Vēsture Medicīnas ētika pastāv kopš medicīnas rašanās brīža, vēsturiski mainoties gan konceptuāli, gan pielietojuma ziņā. Gan grieķu romiešu kultūrā, gan, piemēram, budisma, hinduisma, konfūcisma, islāma medicīnas prakse bija saistīta ar noteiktu morālo uzvedību un vērtībām. Katrai kultūrai specifiskās reliģiskās un morālās prasības, neskatoties uz to atšķirībām, visur bija līdzīgas ārsta pienākumu noteikšanā. Ārstam bija jābūt morāli kompetentam, mēķtiecīgam, spējīgam glabāt noslēpumu un ārstēt nabagus par brīvu. Sākotnēji tā bija medicīnas deontoloģija (medical deontology) – mācība par ārsta profesionālo pienākumu, kas attieksmē pret pacientu izpaudās kā paternālisms un autoritārisms. Vēsturiski par pirmo medicīnas ētikas dokumentu grieķu romiešu kultūras tradīcija uzskata t. s. Hipokrata zvērestu (ap 460.–370. gadu p. m. ē.). Sengrieķu ārstam un filozofam Hipokratam (arī Kosas Hipokrats; Ἱπποκράτης ὁ Κῷος) tiek pierakstīta šī dokumenta autorība, kaut arī pastāv pētnieku viedoklis, ka to radījusi autoru kopa. Hipokratiskā jeb deontoloģiskā pieeja nav vienīgā medicīnas pieeja ārsta un pacienta attiecībām, bet ir vienīgā, kas nodrošina sākotnēji tikai grieķu, vēlāk Rietumu medicīnas profesionāļus ar pareizas profesionālās uzvedības nosacījumiem.
Mūsdienīgas medicīnas ētikas rašanās tiek datēta ar 1803. gadu, kad tika izdota Mančesteras (Anglija) ārsta Tomasa Persivala (Thomas Percival) “Medicīnas ētika” (Medical Ethics). 1842. gadā Amerikas Medicīnas asociācija (American Medical Association, AMA) uzrakstīja pirmo ārstiem paredzēto Ētikas kodeksu. Tomēr jau 20. gs. 30. gados radās nepieciešamība medicīnas praksi vairāk saistīt ar ētikas teorijām. Tas tika īstenots 1954. gadā, publicējot amerikāņu teoloģijas profesora Džozefa Flečera (Joseph Fletcher) darbu “Morāle un medicīna” (Morals and Medicine), kurā viņš kritiski aplūko valdošās ētikas teorijas un medicīnas ētikas problēmas: asistētās nāves ētiku (eitanāziju), abortus, patiesības teikšanu pacientiem un citas. Dž. Flečera grāmata tiek atzīta par jaunu pavērsienu medicīnas ētikas problemātikā.
Viena no pirmajām un plašākajām publiskajām diskusijām par medicīnas ētikas jautājumiem notika Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 1962. gadā sakarā ar Sietlas Mākslīgās nieres centrā (Seattle Artificial Kidney Center) radušos problēmu – nepieciešamību vienoties par pacientu atlases principiem. Sākot ar 1968. gadu, plašu publicitāti ieguva arī diskusijas par sirds transplantācijas problēmām. Diskusiju galvenais jautājums bija par robežu noteikšanu, kad cilvēks ir uzskatāms par mirušu un līdz ar to iespējams izmantot viņa sirdi transplantācijai. Diskusijas pierādīja, ka jauno tehnoloģiju radītās ētiskās problēmas vairs nav risināmas šaurā profesionāļu lokā. Arī reproduktīvo tehnoloģiju attīstība radīja ētisko problēmu virkni, kuru galvenais jautājums ir par cilvēka identitāti, viņa bioloģiskajiem pamatiem un to ietekmi uz personības attīstību.
