F. Nīče bieži tiek dēvēts par vienu no pirmajiem eksistenciālistiem, taču viņa idejas ir būtiskas arī citu filozofijas un kultūras teoriju virzienu attīstībā. F. Nīče sniedz tālejošu ieguldījumu filozofiskajā antropoloģijā, ontoloģijā, ētikā, epistemoloģijā un metafizikā. F. Nīčes filozofija ir pagrieziena punkts domas vēsturē, kas iezīmē novēršanos no transcendentālas patiesības meklējumiem un pievēršanos dzīvotajai, miesiskajai pasaulei. F. Nīče asi kritizēja sava laika kultūras norises un iestājās pret dogmatismu un absolūtismu morāles un vērtību izpratnē.

F. Nīčes ietekme ir jūtama gandrīz visā 20. un 21. gs. filozofijā. F. Nīčes ieguldījumu novērtē arī poststrukturālisma, fenomenoloģijas, feministiskās filozofijas, posthumānisma un jaunā materiālisma teoriju pārstāvji. 

F. Nīče piedzima luterāņu mācītāja ģimenē Rēkenē. 1849. gadā F. Nīčes tēvs Karls Ludvigs Nīče (Carl Ludwig Nietzsche) nomira, un ģimene pārcēlās uz Naumburgu, kur F. Nīče uzauga ar māti, vecomāti, neprecētajām tēva māsām un jaunāko māsu Elizabeti (Elisabeth Förster-Nietzsche). 1858. gadā F. Nīči uzņēma Šulpfortā – labākajā vācu protestantu internātskolā –, kur viņš ļoti labi mācījās un ieguva augstākā līmeņa klasisko izglītību. 1864. gadā F. Nīče šo skolu beidza un uzsāka mācības Bonnas Universitātē, kur studēja teoloģiju un klasisko filoloģiju. Universitātē F. Nīče neiejutās un mācības turpināja Leipcigā, kur 1868. gadā iepazinās ar Rihardu Vāgneru (Richard Wagner). Draudzībai un vēlākajām nesaskaņām ar komponistu bija liela ietekme uz F. Nīčes dzīvi un profesionālo darbību.

Leipcigā F. Nīče ieguva filologa izglītību un 1869. gadā (tikai 24 gadu vecumā) kļuva par līdz tam jaunāko klasiskās filoloģijas profesoru Bāzeles Universitātē. Sākotnēji F. Nīče publicēja filoloģiskus pētījumus, taču viņš jau agri izrādīja interesi arī par filozofiju – īpaši par Artura Šopenhauera (Arthur Schopenhauer) un Frīdriha Alberta Langes (Friedrich Albert Lange) darbiem. Pāreju no filoloģijas uz filozofiju F. Nīčes karjerā spilgti iezīmēja darbs “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara” (Die Geburt der Tragödie aus dem Geiste der Musik, 1872). Lai gan šo darbu asi kritizē grieķu literatūras pazinēji, tam piemīt neapšaubāma filozofiskā vērtība.

Pēc šī darba izdošanas F. Nīče nākamos darbus velta filozofijai. Šai posmā publicētas četras “Nesavlaicīgo pārdomu” (Unzeitgemässe Betrachtungen) esejas:

1. “Dāvids Štrauss – atzinējs un rakstnieks” (David Strauss: der Bekenner und der Schriftsteller, 1873);
2. “Šopenhauers kā skolotājs” (Schopenhauer als Erzieher, 1874);
3. “Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei” (Vom Nutzen und Nachteil der Historie für das Leben, 1874);
4. “Rihards Vāgners Baireitā” (Richard Wagner in Bayreuth, 1876).

1873. gads iezīmēja arī brīdi, kad F. Nīčes veselība pirmoreiz nopietni sašķobījās, turklāt filozofu piemeklēja pārejošs redzes zudums. Tādēļ eseju “Par patiesību un meliem ārpusmorālā nozīmē” (Über Wahrheit und Lüge im aussermoralischen Sinne) viņš bija spiests diktēt draugam Karlam fon Gersdorfam (Carl von Gersdorff), jo pats tobrīd nespēja ne rakstīt, ne lasīt. Šo darbu vēlāk, 1896. gadā, izdeva F. Nīčes māsa Elizabete.

