Medicīnas ētika ir normatīvās ētikas apakšnozare – pielietojamā jeb praktiskā ētika –, jo ietekmē ārstu profesionālo uzvedību, atbildot uz jautājumu, kādi principi, morālās normas un vērtības ir pieņemamas un/vai obligātas.

Medicīnas ētikā dominē četri pamatprincipi: personības autonomijas princips, nekaitēšanas princips, laba darīšanas princips un taisnīguma princips. Tie ir savstarpēji saitīti kā papildinoši principi, jo īstenojot laba darīšanu, nevar ignorēt nekaitēšanas, taisnīguma, autonomijas principus. Katrs no šiem principiem ir nozīmīgs ārsta un pacienta attiecību veidošanai, pamats tam, lai pacients uzticētos savam ārstam. Līdztekus pamatprincipiem medicīnas ētikā būtiski ir konfidencialitātes un privātuma ievērošanas principi, kā arī dubultefekta princips, kurš attiecas uz gadījumiem, kad vienlaicīgi iestājušās pozitīvas un negatīvas sekas, piemēram, abortu gadījumos. Mediķa profesija ir laba darīšanas institūcija, kas nodrošina sabiedrībai tik nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus. Pacienta uzticēšanās ārstam ir kā nerakstīta vienošanās un paļāvība, ka viņš kalpo pacienta labumam. Biomedicīnas ētika ir jēdziens, kas raksturo medicīnas ētikas attīstību pēdējo četrdesmit gadu laikā. Mūsdienu medicīnas ētika ir daļa no bioētikas, kas aizsargā cilvēku tiesības uz autonomiju jeb pašnoteikšanos pretstatā paternālismam (aizbildnieciskai attieksmei).

Medicīnas ētika pastāv kopš medicīnas rašanās brīža, vēsturiski mainoties gan konceptuāli, gan pielietojuma ziņā. Gan grieķu romiešu kultūrā, gan, piemēram, budisma, hinduisma, konfūcisma, islāma medicīnas prakse bija saistīta ar noteiktu morālo uzvedību un vērtībām. Katrai kultūrai specifiskās reliģiskās un morālās prasības, neskatoties uz to atšķirībām, visur bija līdzīgas ārsta pienākumu noteikšanā. Ārstam bija jābūt morāli kompetentam, mēķtiecīgam, spējīgam glabāt noslēpumu un ārstēt nabagus par brīvu. Sākotnēji tā bija medicīnas deontoloģija (medical deontology) – mācība par ārsta profesionālo pienākumu, kas attieksmē pret pacientu izpaudās kā paternālisms un autoritārisms. Vēsturiski par pirmo medicīnas ētikas dokumentu grieķu romiešu kultūras tradīcija uzskata t. s. Hipokrata zvērestu (ap 460.–370. gadu p. m. ē.). Sengrieķu ārstam un filozofam Hipokratam (arī Kosas Hipokrats; Ἱπποκράτης ὁ Κῷος) tiek pierakstīta šī dokumenta autorība, kaut arī pastāv pētnieku viedoklis, ka to radījusi autoru kopa. Hipokratiskā jeb deontoloģiskā pieeja nav vienīgā medicīnas pieeja ārsta un pacienta attiecībām, bet ir vienīgā, kas nodrošina sākotnēji tikai grieķu, vēlāk Rietumu medicīnas profesionāļus ar pareizas profesionālās uzvedības nosacījumiem.

Mūsdienīgas medicīnas ētikas rašanās tiek datēta ar 1803. gadu, kad tika izdota Mančesteras (Anglija) ārsta Tomasa Persivala (Thomas Percival) “Medicīnas ētika” (Medical Ethics). 1842. gadā Amerikas Medicīnas asociācija (American Medical Association, AMA) uzrakstīja pirmo ārstiem paredzēto Ētikas kodeksu. Tomēr jau 20. gs. 30. gados radās nepieciešamība medicīnas praksi vairāk saistīt ar ētikas teorijām. Tas tika īstenots 1954. gadā, publicējot amerikāņu teoloģijas profesora Džozefa Flečera (Joseph Fletcher) darbu “Morāle un medicīna” (Morals and Medicine), kurā viņš kritiski aplūko valdošās ētikas teorijas un medicīnas ētikas problēmas: asistētās nāves ētiku (eitanāziju), abortus, patiesības teikšanu pacientiem un citas. Dž. Flečera grāmata tiek atzīta par jaunu pavērsienu medicīnas ētikas problemātikā.

