Tulkojumzinātnē jeb translatoloģijā, runājot par stratēģijām, tiek lietoti vairāki jēdzieni – “noteikumi”, “metodes”, “pieejas”, “procesi”, “principi” un citi. Joprojām tulkojumzinātnē pētnieki nav vienojušies par viena termina lietojumu. Pastāv dažādas stratēģijas, un tām nav noteiktas stingras robežas. Translatologi dažādi klasificē, paplašina vai sašaurina to nozīmi un izmantojamību.

Tulkošanas stratēģiju veidošanās cieši saistīta ar tulkošanas teorijas vēsturi. Joprojām tulkojumzinātnes pētnieki, veidojot tulkošanas stratēģijas, par pamatu teorijai izmanto vissenāk radušās stratēģijas.

Cicerons (Marcus Tullius Cicero) 1. gs. p. m. ē. un Svētais Hieronīms (Sanctus Hieronymus) 4. gs., kad viņš tulkoja Svētos Rakstus, runāja par burtisku tulkošanu (word-for-word translation) un brīvu tulkošanu (free translation), un līdz pat mūsdienām tās tiek uzskatītas par tulkošanas stratēģiju teoriju pamatu. Svētais Hieronīms salīdzināja Cicerona ierosināto apzīmējumu “burtisks tulkojums” ar “jēdzienisku tulkojumu” (sense-for-sense) un izveidoja trīspakāpju dalījumu, kas no viduslaikiem līdz pat mūsdienām tiek plaši apspriests: burtiskā tulkošana, jēdzieniskā tulkošana un brīvā tulkošana. Svētais Hieronīms labprātāk izvēlējās brīvu tulkojumu, atveidojot teikumus, nevis vārdus, līdz tas ieguva jaunu apzīmējumu “uzticams” (faithful) tulkojums. Tas radīja diskusiju par to, vai, izmantojot brīvās tulkošanas stratēģiju, tulkojums ir slikts vai tāds, kuru nevar vairs uzskatīt par tulkojumu.

Pielāgošanas (domestication) stratēģija pazīstama kopš Senās Romas laikiem. Piemēram, romiešu dzejnieks Horācijs (Quintus Horatius Flaccus) grieķu tekstus “pārnesa uz Romas laikiem”, jo iedziļināšanās “visādos sīkumos”, paražās, vārdos aizņēma pārāk daudz laika. Tādēļ tulkojumā tika svītrotas grieķu kultūras iezīmes un aizstātas ar romiešu kultūras elementiem. Tad tulkotājs aizstāja grieķu dzejnieku vārdu ar savējo, tādējādi piesavinoties tiesības uz oriģināltekstu.

Izplatoties kristietībai, tulkošana ieguva citu nozīmi – Dieva vārda nešanu pasaulē. Pirmā tulkotā Bībele angļu valodā no latīņu valodas bija t. s. Viklifa Bībele (tulkota apmēram 1380.–1384. gadā). Šis tulkojums mainīja Baznīcas nostāju pret rakstīta teksta nozīmi dievnamā. Teologs, reformators Džons Viklifs (John Wycliffe) uzskatīja, ka katram jābūt pieejamai Bībelei dzimtajā valodā. Pārskatītajā Dž. Viklifa tulkojumā (apmēram 1395.–1396. gadā), ko veica Dž. Viklifa palīgs un sekotājs Džons Pērvijs (John Purvey), minēts arī tulkojuma process, uzsverot, ka teksts jātulko pēc būtības, nevis tieši, un tam jābūt saprotamam ikvienam. 16. gs. Bībele tika tulkota franču, vācu, čehu, holandiešu, dāņu u. c. valodās. Bībeles tulkošana īpaši nozīmīga bija mazajām valodām; tādējādi tās attīstījās un nostiprinājās. 16. gs. tulkotāji centās labot iepriekšējo tulku kļūdas (nepilnīgu manuskriptu dēļ un avotvalodas nepārzināšanas dēļ). Mārtiņš Luters (Martin Luther) “Apkārtrakstā par tulkošanu” (Sendbrief vom Dolmetschen, 1530) uzsvēra, ka gramatikai nav jāvalda pār teksta jēgu, būtību.

Renesanses laika Bībeles tulkojumos svarīgs aspekts bija saprotamība un plūstamība.

16. gs., parādoties iespējai drukāt lielās tirāžās un ceļotājiem atklājot jaunas zemes, palielinājās tulkojumu skaits. Šajā laikā arī mēģināja definēt tulkošanas teoriju. Franču humānists Etjēns Dolē (Étienne Dolet), kurš tika sodīts par ķecerību, jo neprecīzi iztulkoja Platona (Πλάτων) dialogu (sludinot neticību nemirstībai), publicēja nelielu grāmatu “Kā labi tulkot no vienas valodā citā” (La maniere de bien traduire d’une langue en autre, 1540). Grāmatā minēti pieci tulkošanas principi; viens no tiem: izvairīties no burtiskas atveides (word for word rendering). Šo E. Dolē principu 16. gs. beigās arī uzsvēris tulkotājs Džordžs Čepmens (George Chapman) sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος) varoņeposa “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) tulkojuma (Iliad, 1581) priekšvārdā “Vēstījums lasītājam” (Epistle to the Reader).