Aizvien trauslā veselība 1876. gadā atkal pasliktinājās. F. Nīče bija spiests darbu Bāzelē pārtraukt. No 1876. gada oktobra līdz 1877. gada maijam F. Nīče kopā ar Paulu Rē (Paul Ludwig Carl Heinrich Rée) viesojās Sorento, Itālijā, uz kurieni F. Nīči bija ielūgusi vācu rakstniece Malvida fon Meizenbuga (Malwida von Meysenbug). Sorento F. Nīče rakstīja darbu “Cilvēcisks, pārlieku cilvēcisks: grāmata brīviem gariem” (Menschliches, Allzumenschliches: Ein Buch für freie Geister, 1878).

1879. gadā F. Nīče veselības dēļ profesora amatu bija spiests pamest pavisam. Līdz ar to filozofam bija vairāk laika pārdomām un tapa F. Nīčes būtiskākie un apjomīgākie darbi. Dzīves pēdējā aktīvās darbības desmitgadē F. Nīče labāku klimatisko apstākļu meklējumos ziemas pavadīja pie Vidusjūras (pārsvarā Itālijā), savukārt vasarās pārcēlās uz Šveici, Zilsmariju, kur vasaru pirmoreiz pavadīja 1881. gadā. Šajā laikā F. Nīče arī iepazinās ar Krievijā dzimušo psihoanalītiķi un rakstnieci Lū Salomē (Lou Andreas-Salomé) un kopā ar viņu un draugu P. Rē plānoja veidot radošu kopdzīves komūnu. Plāni tomēr izira, jo abi draugi iemīlējās L. Salomē, kura F. Nīčes jūtām neatbildēja. 

Tapa F. Nīčes filozofijas centrālie darbi: “Rītausma: domas par morāles aizspriedumiem” (Morgenröte: Gedanken über die moralischen Vorurteile, 1881), “Jautrā zinātne” (Die fröhliche Wissenschaft, 1882), “Tā runāja Zaratustra: grāmata visiem un nevienam” (Also sprach Zarathustra: Ein Buch für Alle und Keinen, 1883–1885), “Viņpus laba un ļauna” (Jenseits von Gut und Böse: Vorspiel einer Philosophie der Zukunft, 1886), “Par morāles ciltsrakstiem” (Zur Genealogie der Moral: Eine Streitschrift, 1887), “Gadījums Vāgners” (Der Fall Wagner, 1888) un “Dievekļu mijkrēslis: jeb kā filozofē ar āmuru” (Götzen-Dämmerung, oder, Wie man mit dem Hammer philosophiert, 1889). Šai laikā F. Nīče sarakstīja arī darbu “Antikrists“ (Der Antichrist), ko publicēja 1895. gadā, un savu intelektuālo biogrāfiju “Ecce Homo: kā cilvēks top tas, kas viņš ir” (Ecce homo: Wie man wird, was man ist), ko publicēja tikai pēc viņa nāves, 1908. gadā. 

1889. gadā F. Nīče sabruka uz ielas Turīnā un pēc apziņas atgūšanas nekad vairs līdz galam neatkopās. Saņēmis no F. Nīčes savādu vēstuli, viņa tuvs draugs Francs Overbeks (Franz Overbeck) brauca uz Turīnu, kur atrada F. Nīči demences varā. Pēc nesekmīgiem ārstēšanas mēģinājumiem Bāzelē un Jēnā F. Nīče tika pārvests uz Naumburgu pie mātes, kura viņu kopa līdz savai nāvei 1897. gadā. Pēc tam māsa Elizabete brāli pārveda uz Veimāru, kur F. Nīče 25.08.1900. nomira.

Līdz ar F. Nīči filozofija pieredzēja “pavērsienu uz ķermeni”. F. Nīče cilvēka racionālo prātu nodēvēja par “mazo prātu”, kuru vada “lielais prāts” jeb miesa. Miesa F. Nīčem nebija mehāniski fizioloģiskais ķermenis, bet gan dzīvotais ķermenis, kam piemīt griba un kas ir apveltīts ar jēgu. Pretēji tradicionāliem priekšstatiem par ķermeņa pakļaušanos prāta kontrolei F. Nīče salīdzināja miesu ar ganāmpulku (daudzveidību), ko tikai šķietami pārvalda gans jeb prāts, un aicināja atgriezties pie miesas. Ja iepriekš filozofijā centrālā loma ir bijusi tieši cilvēka racionalitātei, kas tradicionāli tikusi uzskatīta par pārāku pār jūtām, F. Nīčes filozofija iezīmē racionalitātes laikmeta norietu. Līdz ar to mainās arī patības izpratne – ja iepriekš patību raksturoja tieši subjekta prāts, tad līdz ar F. Nīči kļuva skaidrs, ka patība ir daudzējāda, neviennozīmīga un mainīga. Ķermeņa izpratne F. Nīčes filozofijā ir cieši sajūgta ar viņa priekšstatiem par gribu. 