Viena no pirmajām un plašākajām publiskajām diskusijām par medicīnas ētikas jautājumiem notika Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 1962. gadā sakarā ar Sietlas Mākslīgās nieres centrā (Seattle Artificial Kidney Center) radušos problēmu – nepieciešamību vienoties par pacientu atlases principiem. Sākot ar 1968. gadu, plašu publicitāti ieguva arī diskusijas par sirds transplantācijas problēmām. Diskusiju galvenais jautājums bija par robežu noteikšanu, kad cilvēks ir uzskatāms par mirušu un līdz ar to iespējams izmantot viņa sirdi transplantācijai. Diskusijas pierādīja, ka jauno tehnoloģiju radītās ētiskās problēmas vairs nav risināmas šaurā profesionāļu lokā. Arī reproduktīvo tehnoloģiju attīstība radīja ētisko problēmu virkni, kuru galvenais jautājums ir par cilvēka identitāti, viņa bioloģiskajiem pamatiem un to ietekmi uz personības attīstību.

70. gados diskutēja par garīgo slimību ārstēšanu ar ķirurģiskām metodēm, par sterilizācijas ētisko pamatotību un citiem jautājumiem. Izteicās ne tikai mediķi un viņu profesionālās asociācijas, bet arī teologi, filozofi, zinātnieki, juristi, arī literāti, žurnālisti un politiķi, daudzi publicitāti ieguvuši cilvēki. Mūsdienās jau par ierastu tiek uzskatīta publisku medicīnas jautājumu apspriešana, kurā piedalās medicīnas pārstāvji un nespeciālisti. Diskusijas palīdz formulēt ētiskus risinājumus strīdīgos jautājumus, kas dažkārt atspoguļojas arī tiesiskos un ētiskos dokumentos ne tikai nacionālā, bet arī starptautiskā mērogā.

Deontoloģijas un līdz ar to paternālisma dominēšanas tradīcija daudzviet saglabājās līdz pat 20. gs. vidum, kad medicīnas zinātnes straujā attīstība mainīja situāciju: ārstniecība kļuva efektīvāka, ārsti izglītotāki un kompetentāki, ārsta profesija prestižāka un labāk apmaksāta. Deontoloģiskā pieeja kļuva traucējoša no ārsta un pacienta attiecību perspektīvas, jo netika ņemta vērā pacienta līdzdalība ārstniecības rezultāta sasniegšanā, kā arī sabiedrības veselības aspekti. 20. gs. 60.–70. gados notika pāreja no paternālisma uz sadarbības attiecībām starp ārstu un pacientu. Tas nozīmē, ka par savu izvēli un lēmumu ir atbildīgs autonoms pacients. Par autonomu pacientu uzskatāms pilngadīgs, psihiski vesels, spriest, lemt un rīkoties spējīgs pacients. Ārsts ir padomdevējs, profesionālis, kurš informē pacientu: par diagnozi, ārstniecības metodēm, blaknēm, prognozi un saņem no pacienta informēto piekrišanu (informed consent) ārstniecībai vai/un konkrētām manipulācijām. Pacients saņem informāciju, bet spēja to uztvert un saprast ir atkarīga no viņa individuālajām īpašībām un izglītības. Tās ir neprofesionāļu un profesionāļu attiecības – zināšanu varas attiecības, kas ir asimetriskas pēc savas būtības.

Attiecības starp ārstu un pacientu kā vecāku un bērnu attiecību modelis bija tipisks 20. gs. 50. un 60. gados. Pacienta acīs ārsts neapzināti bija brīnumdaris, kas apvieno sevī vismaz četras atšķirīgas lomas: ārstu, mācītāju, burvi un vecāku, kas allaž rūpējas par pacienta atveseļošanos. Taču jau 20. gs. 70. gadiem raksturīga pacienta autonomijas palielināšanās. Pieauga pašu pacientu iespējas iegūt informāciju par veselību un ārstniecību, izmantojot grāmatas, žurnālus, televīziju un radio. Patērniecības pieaugums 70. gados vienlaicīgi ar korporatīvisma palielināšanos mediķu profesionālajā vidē noveda pie tā, ka ASV, piemēram, ārstus vairs nevarēja uzskatīt par zināšanu varas iemiesotājiem. 80. gados pacientu autonomija palielinājās reizē ar vēlmi pašiem koriģēt ārsta norādījumus, kas dažkārt rezultējās ar pašārstēšanās precedentiem un pievēršanos alternatīvajai medicīnai. Papildinošā un alternatīvā medicīna (Complementary and alternative medicine, CAM) ir pretstats pierādījumos balstītajai konvencionālajai Rietumu medicīnai diagnostikas un ārstniecības jomā, taču tā pastāv paralēli tradicionālajai. Vērojama tendence veidot integratīvu medicīnu, kas apvienotu abas pieejas. Mūsdienās tas ir diskusiju lauks mediķiem un interesentiem par integratīvo medicīnu.

