīdzinošajā valodniecībā, mākslas vēsturē un arheoloģijā (artefaktu tipoloģisko rindu princips). 20. gs. otrās pusē vēstures salīdzinošo metodi izmantoja arī politoloģijā (revolūciju, politisko režīmu, modernizācijas un industrializācijas modeļu salīdzinājums), literatūrzinātnē.

Kopš 19. gs. beigām vēstures salīdzinošās metodes ietvaros izšķir analogo un kontrastējošo salīdzinājumu. To definēja franču sociologs Emils Dirkems (Émile Durkheim), runājot par iespēju salīdzināt sabiedrības, kuru dzīves kārtība balstīta uz līdzīgiem vai atšķirīgiem principiem. Vēstures salīdzinošās metodes nozīme aktualizējās sakarā ar diskusiju par salīdzinājuma mērķi – sabiedrības attīstības likumu definēšanu vai vēstures fenomenu specifisko, unikālo īpatnību noteikšanu. Analogais salīdzinājums ir deskriptīvs, kontrastējošais salīdzinājums prasa konkrētu salīdzināmo parametru (sociālekonomiskās struktūras, pārvaldes organizācijas, kvantitatīvo datu, simbolisko prakšu un rituālu u. c.) un kritēriju noteikšanu. Salīdzinošās pieejas mērķis ir līdzsvarot vēsturisko atšķirību un universālisma pretstatus sabiedrības vēstures izpētē. Vēstures salīdzinošā metode parāda gan kopīgo, gan atšķirīgo vēstures procesos, struktūrās un notikumos, ļauj izstrādāt tiem raksturīgo īpašību tipoloģiju.

Vēsturisko fenomenu un situāciju salīdzinājumi ir sinhroni (salīdzina dažādus fenomenus vienā laika posmā), retāk – diahroni (salīdzina notikumus un struktūras dažādos laika posmos). Vēstures salīdzinošās metodes pielietojums analītiskajā līmenī var atklāt vēstures interpretāciju nepilnības un pārbaudīt zinātnisko hipotēžu pamatojumu. Konceptuālajā līmenī vēstures salīdzinošās metodes pielietojumu ietekmē evolucionisma efekts – priekšstats, ka visas sabiedrības piedzīvo vienu un to pašu (vai ļoti līdzīgu) vēsturiskās attīstības ciklu. No tā savukārt izriet etnocentrisma draudi, par etalonu pieņemot savu vēsturiskās attīstības modeli, kam tiek piešķirta galvenā loma. Tā veidojas asimetriskā salīdzinājuma problēma, kas rada patvaļīgu vēsturisko fenomenu hierarhiju. Šo problēmu var atrisināt hermeneitiskais salīdzinājums – izmantojot piemērus, kas raksturo konkrētu sociālo attiecību sistēmu (valsti, baznīcu, ekonomiku) dažādās sabiedrībās, var konstatēt globālo vēstures procesu lokālo variāciju izpausmes. Hermeneitiskais salīdzinājums vēstures zinātnē balstās uz to, ka katrai sabiedrībai var būt sava attīstības trajektorija, kas nav reducējama līdz nosacītam atskaites punktam vai “ideāltipam” vācu sociologa Maksa Vēbera (Maximilian Carl Emil Weber) interpretācijā. Salīdzinot formāli līdzīgas vēsturisko procesu izpausmes, ir svarīgi apzināties to kontekstuālās atšķirības.