Komunikācijas teorijā 20. gs. 70. gadu otrajā pusē sākās novēršanās no mediju efektu teorijām (klusuma spirāle, kultivācija), kas postulēja vienvirziena ietekmi uz auditorijas uztveri un uzvedību. Jaunās teorijas – dienaskārtība, praimings (priming – ‘priekšstatu aktivizēšana’) un rāmēšana – akcentēja kognitīvos procesus kā vidutājus starp mediju vēstījumiem un auditorijas reakciju. Rāmēšanas analīzes teorētiskie avoti ir socioloģijas un psiholoģijas teorijas, kuru ietekmē ir radušās divas izpratnes par rāmēšanas efektu: uzsvara un līdzvērtības efekts.
Empīriskā socioloģija demonstrēja, ka cilvēki piešķir novērotai uzvedībai kādu iespējamo cēloni, atbildību par uzvedību saistot ar personas vai vides īpašībām. Cēlonību parādībām cilvēki piešķir, paļaujoties uz plašākām interpretācijas shēmām, primārajiem rāmjiem, kas ir samēra stabilas un sociāli koplietotas kategoriju sistēmas, kuras pielieto, lai šķirotu jaunu informāciju. Rāmjiem ir nozīme tikai tad, kad tie ir apritē cilvēku vidū (tāpēc pieeja ir socioloģiska). Komunikācijas pētniekam ir būtiski tas, ka rāmji ir sociāli konstruēti un ka publiskie komunikatori mēdz izplatīt dominējošos rāmjus, lai iespaidotu informācijas saņēmēja interpretāciju un pasaules redzējumu. Socioloģiskā pieeja neinteresējas par to, kā informācijas saņēmējs to apstrādā, līdz ar to arī neparedz, ka indivīds varētu kritiski vērtēt un noraidīt savai pieredzei neatbilstīgus rāmjus.
Psiholoģija izprot rāmjus kā indivīda kognitīvos fenomenus. Visi spriedumi un uztvere notiek atsauču rāmjos (frames of reference), tāpēc ir iespējams radīt situācijas, kurās sociālās situācijas novērtējums atspoguļosies indivīda uztverē un spriedumos. Citiem vārdiem, ja indivīdiem piedāvā pamatā līdzīgos lēmuma pieņemšanas scenārijus, ietērpjot tos atšķirīgajās vēstījuma formās, tad viņi atšķirīgi vērtēs piedāvātās iespējas, lai arī pēc būtības scenārijos ir runa par vienu un to pašu iznākumu. Redzesloka teorija (prospect theory) pauž, ka vēstījuma interpretāciju un lēmuma pieņemšanu ietekmē seku rāmējums: vai tas nosauc ieguvumus vai zaudējumus. Rāmis norāda uz kādu īstenības parādību, kura iedarbina interpretācijas shēmu. Piemēram, divi vēstījumi ‒ “vakcīna ir efektīva 95 % gadījumu” un “vakcīna nav efektīva 5 % gadījumu” ‒ veicina pozitīvu un negatīvu interpretāciju, tātad vakcīnas pieņemšanu vai noraidīšanu.
Rāmēšanas teorētiķi nebija pievērsuši uzmanību tam, ka sociologi un psihologi jēdzienam “rāmis” piešķir dažādas nozīmes. Neskaidrības vairoja līdzība ar dienaskārtības un praiminga teorijām. Joprojām trūkst vienotas pieejas rāmēšanai kā komunikācijas zinātnes fenomena definīcijai: to mēdz saukt par pieeju, konceptu, metodi vai teoriju. Par spīti tam zinātnieki uzstāj, ka rāmēšanas jēdziens ir jāsaglabā, jo tas paver iespējas pētīt svarīgus komunikācijas aspektus.
Zinātnieki, kuri ietekmējušies no dienaskārtības teorijas, pakārto tai arī praiminga un rāmēšanas teorijas, apgalvojot, ka visas trīs runā par vēstījumu atlasi un nozīmīguma izcelšanu. Dienaskārtība izceļ paša problēmjautājuma nozīmīgumu, bet rāmēšana kādu tā īpašību. Uzsvara (emphasis) rāmēšanas efekts rodas, kad vēstījumā uzsvērtā īpašība liek indivīdam veidot savu viedokli, pamatojoties tieši šajā īpašībā. Tādējādi runa ir par manipulāciju ar informācijas saturu. Kā norādījis Roberts Entmens (Robert Mathew Entman), “rāmēšana pēc būtības ir atlase un nozīmīgums. Rāmēt nozīmē atlasīt kādus uztvertās īstenības aspektus un padarīt tos nozīmīgākus tekstā ar nolūku veicināt kādu īpašu problēmas definīciju, cēlonības interpretāciju, morālo novērtējumu un/vai ieteikumu aprakstītās lietas izpratnei”. Tādējādi socioloģijas tradīcijā rāmis ir teksts, ko uzrakstījis žurnālists un ko lasītājs izmanto pasaules izzināšanai. Pieeja viegli var noslīdēt līdz tematiskai un korpusa analīzei, kvantitatīvi noskaidrojot vārdu lietošanas biežumu un to konkordances.
Psiholoģijas tradīcijā strādājošie komunikācijas zinātnieki pauž, ka dienaskārtības un praiminga mehānismi būtiski atšķiras no rāmēšanas. Faktu, īpašību un argumentu atlase pati par sevi rāmjus neveido; jaunu nozīmi rada veids, kā tiek pasniegta informācija. Līdzvērtības (equivalency) rāmēšanas efekts rodas, pasniedzot informāciju pozitīvā vai negatīvā gaisotnē. Piemēram, vēstījumi “vakcīnas efektivitātē ir 95 % gadījumu” un “vakcīna nav efektīva 5% gadījumu” ir loģiski līdzvērtīga informācija; žurnālists neatlasa atšķirīgus faktus, bet ierosina pozitīvu vai negatīvu interpretāciju. Ieguldījumu ierosinājumā dod neverbālā informācija: avīzes un ziņu portālā publikācijas vizuāls noformējums, bet audiovizuālajā medijā balss intonācija, mīmika un žesti.
Rāmēšana jāšķir no dienaskārtības un praiminga tāpēc, ka teorijām ir atšķirīgs psiholoģiskais pamatojums. Dienaskārtības un praiminga izraisītais efekts ir pieejamība. Paaugstinātā uzmanība kādam problēmjautājumam aktivizē prātā noteiktus mezglus. Kļūstot vairāk pieejami, tie ļauj iegūt no atmiņas vēstījuma interpretācijai atbilstīgus konceptus. Rāmēšanas efekts ir lietojamība. Geštaltpsiholoģijas un atribūcijas teorija demonstrē, ka cilvēkiem ir tendence pievērst uzmanību tādiem vēstījuma komponentiem, kas saskan ar viņu mentālajām shēmām. Rāmis saskan ar kādu prātā pastāvošo shēmu, un tā palīdz sakārtot it kā izkaisītās informācijas vienības. Pieejamības efekti darbojas vienādi dažādās auditorijās, kamēr lietojamības efekts izpaužas tad, ja indivīdam jau ir attiecīgās mentālās shēmas. Tās var būt balstītas personiskajā pieredzē un var būt arī koplietotas. Šajā gadījumā ir runa par kultūrai specifiskām shēmām.