21. gs. ir sākta jauna publisko diskusiju tematika: par klonēšanu, cilmes šūnu izmantošanu pētniecībā un ārstniecībā. Medicīnas ētika vairs nav tikai akadēmiska disciplīna, jo jautājumi par medicīnas tehnoloģiju ētiskumu ieguvuši starpdisciplināru diskusiju veidolu, kurā cieņa pret personības autonomiju ir noteicošā atziņa. 21. gs. bioētika ir diskursa forma, kas aplūko būtiskus ētiskus jautājumus, iedrošinot meklēt risinājumus, lai nonāktu pie kopsaucēja starp pacientiem, ārstiem un pētniekiem.

Jautājumi par metodi ir cieši saistīti ar jautājumu par rīcības morālo pamatojumu. No šī viedokļa metodes iedalās trīs galvenajās grupās: principos balstītās metodes (principisms), uz gadījumu izpēti balstītas metodes (kazuistika) un integratīvās metodes, kuras apvieno abas pieejas. Tās vēl mēdz dēvēt par reflektīvo līdzsvaru, kā to apzīmē amerikāņu filozofs Džons Rolss (John Bordley Rawls). Kazuistikā (casuistry) – uz gadījumiem balstīta argumentācijas metode – tiek salīdzināti gadījumi un pēc analoģijas izdarīti secinājumi. Šo pieeju visaktīvāk aizstāv amerikāņu profesors Alberts R. Džonsens (Albert R. Jonsen) un angļu filozofs Stīvens Tulmins (Stephen Edelston Toulmin). Viņi arī visvairāk kritizē otru – principismu, kura vadošie pārstāvji ir amerikāņu filozofi Toms Bošoms (Tom L. Beauchamp) un Džeimss Čildress (James Franklin Childress). Integratīvā pieeja nozīmē, ka principi jāattiecina uz konkrētiem gadījumiem, bet gadījumu analīze jāsaista ar galvenajiem principiem.

Morālās rīcības pamatošanai izmanto arī trīs vispārējās morāles tipus: empīrisko (saistībā ar kultūrvides specifiku), normatīvi teorētisko (saistībā ar normu specifiku) un konceptuālo (saistībā ar jēdzienu skaidrojumu).

Medicīnas ētikā teorētiski formulētais tiek īstenots praksē. Mūsdienās, vērtējot rīcību un attieksmi, medicīnas ētika balstās galvenokārt uz četriem pamatprincipiem: autonomiju, taisnīgumu, laba darīšanu un nekaitēšanu. Normas atvasinātas no pamatprincipiem, kuriem ir augstāka obligātuma pakāpe nekā normām. Principi formulēti vispārinātā un/vai jābūtības formā, bet normas formulētas kā konkrētas morālās prasības: pienākumi, tiesības, atbildība, cieņa, līdzjūtība u. tml. Principi apvienoti ētikas kodeksos. Tie kalpo par vadlīnijām ētiskai attieksmei pret pacientiem, viņu piederīgajiem, kolēģiem un sadarbības partneriem.

Kopš Amerikas Medicīnas asociācijas dibināšanas sanāksmē 1847. gadā tika pieņemts Medicīnas ētikas kodekss, ir formulētas vērtības, ko ārsti ievēro kā medicīnas profesijas locekļi. Kodeksus 20. gs. vidū veidoja amerikāņu un britu mediķu asociācijas. To ņēma vērā Pasaules Medicīnas asociācija (PMA; World Medical Asssociation), kas dibināta 17.09.1947. un apvieno 114 valstu medicīnas asociācijas (valsti var pārstāvēt tikai viena medicīnas organizācija), veidojot Medicīnas ētikas starptautisko kodeksu (WMA International Code of Medical Ethics). Tas tika pieņemts PMA 3. Ģenerālajā asamblejā Londonā, 10.1949. Šī kodeksa novitāte ir ārsta atbildības paplašināšana attiecībā pret pacientiem un kolēģiem, definēti ārstu vispārējie pienākumi, pienākumi pret pacientiem un kolēģiem. Latvijas Ārstu ētikas kodekss 1998. gadā veidots, pamatojoties uz Medicīnas ētikas starptautisko kodeksu, ko 1993. gadā izstrādājusi un atzinusi PMA.

