Translatoloģijā pētnieki, lai aprakstītu tulkošanas tehnikas, lieto dažādus terminus, piemēram, skotu valodnieks Džons Ketfords (John C. Catford), runājot par tulkošanas tehnikām, lieto jēdzienu “pārveidojumi/maiņa” (shift), bet britu pētnieks Pīters Ņūmarks (Peter Newmark) “tulkošanas tehnikas” savukārt dēvē par “tulkošanas procedūrām”. Somu pētniece Rīta Jēskeleinena (Riitta Jääskeläinen) – par “lokālajām stratēģijām” un attiecina tās uz specifiskām darbībām, ko izvēlas veikt tulkotājs, kad jāpieņem lēmums un jāatrisina tulkošanas problēma. Ungāru izcelsmes britu valodnieks Sandors Hervejs (Sándor G.J. Hervey) un britu atdzejotājs, valodnieks Īans Higinss (Ian Higgins) šķir “stratēģiskos lēmumus” (meklējot atbildes uz tādiem jautājumiem, piemēram: “Kas būs tulkojuma mērķauditorija?”; “Kādam teksta veidam tas pieder?” u. c.) un “detalizētos lēmumus” (gramatisko un leksisko problēmu risinājumi), kurus tulkotājs spēj pieņemt tikai tad, kad pieņemti stratēģiskie lēmumi. Savukārt translatologs Endrū Čestermens (Andrew Chesterman) tulkošanas tehnikas, kā arī tulkošanas stratēģijas dēvē par “mēmiem”.

Nesaskaņas nepastāv tikai lietotajā terminoloģijā, bet arī tajā, ko ietver šie termini. Valodnieki, pētnieki piedāvā dažādas klasifikācijas, un bieži vien tās ietver cita citu. Tulkošanas tehnikas veidojušās un izstrādātas vienlaicīgi ar tulkošanas stratēģijām. Piemēram, P. Ņūmarks šķir vairākas tulkošanas tehnikas: kompensēšana (compensation) – kad kāda teikuma daļa netiek tulkota, bet tā nozīme tiek iestrādāta citā teikumā; kultūras ekvivalents (cultural equivalent) – avotvalodas vārda aizstāšana mērķvalodā ar neprecīzu vārdu; deskriptīvais ekvivalents (descriptive equivalent) – avotkultūras specifiskā iezīme tiek paskaidrota; pāri (couplets) – kad tiek apvienotas divas tulkošanas tehnikas; piezīmes (notes) – tulkojumā pievienots papildu skaidrojums un citas.

Franču valodnieku Žana Pola Vinē (Jean-Paul Vinay) un Žana Darbelnē (Jean Darbelnet) septiņas tulkošanas tehnikas tika izveidotas 20. gs. vidū un raksturotas tulkošanas teorijas darbā “Salīdzinošā stilistika franču un angļu valodā, tulkošanas metode” (Stylistique Comparée du Français et de l’Anglais, Méthode de Traduction, 1958). Sākotnēji šīs tehnikas tika izmantotas franču–angļu tulkojumiem, vēlāk – arī citās valodu kombinācijās. Ž. P. Vinē un Ž. Darbelnē tulkošanas tehnikas tiek dalītas divās daļās: tiešā tulkošana (direct translation) un netiešā tulkošana (oblique translation).

Tiešā tulkošana apzīmē tulkošanas procesu, kad tiek izmantotas paralēlās gramatiskās formas vai paralēli jēdzieni. Tiešā tulkošana ietver šādas tehnikas:

1. aizguvums (borrowing) − ja mērķvalodā rodas lakūna (izlaidums), tad tā jāaizvieto ar atbilstošu elementu, lai avotvalodā un mērķvalodā tiktu saglabāta identiska doma. Aizguvumus mēdz dažreiz lietot, lai pastiprinātu stilistisko efektu;
2. kalki (calque) – vārds vai vārdu savienojums, kas mērķvalodā tiek veidots pēc citas valodas parauga (pārsvarā tulkots burtiski);
3. tiešs tulkojums (literal translation) – tulkojums tiek veikts tā, lai neietekmētu mērķvalodas struktūru. Saskaņā ar Ž. P. Vinē un Ž. Darbelnē tiešs tulkojums visbiežāk tiek lietots valodās, kas atrodas vienā valodu saimē. Piemēram, angļu valodā The team is working to finish the report; latviešu valodā ‘Komanda strādā, lai pabeigtu ziņojumu’.