Jau A. Šopenhauers pasaules centrā novietoja gribu, tādējādi iezīmējot novēršanos no gara kā centrālās pasauli virzošās un kontrolējošās instances. F. Nīče šo priekšstatu pārņēma, taču atsacījās no A. Šopenhauera bezpersoniskās “pasaules gribas” un akcentēja individuālo, miesisko gribu. Cilvēks noteiktāk parādījās kā iracionāla, kaislīga un emocionāla būtne. Līdz ar to “varas gribas” jēdziens saprotams kontekstā ar “varēšanu”, “spēku”, “spēju” un “uzdrīkstēšanos”. Ar šo jēdzienu F. Nīče centās atbrīvot “gribas” jēdzienu no negatīvās konotācijas, kas gribu, iekāri u. c. afektus liek uzskatīt par nevērtīgiem, nosodāmiem un traucējošiem. F. Nīče akcentēja gribas nozīmi cilvēka paštapšanā un radošajā darbībā. Pievēršanās gribai ļauj apzināt cilvēka jūtu pasaules pretrunīgumu un ar to saistītos eksistenciālos pārdzīvojumus. 

Jāpiebilst, ka F. Nīčes vārdā publicēto darbu ar nosaukumu “Varas griba” (Der Wille Zur Macht, 1906) pēc viņa drauga Pētera Gasta (Peter Gast, īstajā vārdā Heinrihs Kozelics, Heinrich Köselitz) ierosinājuma no nepublicēto darbu fragmentiem pēc F. Nīčes nāves sastādīja māsa Elizabete. Lai gan šo darbu vācu filozofs Martins Heidegers (Martin Heidegger) vērtēja kā F. Nīčes centrālo darbu, tas nav uzskatāms par F. Nīčes autordarbu. 

Droši vien visslavenākie F. Nīčes vārdi ir “Dievs ir miris”, ko filozofs tūlīt pat papildināja ar vārdiem “Mēs esam viņu nogalinājuši – jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas!” (Wir haben ihn getötet, – ihr und ich! Wir alle sind seine Mörder!). Šos vārdus var atrast F. Nīčes “Jautrās zinātnes” 125. aforismā, un tieši šiem vārdiem M. Heidegers 1943. gadā veltīja savu eseju “Nīčes vārdi – Dievs ir miris”. Lai gan bieži tiek uzskatīts, ka līdz ar Dieva nāvi F. Nīče sevi pieteica kā ateistu un nihilistu, tāda interpretācija ir pārsteidzīga. F. Nīče patiesi kritizēja kristietību kā dogmatisku reliģiju, kas sludina “nē” teikšanu pasaulīgajai dzīvei, tomēr arī atzina kristietības jēgveidojošo lomu. Tāpēc Dieva nāve F. Nīčes darbos simbolizē jēgas zudumu sekularizētajā pasaulē un metafizisko ideālu galu. Šis jēdziens ir diagnosticējošs – F. Nīčes skatījumā sabiedrība ir zaudējusi “pamatu zem kājām” un tāpēc šobrīd grimst nihilismā. Filozofs ieteica pieņemt nedrošību un meklēt jaunu – radošā darbībā, kultūrā, mūzikā, literatūrā balstītu – jēgu, lai neieslīgtu tukšā, nihilistiskā priekšstatā par mehānisku, determinētu un bezjēdzīgu pasauli. Tādējādi “Dieva nāves” jēdziens ir jāaplūko kontekstā ar “visu vērtību pārvērtēšanu” – F. Nīčes piedāvāto risinājumu sociālajai dekadencei. Šajā nozīmē F. Nīče drīzāk uzskatāms par nihilisma noliedzēju un zemes jēgas meklētāju jeb “jā” teicēju dzīvei, kāda tā ir.

F. Nīče aicināja pārvērtēt vērtības un patstāvīgi veidot savu dzīvi un izpratni par ētiku, atsakoties no “pūļa morāles”, kas par ļaunu liek uzskatīt to, kas ir atšķirīgs un īpašs, un līdz ar to vairo konformismu un atteikšanos no radošuma. F. Nīčem nebija pieņemama akla paļaušanās uz autoritāti. Būtiska ir trīs pārvērtību metafora – kamielis, lauva un bērns –, kas iezīmē cilvēka paštapšanas ceļu darbā “Tā runāja Zaratustra”. Kamielis ir mūžīgā paklausībā jābūtībai un kā nastu nes sabiedrības uzspiestās vērtības. Lauva ir atbrīvošanās no visām morāles vērtībām un iezīmē paštapšanas pusaudzības stāvokli, kad vecās vērtības ir atmestas, bet jaunās vēl nav izveidotas. Bērns F. Nīčes domā reprezentē rotaļīgu dzīves apstiprinājumu, svaigu skatījumu uz pasauli, radošumu un spēju pašam veidot likteni, rotaļājoties ar iespējām un iedibinot jaunas vērtības.