Nozīmīgas tulkošanas teorijas veidojās 17. gs. Piemēram, ievērību ieguva dzejnieka, tulkotāja Džona Draidena (John Dryden) trīs tulkošanas veidi: metafrāze (metaphrase) jeb burtiska tulkošana, parafrāze (paraphrase) jeb tulkošana no teikuma uz teikumu un imitācija (imitation) jeb brīva teksta tuvinājums autora emocijām un nodomam.

18. gs. tulkotājs tika uzskatīts par radītāju. Skotu rakstnieks, vēsturnieks Aleksandrs Freizers Taitlers (Alexander Fraser Tytler) izdeva pirmo sistemātisko pētījumu angļu valodā par tulkošanu – “Tulkošanas principi” (The Principles of Translation, 1791), kurā minēti trīs tulkošanas pamatprincipi: tulkojumam jāsniedz pilnīga ideja par oriģināldarbu; stilam jāatbilst oriģinālam; tulkojumam jābūt tikpat dabīgam, cik oriģinālteksts.

19. gs. romantisma periodā parādījās jēdziens “tulkojamība” (translatability) un netulkojamība (untranslatability). Tulkotājs Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Schleiermacher) izdeva vienu no nozīmīgākajiem teorētiskajiem darbiem “Par dažādām tulkošanas metodēm” (Über die verschiedenen Methoden des Übersetzens, 1813), kurā iztirzāja, kā satuvināt autoru (jeb avotteksta rakstītāju) ar lasītāju (jeb mērķteksta / tulkojuma saņēmēju). F. Šleiermahers uzskatīja, ka tulkotājam jāliek mierā autors un jātuvina tam lasītājs, vai arī tulkotājs liek mierā lasītāju un tuvina tam autoru.

20. gs. pirmajā pusē tulkošanas teorijas veidošanās procesu ietekmēja vācu tulkošanas tradīcijas un modernistu kustība. Tulkojumam tika piešķirts autonoms statuss, tas tika uzskatīts par oriģināla atvasinājumu, bet tajā pašā laikā arī par neatkarīgu tekstu. Vācu filozofs, tulkotājs Valters Benjamins (Walter Benjamin) uzskatīja, ka tulkojums eksistē atsevišķi no oriģināla, tam tiek piešķirta “jauna dzīve”. 20. gs. 30. gadu beigās tulkošanu uzskatīja par neatkarīgu valodniecisku praksi ar savām normām.

20. gs. 60. un 70. gados galvenā tulkošanas metode pētniecībā bija ekvivalence, kuru attīstījis (pārsvarā attiecībā uz Bībeles tekstu tulkošanu) valodnieks Jūdžins Naida (Eugene Nida). Ebreju kultūras pētnieks un profesors Itamars Evens-Zohars (Itamar Even-Zohar) iepazīstināja ar polisistēmas teoriju, kurā tulkojums tiek apskatīts plašāk – kā attiecīgās kultūras sastāvdaļa.

20. gs. beigās un 21. gs. sākumā tulkojumos liela uzmanība tikusi pievērsta kultūrai, starpkultūru atšķirībām (tradīcijām, konvencijām).

Tulkošanas stratēģiju galvenā funkcija ir problēmu risināšana, tulkojot tekstu. Problēmas tulkošanā galvenokārt tiek dalītas leksiskajās un sintaktiskajās. Leksiskās problēmas, piemēram, ietver vārda tiešo un netiešo nozīmi, tēlaino izteiksmes līdzekļu atveidi (alegorijas, hiperbolas, metaforas utt.) un citas. Sintaktiskās problēmas var būt gramatisko struktūru atšķirības mērķvalodā un avotvalodā, piemēram, vārdšķiras, vārdu kārtība, stils un citas. Dažādām problēmām tiek izmantotas dažādas stratēģijas. Tulkošanas stratēģijas veidojuši, piemēram, vācu pētnieki Hanss Hēnigs (Hans G. Hönig), Pauls Kūsmauls (Paul Kußmaul), Volfgangs Leršers (Wolfgang Lörscher), somu pētniece Rīta Jēskeleinena (Riitta Jääskeläinen), franču valodnieki Žans Pols Vinē (Jean-Paul Vinay) un Žans Darbelnē (Jean Darbelnet), britu pētnieks Endrjū Čestermens (Andrew Chesterman), ēģiptiešu izcelsmes tulkošanas studiju profesore, pētniece Mona Beikere (Mona Baker), skotu valodnieks Džons Ketfords (John C. Catford), amerikānis, tulkojumzinātnes teorētiķis Lorenss Venuti (Lawrence Venuti), augstskolas mācībspēks tulkošanā Pīters Ņūmarks (Peter Newmark), austrāliešu pētnieks Entonijs Pims (Anthony Pym) un citi.