Bioētika pārsvarā izriet no biomedicīnas, kura pastāv kā starpdisciplināra nozare, kas saista medicīnu un bioloģiju. Pieņemts uzskatīt, ka pirmais, kurš 1970. gadā ieviesa bioētikas jēdzienu zinātniskajā apritē ir amerikāņu biologs Vens Poters (Van Rensselaer Potter), lai aprakstītu integratīvu zināšanu jomu, kas aptver ne tikai medicīnu, humānisma vērtības, bet arī bioloģiju un ekoloģiju. Viņš saskatīja ciešu saistību starp bioloģijas un morāles zināšanām, kas kalpo par tiltu starp eksaktajām un humanitārajām zinātnēm. 

Ar jēdzienu “bioētika” tā šaurākajā nozīmē tiek saprastas morāles problēmas, kas ir saistītas ar jaunākajiem sasniegumiem biotehnoloģijā. Galvenās ir četru veidu tehnoloģijas: cilvēka dzīves sākumā un beigās pielietojamās dzīvības uzturēšanas tehnoloģijas; dzīves kvalitāti uzlabojošās un reproduktīvās tehnoloģijas; ģenētiskās inženierijas un gēnu terapijas tehnoloģijas, kā arī klonēšanas tehnoloģijas. Plašākā nozīmē “bioētika” ir saistīta ar medicīnas ētiku, jo nodarbojas ar medicīnas praksei raksturīgajām morālajām, politiskajām, ekonomiskajām un sociālajām problēmām, kas tiešā vai netiešā veidā iespaido cilvēku labklājību. Šajā visplašākajā nozīmē tā iekļauj sevī arī dzīvnieku un vides ētiku.

Bioētika aptver trīs savstarpēji saistītus aspektus: medicīnas ētiku, pētniecības ētiku, sociālās politikas vadlīnijas un publiskumu. Medicīnas ētikas mūsdienu izpratne Rietumeiropā un ASV veidojās, ņemot vērā arī biomedicīnas problēmu publisku apspriešanu. 60. gados diskusiju pamatā bija jautājums par robežu noteikšanu transplantoloģijā, piemēram, nāves definēšana, nepieciešamība vienoties par principiem, pēc kuriem notiks pacientu atlase. Medicīnas ētikas saistību ar bioētiku uzsver, lietojot jēdzienu “biomedicīnas ētika”.

Starptautiskajos dokumentos pētījumi, kas tiek veikti ar cilvēkiem, tiek apzīmēti ar terminu human research (Helsinku deklarācija, Declaration of Helsinki, 2013; Konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu, Convention on Human Rights and Biomedicine, 1997). Šajā pētījumu grupā ietilpst visi pētījumi, kuros iesaistīti cilvēki: gan biomedicīniskie pētījumi, ar ko tiek apzīmēti pētījumi medicīnas un farmācijas jomās, gan arī “nebiomedicīniskie pētījumi” (non-biomedical research) – sociālo un humanitāro zinātņu pētījumi. Biomedicīnas jaunākie sasniegumi ir trīs jomās: ārstnieciskā klonēšana (medicated cloning), ģenētiskā diagnostika (genetic diagnostics), gēnu terapija (gene therapy). Reproduktīvās klonēšanas jomā ir panākts aizliegums, jo tā ir pretrunā ar cilvēka cieņas un identitātes vērtību. Aizliegums ir saskaņā ar UNESCO Deklarāciju par cilvēka genomu un cilvēktiesībām (Declaration on the human genome and human rights, 1997) un Konvencijas par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā (Conventions for the Protection of Human Rights and Dignity in Biology and Medicine) papildprotokolu Par cilvēka klonēšanas aizliegumu (The ban on human cloning, 1997).

Medicīnas ētikas (turpmāk – bioētikas) pastāvēšanai un tālākai attīstībai svarīgas ir četras ētikas teorijas: utilitārisms, kantiānisms, tiesību teorija un komunitārisms.