Kontekstā ar iepriekš minēto vienas patiesības zudumu, kas ļauj 19. gs. un arī F. Nīčes filozofiju asociēt ar metafizikas norieta laiku kultūrā, jāpievēršas perspektīvisma nozīmei F. Nīčes filozofiskajā domā. Perspektīvisms F. Nīčes filozofijā saprotams divējādā nozīmē: 

1. tas attiecas uz subjekta (autora, zinātnieka, domātāja) nespēju atteikties no savas pirmās personas perspektīvas jeb skatupunkta un tādējādi iezīmē objektīvu zināšanu neiespējamību;
2. tas attiecas uz zināšanu perspektīvismu jeb to, ka zināšanas aizvien tiek gūtas caur kādu skatījuma prizmu jeb “perspektīvu”, un tāpēc zinātnē perspektīvisms jeb dažādas skatījuma prizmas ir nepieciešamas un spēj līdzāspastāvēt nepretrunīgi. 

Līdz ar to F. Nīče perspektīvismu gan kritizēja, gan slavēja. Proti, viņš kritizēja pagātnes domātājus, kas, viņaprāt, nebija spējuši apzināties to, ciktāl viņus ietekmē pašu ierobežotais skatupunkts, bet tajā pašā laikā norādīja, ka spēja paraudzīties uz vienu situāciju no dažādiem skatupunktiem ir vēlama un sarežģīta māksla, kas ļauj vairot cilvēka zināšanas par aplūkojamo parādību. 

F. Nīče kritizēja labā/ļaunā jēdzienu pāri un salīdzināja to ar labā/sliktā jēdzienu nošķīrumu. Labā/ļaunā jēdzienu pārī “labais” tiek definēts ar noliegumu – kā tas, kas “nav ļauns”. Turpretī labā/sliktā jēdzienu pārī “labais” tiek definēts ar apstiprinājumu un par “sliktu” uzskatāms tas, kas “nav labs” jeb nav derīgs. Šo jēdzienu pāru analīze ļauj atteikties no absolūtas morāles izpratnes un akcentēt vērtību relatīvismu. Darbā “Par morāles ciltsrakstiem” F. Nīče iezīmēja iespējamu šo vērtību pāru veidošanās ceļu, kas pazīstams kā kungu un vergu morāles pretstats. Kungu morāli F. Nīče salīdzināja ar ērgļa attieksmi pret jēru. Kungam vergs nav ienaidnieks, bet līdzeklis, kas ir sliktāks par kungu tikai relatīvi (t. i., vergs ir statusa ziņā zemāks). Vergam savukārt kungs ir ienaidnieks, kas to apspiež līdzīgi kā ērglis jēru, tāpēc “labais” vergu morālē tiek definēts ar noliegumu kā tas, kas nav kā kungs. F. Nīče uzskatīja, ka kristietība veidojas uz vergu morāles pamatiem un tās pamatā ir resentiments, kas mudina atteikties no tobrīd valdošajiem cilvēka ideāliem un pasludināt tos par ļauniem. Tādējādi, pēc F. Nīčes domām, par labo kristietības ietekmē ir kļuvis vājums, nabadzība, askētisms kā spēka, pārticības, kaislību u. tml. noliegums. Būtiski, ka vergu morāles pamatā ir arī pakļaušanās, nevis aktīva pretošanās, – proti, nespēja pretoties ļauj pasludināt par vērtību paklausību. Tādējādi vergu morāle attur no aktīvas un mērķtiecīgas darbošanās, solot mūžīgu dzīvi pēc nāves. Tā, pēc filozofa domām, par morālu tiek pasludināts dzīves noliegums un atteikšanās no pasaulīgā. Lai gan F. Nīčes ģenealoģiskā analīze ir vēsturiski apšaubāma, filozofiski būtiska ir pievēršanās vērtību relatīvismam un ideja par vērtību ģenealoģiju jeb veidošanos miesisko pārdzīvojumu un tiem sekojošo afektu rezultātā.