Somu pētniece R. Jēskeleinena uzskata, ka stratēģijas ir brīvi formulēti noteikumi vai principi, kurus tulkotājs izmanto, lai efektīvi sasniegtu mērķus tulkojumā. R. Jēskeleinene tulkošanas stratēģijas dala pēc to lieluma: globālās jeb vispārīgās stratēģijas; lokālās jeb specifiskās stratēģijas (sauktas arī par tulkošanas tehnikām). Lokālās stratēģijas attiecināmas uz kādas valodas teikuma (vai teikuma daļas) struktūras un leksisko vienību tulkošanu; globālās – ietver plašāku problēmu risināšanu, t. i., teksta stilu, izceļ vai notušē specifiskas iezīmes avottekstā. Globālās stratēģijas nosaka, cik lielā mērā katra no tām manipulē ar avottekstu, pārnesot to uz mērķtekstu. Pastāv divi globālo stratēģijas veidi: 1) uz avottekstu orientētas stratēģijas, kas pēc iespējas vairāk ievēro oriģināltekstu: burtisks tulkojums; pielāgošana (domestication); formālā ekvivalence (formal equivalence); semantisks (semantic) tulkojums; atklāts (overt) tulkojums; adekvāts (adequate) tulkojums; dokumentārs (documentary) tulkojums; 2) uz mērķtekstu orientētas stratēģijas, kurās tiek ņemts vērā mērķteksta lasītājs un mērķkultūra: brīvs tulkojums; svešādošana (foreignizing); dinamiskā ekvivalence (dynamic equivalence); komunikatīvs (communicative) tulkojums; slēpts (covert) tulkojums; pieņemams (acceptable) tulkojums; instrumentāls (instrumental) tulkojums.

Ž. P. Vinē un Ž. Darbelnē piedāvā septiņas tulkošanas metodes (jeb stratēģijas): aizguvumi (borrowing); kalki (calque); burtisks tulkojums (literal translation); adaptācija (adaptation); ekvivalence (equivalence); modulācija (modulation) jeb skatpunkta maiņa (piemēram, no “šo es atstāšu tev” uz “tu vari to paturēt”); transpozīcija (transposition) jeb vārdšķiru maiņa. Šīs stratēģijas tiek uzskatītas arī par tulkošanas tehnikām, jo apskata arī mazākas leksiskās vienības.

E. Čestermens piedāvā trīs stratēģiju kategorijas: sintaktiskās (formas maiņa, piemēram, kalks, burtisks tulkojums, teikuma daļas vai teikuma struktūras maiņa u. c.); semantiskās (nozīmes maiņa, piemēram, sinonīmija, hiponīmija, abstrakcijas maiņa, t. i., no abstrakta var kļūt konkrētāks un otrādi u. c.); pragmatiskās (informācijas maiņa, piemēram, kultūras flirts, t. i., adaptācija – avotteksta elementi mērķtekstā tiek aizstāti ar tādiem, kas atbilst mērķvalodas normām; redzamības maiņa, t. i., zemsvītras piezīmes, paskaidrojumi, ko pievieno tulkotājs, un citi).

V. Leršers šķir deviņus tulkošanas stratēģiju pamatelementus, kas veido tulkošanas stratēģijas, piemēram, tulkošanas problēmas konstatēšana, sākotnējais risinājums, risinājuma meklēšana un citi.

M. Beikere piedāvā astoņas stratēģijas, piemēram, tulkošana ar vispārīgāku, neitrālāku vārdu; aizvietošana, balstoties uz mērķvalodas kultūras iezīmēm (cultural substitution); parafrāze (paraphrase); izlaišana (omission) un citi.

L. Venuti dala stratēģijas divās lielās grupās: pielāgošana (domestication) un svešādošana. Šīs stratēģijas balstās gan uz lingvistiskām, gan kultūras atšķirībām. Pielāgotā tulkojumā avotkultūras elementus un stilistiskās pazīmes piemēro mērķkultūrai, lai tajā iekļautos. Šāda pieeja raksturīga dominējošām kultūrām, kurās valda vienvalodība. Svešādotā tulkojumā tiek saglabāta oriģinālā darba (avotteksta) īpatnības.

Pētnieki piedāvā plašu stratēģiju daudzveidību, dažos gadījumos tās ir līdzīgas, atšķirības var būt arī ļoti niansētas; to lietojums tiek paplašināts, konkretizēts vai sašaurināts.