Operatīvo jeb vokatīvo tekstu mērķis ir manipulēt ar auditoriju. Šie teksti tiek radīti, lai saņēmējā radītu vēlmi rīkoties. Tas, kā saņēmējs interpretēs tekstu, ir atkarīgs no viņa gaidām, kuras nosaka gan intelekts un sociālais stāvoklis, gan vēlmes. Tulkojot operatīvos tekstus, tulkotājam vienmēr jāpatur prātā, ka mērķtulkojuma lasītājs vienmēr atšķiras no avotkultūras lasītāja, jo avotteksts ir radīts citā komunikatīvajā vidē. Operatīvo jeb vokatīvo tekstu tulkošanas metodi K. Reisa dēvē par adaptīvo metodi (adaptive), kuras mērķis ir sasniegt tikpat pārliecinošu efektu mērķtulkojuma auditorijā kā avotkultūras tekstā. Adaptīvā metode šajā gadījumā jāsaprot kā tulkošanas stratēģija, ko izmanto, kad avottekstā aprakstītā situācija neeksistē mērķkultūrā vai arī tā nav ļoti svarīga, vai tai nav blakus nozīme, kāda tai ir avotkultūrā. Lingvistiskās vienības, kas atrodamas citas kultūras tekstos, tiek adaptētas, lai piemērotos mērķkultūras auditorijai un saņēmējs viegli varētu uztvert ziņojumu.
Operatīvo tekstu tulkošanā bieži tiek izmantota arī pārstrādāšana (revision) jeb lokalizēšana. Termins “lokalizēšana” ir teksta adaptēšanas veids, kurā, mainot satura elementus, citas tautas daiļdarbs vai sacerējums tiek pielāgots savas tautas kultūrai, tās īpatnībām, videi u. tml. Šo metodi parasti izmanto lieli starptautiski uzņēmumi, kuri, piemēram, izstrādā vienu produktu vairākām valstīm, tātad – dažādām kultūrām. Katras valsts uzņēmums, kurš pārstāv konkrēto produktu, tā reklāmu un saukļus piemēro vietējām kultūras īpatnībām, mērķauditorijai. Pasaulē zināmu zīmolu atveidošanai izmanto metodi, ko sauc par netulkota fragmenta ievietošanu (zero translation). Burtisks tulkojums (literal translation) jeb tiešā pārnese (direct transfer), kas dažreiz ir manāma operatīvo tekstu tulkojumos, saistīta ar tulkotāja nekompetenci. Tiešā pārnese ir pieļaujama gadījumos, kad tulkojumam ir tikai informatīvs nolūks un tas tiek adresēts starptautiskai auditorijai. Burtisks tulkojums ir tāds tulkojums, kurā mērķvalodas vienības ir ekvivalentas avotvalodas vienībām, bet mērķtekstā tiek saglabātas gramatiskās normas. P. Ņūmarks vērš tulkotāju uzmanību uz gramatiskām normām: uzrunu (tu/jūs), darbības vārda izteiksmi (subjunktīvs, imperatīvs). Kā arī uz to, ka šādiem tekstiem jābūt uztveramiem uzreiz, bez domāšanas. Tādēļ pirms šādu tekstu tulkošanas, jāanalizē avotvalodas lingvistiskā nozīme un kultūrvide.
K. Reisa ir noteikusi arī ceturto teksta veidu – audio-mediju tekstu veidu, kas tiek piemērots adiovizuālā medija vajadzībām. Pie šī teksta veida pieder, piemēram, dublēšana un subtitrēšana.
K. Reisas valodas funkciju un teksta veidu iedalījumu tulkojumā var apskatīt 1. tabulā.
1. tabula. Valodas funkciju un teksta veidu iedalījums (Katrīna Reisa)
P. Ņūmarka teksta veidu iedalījumam par pamatu ir ņemts krievu lingvista Romāna Jākobsona (Роман Осипович Якобсон) tekstu funkciju iedalījums. Tās ir sešas funkcijas, no kurām trīs − ekspresīvā, informatīvā un vokatīvā funkcija − atbilst K. Reisas iedalījumam, tādējādi K. Bīlera izveidotajiem trīs teksta veidiem pievienojas vēl trīs: 1) poētiskais jeb estētiskais (poetic); 2) fatiskais (phatic); 3) metalingvistiskais (metalinguistic). K. Reisas tekstu iedalījums nosaka, ka katram tekstam ir viena dominējošā funkcija, kas jārealizē tulkojumā. P. Ņūmarka piedāvātajā iedalījumā ir izstrādāti norādījumi, kas palīdz risināt problēmas, kas parādās tulkojumā.