Balstoties uz šīm teorijām, tiek veidoti morālie spriedumi. Šīs teorijas praksē pielietotas var radīt savstarpēji izslēdzošas atziņas, jo iespējams, ka ir apstākļi, kad noteicošā ir situatīvās ētikas (Situational Ethics) morālā loģika – lēmumu pieņemšana ir kontekstuāla vai atkarīga no apstākļu kopuma. Utilitārisma (Utilitarianism) teorija (devēta arī par konsekvencionālismu) vērtē cilvēka darbību kā pareizu vai nepareizu atkarībā no pozitīvo un negatīvo seku līdzsvara. Pareiza rīcība jebkuros apstākļos ir labākais iespējamais rezultāts no vērtību īstenošanas viedokļa. Utilitāristiem ir tikai viens būtisks ētikas princips – lietderība, kas ir vēlama maksimāli lielam cilvēku skaitam. Filozofi Džeremijs Bentams (Jeremy Bentham) un Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill) kā hedonistiskā utilitārisma pārstāvji uzsvēra laimes un baudas nozīmību, lietojot šos jēdzienus kā sinonīmus. Tie ir motivējoši, lai tiektos pēc labklājības, labsajūtas u. tml. Lietderības princips vairo apmierinātību. Utilitāristi rūpējas ne tikai par pozitīvu seku vairošanu, bet arī par koplabumu.

Deontoloģija, dēvēta arī par ne-konsekvencionālismu, ir pretstatā utilitārismam. Deontoloģija balstās uz filozofa Imanuela Kanta (Immanuel Kant) morāles atziņām – katram jārīkojas ne tikai saskaņā ar pienākumu, bet arī pienākuma veidošanā, sargāšanā neatkarīgi no savām vēlmēm, apstākļiem un sekām. Prasībai vienmēr ievērot morālās prasības (maksimas) ir jābūt kā likumam (kategoriskajam imperatīvam), kuru ievēro ne tikai pats cilvēks, bet arī citi. I. Kanta idejas par cilvēka gribas autonomiju ir teorētiskais pamats personības autonomijas principam – prasībai ievērot indivīda tiesības uz morālo pašnoteikšanos. Angļu filozofs Bernards Viljamss (Bernard Williams) un amerikāņu filozofs Tomass Neidžels (Thomas Nagel) attīstīja un attīsta deontoloģisko ierobežojumu doktrīnu, balstītu uz I. Kanta kategoriskā imperatīva prasību – nedrīkst izmantot otru cilvēku par līdzekli savu mērķu sasniegšanai. Viņi uzskata, ka ir rīcība, kura nav morāli pieņemama, neskatoties uz tās sekām.

Tiesību teorijā tiesību jēdziens ir tikpat svarīgs kā pienākuma jēdziens. Balstoties uz to, tiek aizsargātas cilvēktiesības – tiesības uz dzīvību, tiesības uz brīvību un drošību, tiesības uz īpašumu, privātumu un konfidencialitāti un citas tiesības. Vēsturiski tā ir veidojusies, pamatojoties uz liberālā individuālisma vērtībām, – politiskajai sistēmai jārespektē indivīda brīvība savu personīgo mērķu un nodomu, interešu īstenošanai. Tiesības ir pamatotas prasības, kuras indivīds vai indivīdu grupa izvirza citiem indivīdiem vai sabiedrībai. Visām tiesībām piemīt normatīvs raksturs. Likumi izriet no šīm tiesību prasībām. Amerikāņu filozofs Ronalds Dvorkins (Ronald Dworkin) uzsver, ka individuālās tiesību prasības faktiski nevar būt augstākas par sabiedrības koplabuma ievērošanas prasībām.

Tiesības iedalās pozitīvajās un negatīvajās. Pozitīvās tiesības ietver sevī iespēju gūt no citiem konkrētu labumu vai pakalpojumu, un pienākumu tāpat rīkoties attiecībā pret citiem. Negatīvās tiesības – iespēja būt brīvām no citu indivīdu rīcības un pienākuma rīkoties viņu labā. Abu veidu tiesības izpaužas biomedicīnas praksē, kā arī pētījumos un biopolitikā. Tās ir nesaraujami saistītas ar pienākumiem un veido t. s. kategoriju pāri. No ētikas viedokļa tiesības ir primāras, jo tās ir pienākumu pamats.