Bieži tiek uzskatīts, ka F. Nīče aicināja atgriezties pie kungu morāles, taču visu vērtību pārvērtēšanas kontekstā daudz būtiskāka F. Nīčem bija atteikšanās no miesā “ierakstītajām” sociālajām struktūrām un vērtībām. Viņš tiecās pārvarēt šo abu morāles sistēmu uzliktos ierobežojumus. Tāpēc F. Nīči neapmierināja ne kungu, ne vergu morāles normas un vērtības, un tā vietā viņš aicināja cilvēku radīt pašam savas vērtības un atturēties no dogmatisma un vērtību absolutizēšanas. 

F. Nīčes specifiskā (poētiskā) rakstības stila dēļ, kā arī tāpēc, ka F. Nīče neveidoja filozofiju kā sistēmu, ideja par pārcilvēku ir atvērta interpretācijai. Tieši tāpēc tā piedzīvo visdažādākos lasījumus. Pārcilvēka idejas burtiska interpretācija ir būtiska transhumānisma filozofiskā strāvojuma sastāvdaļa. Šī virziena pārstāvji akcentē evolucionāru vai mehānisku cilvēka pārvarējuma modeli un uzskata, ka zemes jēgu cilvēks var piepildīt, tikai pārvarot miesiskos ierobežojumus un galējā izpratnē – pat mirstīgumu. Bažas par šādu interpretāciju raisa tas, ka pārcilvēka ideju izmantoja arī vācu nacionālsociālismā, kur šo ideju aplūkoja eigēniskā kontekstā, – kā labāko gēnu kultivēšanas un slikto gēnu izskaušanas attaisnojumu. Burtiska pārcilvēka idejas interpretācija tomēr lielākoties ir pretrunā ar F. Nīčes filozofisko domu, kurā pārcilvēka tēlam ir drīzāk ētiska un sociāla nozīme. Pārcilvēks iezīmē eksistenciālu cilvēka pašpārvarējumu. Pārcilvēks ir ideāls, uz ko tiekties, cilvēks, kurš aizvien no jauna veic visu vērtību pārvērtējumu, tā aizvien pastāvot radošā paštapumā un neieslīgstot vērtību dogmatismā. Šādā nozīmē pārcilvēks nekad netiks sasniegts. F. Nīče arī akcentēja ciešanu nozīmi dzīves jēgas meklējumos – viņaprāt, cilvēks nedrīkst būt kūtrs. Lai dzīvei būtu jēga, cilvēkam aizvien nepieciešams kaut kas, uz ko tiekties, un lieli (radoši) sasniegumi nav iespējami bez ciešanām un pašpārvarējuma. Šajā nozīmē pārcilvēks ļauj domāt jēgu ārpusreliģiskā nozīmē.

Mūžīgās atgriešanās ideja liek iedomāties pasauli, kurā, no vienas puses, viss notikušais jau reiz ir noticis un turpinās atkārtoties bezgalīgi, bet, no otras puses, viss arī tieši šobrīd pastāv aktīvā tapumā – tāds, kādu mēs to pieredzam šeit un tagad. Mūžīgās atgriešanās ideja visdrīzāk ir interpretējama ētiskā, nevis metafiziskā nozīmē, proti, kā aicinājums rīkoties tā, it kā šī rīcība varētu atkārtoties mūžīgi. Šādā nozīmē katra rīcība liek uzņemties bezgalīgu atbildību mūžības priekšā. 

F. Nīče ir viens no visvairāk citētajiem, bet līdz ar to arī viens no pārprastākajiem domātājiem. Nav noslēpums, ka F. Nīčes darbus lasīt iedrošināti Pirmā pasaules kara karavīri. F. Nīčes darbi (un it sevišķi pēc viņa nāves tapusī fragmentu kompilācija “Varas griba”) izmantoti arī vācu nacionālsociālisma filozofiskā pamatojuma vajadzībām. Lai gan pats F. Nīče skaidri iestājās pret māsas un viņas vīra Bernharda Ferstera (Bernhard Förster) antisemītismu, fašisma ideju izplatīšanas neslava F. Nīči pavada vēl šodien.  

F. Nīčes ietekmē un par F. Nīči ir rakstījuši daudzi ievērojami rakstnieki, dzejnieki un dramaturgi, piemēram, Tomass Manns (Thomas Mann), Hermanis Hese (Hermann Hesse), Džons Gārdners (John Gardner), Andrē Žids (André Gide), Andrē Malro (André Malraux), Rainers Marija Rilke (Rainer Maria Rilke), Štefans George (Stefan George) un Viljams Batlers Jeitss (William Butler Yeats). Paliekošu iespaidu atstājusi ne vien F. Nīčes domas oriģinalitāte, bet arī viņa daiļskanīgā vācu valoda – spēlēšanās ar valodas stilu un formu.