70. gados diskutēja par garīgo slimību ārstēšanu ar ķirurģiskām metodēm, par sterilizācijas ētisko pamatotību un citiem jautājumiem. Izteicās ne tikai mediķi un viņu profesionālās asociācijas, bet arī teologi, filozofi, zinātnieki, juristi, arī literāti, žurnālisti un politiķi, daudzi publicitāti ieguvuši cilvēki. Mūsdienās jau par ierastu tiek uzskatīta publisku medicīnas jautājumu apspriešana, kurā piedalās medicīnas pārstāvji un nespeciālisti. Diskusijas palīdz formulēt ētiskus risinājumus strīdīgos jautājumus, kas dažkārt atspoguļojas arī tiesiskos un ētiskos dokumentos ne tikai nacionālā, bet arī starptautiskā mērogā.
Deontoloģijas un līdz ar to paternālisma dominēšanas tradīcija daudzviet saglabājās līdz pat 20. gs. vidum, kad medicīnas zinātnes straujā attīstība mainīja situāciju: ārstniecība kļuva efektīvāka, ārsti izglītotāki un kompetentāki, ārsta profesija prestižāka un labāk apmaksāta. Deontoloģiskā pieeja kļuva traucējoša no ārsta un pacienta attiecību perspektīvas, jo netika ņemta vērā pacienta līdzdalība ārstniecības rezultāta sasniegšanā, kā arī sabiedrības veselības aspekti. 20. gs. 60.–70. gados notika pāreja no paternālisma uz sadarbības attiecībām starp ārstu un pacientu. Tas nozīmē, ka par savu izvēli un lēmumu ir atbildīgs autonoms pacients. Par autonomu pacientu uzskatāms pilngadīgs, psihiski vesels, spriest, lemt un rīkoties spējīgs pacients. Ārsts ir padomdevējs, profesionālis, kurš informē pacientu: par diagnozi, ārstniecības metodēm, blaknēm, prognozi un saņem no pacienta informēto piekrišanu (informed consent) ārstniecībai vai/un konkrētām manipulācijām. Pacients saņem informāciju, bet spēja to uztvert un saprast ir atkarīga no viņa individuālajām īpašībām un izglītības. Tās ir neprofesionāļu un profesionāļu attiecības – zināšanu varas attiecības, kas ir asimetriskas pēc savas būtības.
Attiecības starp ārstu un pacientu kā vecāku un bērnu attiecību modelis bija tipisks 20. gs. 50. un 60. gados. Pacienta acīs ārsts neapzināti bija brīnumdaris, kas apvieno sevī vismaz četras atšķirīgas lomas: ārstu, mācītāju, burvi un vecāku, kas allaž rūpējas par pacienta atveseļošanos. Taču jau 20. gs. 70. gadiem raksturīga pacienta autonomijas palielināšanās. Pieauga pašu pacientu iespējas iegūt informāciju par veselību un ārstniecību, izmantojot grāmatas, žurnālus, televīziju un radio. Patērniecības pieaugums 70. gados vienlaicīgi ar korporatīvisma palielināšanos mediķu profesionālajā vidē noveda pie tā, ka ASV, piemēram, ārstus vairs nevarēja uzskatīt par zināšanu varas iemiesotājiem. 80. gados pacientu autonomija palielinājās reizē ar vēlmi pašiem koriģēt ārsta norādījumus, kas dažkārt rezultējās ar pašārstēšanās precedentiem un pievēršanos alternatīvajai medicīnai. Papildinošā un alternatīvā medicīna (Complementary and alternative medicine, CAM) ir pretstats pierādījumos balstītajai konvencionālajai Rietumu medicīnai diagnostikas un ārstniecības jomā, taču tā pastāv paralēli tradicionālajai. Vērojama tendence veidot integratīvu medicīnu, kas apvienotu abas pieejas. Mūsdienās tas ir diskusiju lauks mediķiem un interesentiem par integratīvo medicīnu.
21. gs. ir sākta jauna publisko diskusiju tematika: par klonēšanu, cilmes šūnu izmantošanu pētniecībā un ārstniecībā. Medicīnas ētika vairs nav tikai akadēmiska disciplīna, jo jautājumi par medicīnas tehnoloģiju ētiskumu ieguvuši starpdisciplināru diskusiju veidolu, kurā cieņa pret personības autonomiju ir noteicošā atziņa. 21. gs. bioētika ir diskursa forma, kas aplūko būtiskus ētiskus jautājumus, iedrošinot meklēt risinājumus, lai nonāktu pie kopsaucēja starp pacientiem, ārstiem un pētniekiem.