Komunitārisms (communitarianism) ir pretstats tiesību teorijai. Arī kantiānisms un deontoloģija ir vērsti uz indivīda aizsardzību no valsts. Komunitārisma teorijā galvenās vērtības ir nevis indivīda tiesības, bet gan kopības jeb kopienas vērtības un labumi, sociālie mērķi, tradicionālās prakses, sadarbības principi u. tml. No medicīnas ētikas raugoties, tas nozīmē, ka konfidencialitāte, piemēram, var nebūt absolūta, to var arī ignorēt, ja tas ir vairākuma interesēs. Būtiska ir ģimene kā maza kopiena, kura ir starpnieks starp indivīdu un valsti. Komunitārisma idejām nav vēsturiski pēctecīgas izcelsmes, taču ir tipisks tēmu un jautājumu loks, kuras tiek aplūkotas. Komunitārisma domātājs, kanādiešu filozofs Čarlzs Teilors (Charles Margrave Taylor) uzsver, ka liberālismam būtiskā autonomija nevar īstenoties bez ģimenes un komūnas (kopienas) līdzdalības. Tā ir liela kļūda aplūkot indivīdus izolēti, bez saistības ar sabiedrību. Komunitārisma teorijai ir divas formas: radikālā un mērenā. Radikālā forma piedāvā skatījumu uz indivīdu kā kopības vērtību konstituētu būtni, kas vislabāk var sasniegt savas personīgās dzīves mērķus tikai saistībā ar komūnas dzīvi. Mērenais komunitārisms nenoliedz pilnībā autonomijas iespējas un individuālās tiesības, taču tās ir otršķirīgas salīdzinājumā ar kopības vērtībām.

1961. gadā Sietlā (ASV) tika nodibināta pirmā ētikas komiteja – ētiskās uzraudzības galvenais instruments. UNESCO paspārnē 1993. gadā tika nodibināta Starptautiskā bioētikas komiteja (International Bioethics Committee), kura savus ieteikumus balsta ne tikai uz ētiskiem principiem, bet arī racionālu apspriešanu. Šajā apspriešanas procesā tiek iesaistīti gan nozares profesionāļi, gan neprofesionāļi, gan arī, pateicoties medijiem, plašāks ieinteresēto personu loks.

Institucionāli konsensusa veidošanai un problēmu risināšanai kopš 1990. gada darbojas ētikas komitejas (Ethics Committees) un ētikas komisijas (Ethics Commissions). Atsevišķi tiek izdalītas pētniecības ētikas komitejas (Research Ethics Committees), kuras nodarbojas galvenokārt ar atļauju izsniegšanu pētniecībai.

S. Tulmins izstrādāja uz gadījumiem balstītu argumentācijas metodi – kazuistiku. T. Bošoms ir Belmonta ziņojuma autors, kurš kopā ar Dž. Čildersu izstrādāja principisma metodi. V. Poters ir bioētikas jēdziena ieviesējs, globālās bioētikas pārstāvis. Džons Hariss (John Harris) – dzīvības vērtības problemātikas aktualizētājs. Pīters Singers (Peter Albert David Singer) – utilitārisma pārstāvis, kura uzskati abortu un eitanāzijas jautājumos ir būtisks diskusiju avots, dzīvnieku atbrīvošanas kustības aizsācējs. Helga Kjūze (Helga Kuhse) viena no pirmajām pievērsās biotehnoloģijas un biomedicīnas attīstības ētiskajām sekām.

Žurnāli – BMC Medical Ethics ir atklātas pieejamības žurnāls (kopš 2000; dibinātājs Current Science Group, izdevējs Springer). Publicē oriģinālus zinātniskos rakstus saistībā ar biomedicīniskās izpētes un klīniskās prakses ētiskajiem aspektiem, veselības aprūpes sistēmām un veselības aprūpes politiku. Medicine, Health Care and Philosophy (kopš 1987, kopā ar Springer kopš 2015; dibinātājs Eiropas Medicīnas filozofijas un veselības aprūpes biedrība, European Society for Philosophy of Medicine and Healthcare), atspoguļo medicīnas filozofijas aktuālās problēmas.

Philosophy, Ethics, and Humanities in Medicine (kopš 2006; dibinātājs Džordžtaunas Universitātes Medicīnas centrs, Georgetown University Medical Center, izdevējs Springer). Tajā aplūko pētījumus medicīnas ētikas un bioētikas, medicīnas filozofijas un medicīnas krustpunktā.