Pastāv divi kalku veidi:

• leksiskais kalks (lexical calque) – tulkojot tiek piešķirta avotvalodas vārda nozīme, piemēram, angļu valodā soap opera; latviešu valodā ‘ziepju opera’;
• kalkēta struktūra (structural calque) − mērķvalodā tiek izmantota cita sintaktiskā konstrukcija, piemēram, to find guilty – ‘atzīt par vainīgu’ (prievārda konstrukcija);

Netiešs tulkojums apzīmē procesu, kad strukturālu vai jēdzienisku atšķirību dēļ starp avottekstu un mērķtekstu tiešs tulkojums var mainīt jēgu, kad stilistisko izteiksmi nav iespējams pārnest, nemainot teksta sintaktisko vai leksisko kārtību. Kad nav iespējams piemērot tiešo tulkošanu, tiek izmantotas netiešā tulkojuma tehnikas:

1. adaptācija (adaptation) – mērķkultūra pārņem avotkultūras tradīcijas. Pastāv trīs adaptācijas veidi: kultūras vienību aizstāšana, parafrāze, izlaidums (omission);
2. ekvivalence (equivalence) – pastāv dažādi ekvivalences veidi; to var panākt ar attiecīgu frazeoloģismu, sakāmvārdu atveidi mērķvalodā; arī izmantojot atšķirīgas mērķvalodas vienības, bet tādas, kuras saglabā vienādu avotvalodas teksta domu/ideju;
3. modulācija (modulation) – tulkošanas tehnika, kurā neizmanto paralēlās avotvalodas un mērķvalodas kategorijas. Jo valodas ir atšķirīgākas, jo lielāka ir modulācijas iespējamība. Ž. P. Vinē un Ž. Darbelnē terminu “modulācija” skaidro kā uzskatu, darbības attīstības, virzības (perspective) vai nodoma (category of thought) maiņu;
4. transpozīcija (transposition) – vārdšķiras maiņa, nemainot stāstījuma domu. Piemēram, apstākļa vārds – lietvārds. Piemēram, angļu valodā tiek lietots apstākļa vārds difficult (grūti): He found it difficult to learn for exams; latviešu valodā tiek lietots lietvārds ‘grūtības’: ‘Gatavojoties eksāmenam, viņš saskārās ar grūtībām’.

Pastāv dažādi modulāciju veidi:

• no abstraktā uz noteikto, piemēram, angļu valodā I have not heard a word from him (abstrakts); latviešu valodā ‘Neesmu ar viņu runājusi’ (noteikts);
• paskaidrojošā modulācija: cēlonis (cause) – sekas (effect), piemēram, angļu valodā Like a deer in the headlights (cēlonis); latviešu valodā ‘Sastindzis no bailēm’ (sekas);
• veids (means) – rezultāts (result), piemēram, angļu valodā I will drive you home (veids); latviešu valodā ‘Es aizvedīšu tevi mājās ar mašīnu’ (rezultāts);
• negatīvais kontrasts, piemēram, angļu valodā Make sure you call us every week; latviešu valodā ‘Neaizmirsti mums zvanīt katru nedēļu’;
• telpa (space) – laiks (time), piemēram, angļu valodā In school I was very shy (telpa); latviešu valodā ‘Kad gāju skolā, biju ļoti kautrīgs’ (laiks);

Septiņas tulkošanas tehnikas risina problēmas, kas saistītas gan ar gramatiskām konstrukcijām, gan leksiskām vienībām.