Nozīmīgākās teorijas Viena no nozīmīgākajām 20. gs. tulkošanas teorijām ir skoposteorija (skopos grieķu valodā ‒‘mērķis’). To radīja vācu translatologs Hanss Fermērs (Hans Vermeer), kas tulkojumam redzēja trīs iespējamus mērķus – pirmkārt, tulkotāja ieinteresētību (ienākumi no darba), otrkārt, teksta komunikatīvo mērķi (izklaidēt, informēt, izglītot utt.) un, treškārt, pieeju jeb stratēģijas mērķi (cik lielā mērā tiek saglabātas tulkojuma oriģināla un avotvalodas īpatnības). Pēdējais ir skoposteorijas būtība. Tulkojums ir atkarīgs no mērķauditorijas zināšanām, vajadzībām, gaidām, sabiedriskajām un kultūras normām. Attiecīgi tulkotājs mērķtekstu veido, pieskaņo, maina, lokalizē.
Šī teorija piedāvāja plašāku skatu uz tulkošanas procesu, pārvarot lingvistiskās ekvivalences teoriju principus, kur tika nebeidzami proponētas arvien jaunas dihotomijas ‒ brīvs tulkojums pret burtisku, dinamiskā ekvivalence pret formālo ekvivalenci, radošais tulkojums pret burtisko un tā tālāk. H. Fermērs uzsvēra, ka tulkošana nav tikai lingvistisks process un lingvistika nespēj atbildēt uz visiem jautājumiem par to, kas ir labs, adekvāts tulkojums. Tulkojumam nav jābūt ekvivalentam.
Jautājumā, kas nosaka tulkošanas mērķi, H. Fermērs, min tulkojuma pasūtītājus, kas, vēlams, norāda, kam teksts domāts, kāds ir tā mērķis, kāda būs tā funkcija. Iespējams, ka tulkotājs ir kompetentāks par pasūtītāju un šos jautājumus saziņā ar to vai bez tā var izšķirt pats. Taču šiem jautājumiem ir jābūt aptuveni skaidriem, jo tie nosaka, kā tiks veikts tulkojums, kādas stratēģijas tiks izmantotas.
Izvēršot skoposteoriju, vācu valodniece Katarina Reisa (Katharina Reiss) piedāvāja adekvātuma jēdzienu, kas ir plastiskāks par ekvivalenci. Tulkojums ir adekvāts, ja tas atbilst teksta funkcijai. Tādējādi tulkojums var būt gan brīvs, gan precīzs un uzticīgs atkarībā no funkcijas un mērķa. Papildinātā teorija ļauj saskatīt likumsakarības, kas ietekmē tulkošanas procesu, un izvairīties no individuālu valodu, kultūru vai tulkotāju īpatnību absolutizēšanas.
Ekvivalences teorijas (lielā mērā pateicoties reliģisko tekstu dominancei) lielāko uzmanību pievērš galvenokārt avottekstam, tā autora mērķiem, idejām, stilam, valodas lietojumam, savukārt skoposteorija pievēršas mērķtekstam, mērķlasītājam, arī oriģināla autora mērķim, mazāk formai un avotteksta valodas īpatnībām. Tā arī atbrīvo un emancipē tulkotāju un tulkojumu. Piemēram, juridisku tekstu gadījumā pamatmērķis ir precizitāte, bet dzejas atveidē ‒ domas, noskaņas un stila atveide, reklāmteksta gadījumā – reakcijas (pirkt!) izraisīšana.
Skoposteorija ir ļoti pragmatiska, tā paredz dot norādes un noteiktas vadlīnijas, kas ir svarīgi, piemēram, dažādu tehnisku tekstu, instrukciju tulkojumā. Piemēram, būtu nepareizi latviešu lietotājam pavārgrāmatā dot angļu mērvienības. Tulkojumā var izvērst vai samazināt svešās avotteksta reālijas atkarībā no to nozīmes teksta uztverē. Tāpat pastāv kultūratšķirības, piemēram, vardarbības vai seksualitātes atainojuma pieļaujamībā bērnu literatūrā. Attiecīgi tulkotājs var modificēt pieeju un stratēģijas. Ja ir skaidrs mērķis (pārsteigt, izglītot), tulkojums var būt ļoti atšķirīgs no pieņemtajām mērķkultūras valodas un tekstuālajām normām.
Skoposteorijas trūkums ‒ atbrīvojot tulkotāju, tā nedod precīzu un obligāti ievērojamu procedūru tulkojuma veikšanai lingvistiskā līmenī. To nereti ir grūti piemērot stilistiski ekspresīviem vai kanoniskiem tekstiem, tā padara neskaidru robežu starp tulkojumu un adaptāciju. Tā pieļauj lielu subjektīvismu gan avotteksta, gan tulkojuma kvalitātes izpratnē.
Lai kompensētu šos trūkumus, vācu valodniece Kristiāna Norda (Christiane Nord) piedāvāja papildināt teoriju ar lojalitātes jēdzienu kā tulkotāja darbības ētisku atbildības kategoriju ‒ tulkotājs nevar tekstu pārrakstīt pēc sava prāta, tam vismaz jāinformē patērētājs, ka teksts ievērojami pārveidots.
20. gs. 90. gados, kad lingvistiskie tulkojumzinātnes aspekti bija pamatos izsmelti un skoposteorija vispārpieņemta, translatoloģijā notika kultūrpagrieziens (pievēršoties kultūratšķirību izpētei). Tulkojumzinātne izgāja no eirocentriskās ievirzes, pievēršoties plašākam skatam, mazāk zināmām valodām un kultūrām. Tika skatīti postkoloniālie aspekti, tulkošana un dzimums/dzimte gan attiecībā uz tulkotājiem, gan tekstu interpretāciju, gan tulkojumvalodas atšķirībām.
