Vēstījumu semiotiskās analīzes paņēmieni 1. Materiālā pamatne kā vēstījuma nesējs rosina nozīmes, kuras var iespaidot interpretāciju. Materiāla izcelsme, izmērs, forma, masa, virsmas tekstūra veido saņēmēja pirmo iespaidu par vēstījumu un ieskicē interpretācijas kontekstu. Materiālās pamatnes nozīmes potenciāls ir vizītkartēm, apsveikuma kartītēm, reklāmas lapiņām.
2. Plastiskās zīmes ir elementārās vienības, kuras uztver acs: līnijas, formas, krāsas, telpiskums (mazs/liels, augšā/lejā, tālu/tuvu, pa labi/pa kreisi, uz augšā/uz leju). Nefiguratīvā tēlotājmāksla veido abstraktās plastisko zīmju kompozīcijas, kuras neko neapzīmē. Abstrahēšanās no nozīmes ne vienmēr izdodas, jo plastiskajām zīmēm arī var piedēvēt nozīmi. Tā var būt kultūrā nostiprinātā simboliskā nozīme (/sarkans/ = “kreiss” politikā, “brīdinājums” ceļu satiksmē); vizuālās uztveres diktētā nozīme (/nevienāds trijstūris/ = “virziens”, /ieliektā līnija/ = “sievišķīgs”, /piesātinātā krāsa/ = “enerģisks”, /nepiesātinātā krāsa/ = “nomākts”); pragmatiska nozīme (/biezs otas triepiens/ = “enerģija”).
3. Ikoniskās zīmes. No plastiskām zīmēm redzes garoza konstruē figuratīvos tēlus (/svītriņa zem diviem punktiem aplī/ = “seja”), kurus dēvē par ikoniskajām zīmēm. Tās atgādina kaut ko pēc līdzības principa. Līdzības pakāpe var svārstīties: fotogrāfijai tā ir liela, savukārt karikatūra akcentē tikai dažas raksturīgas īpašības. Šajā semiotiskās analīzes posmā tiek noskaidrots, kas konkrēti ir attēlots. Šo konkrēto, burtisko nozīmi dēvē arī par denotāciju. Verbālo zīmju denotācija parasti ir tas, kas nostiprināts vārdnīcā, savukārt vizuālo ikonu konkrētības pakāpe var būt niansētāka. Piemēram, ilustrētajā svešvalodu vārdnīcā /automobilis/ = “car”, bet ceļu policijas dokumentos tas ir “sarkans Audi S6 ar skrāpējumu uz priekšējām kreisajām durvīm”.
4. Zīmes veida noteikšana. Principā visas zīmes vizuālajā vēstījumā ir ikoniskas, jo lielākā vai mazākā pakāpē tās ir līdzīgas kādai parādībai īstenībā. Vēstījumā ikoniskās zīmes var īstenot arī simbola un indeksa funkciju. Ornitologam ikona /ausainā pūce/ ir “Pūču dzimtas ģints ausainās pūces putns”, nezinātājam – “pūce”; kā simbols – “gudrība”, kā indekss – “šeit ir apglabāts skolotājs” (kapa piemineklis). Verbālajā valodā ikoniskās zīmes ir onomatopoētiskie vārdi: /vau vau/ = “suns”. Taču lielākoties vārdi ir zīmes simboli: vārdu formas nav saistītas ar nozīmi, tās ir jāmācās. Ir vērts izšķirt divus simbola paveidus. Simbols stingrā nozīmē ir pilnīgi nejaušs: vārdiem /ozols/, /oak/, /дуб/ nav nekā kopīga ar īstenības fenomenu “ozols”. Simbols šī vārda ierastajā nozīmē ietver kultūrai raksturīgas konotācijas: latviešu valodā /ozols/ ir “varonība”, “spēks”.
5. Paradigmatiskā un sintagmatiskā analīze. Nozīmi var precizēt, izvērtējot zīmes piederību dažādām paradigmām. Vienā paradigmā zīmes vieno kāda daļējā līdzība. Mainot līdzības parametrus, mainās arī paradigmatiskās nozīmes. Zīme /apelsīns/ pieder paradigmām “augļi”, “citrusaugi”, “dienvidu zemes”, “lodveidīgie priekšmeti”, “oranžie priekšmeti”. Zīme /ozols/ pieder paradigmām “dižskābaržu dzimtas ģints koki”, “koksne”, “grīdas segumi”, “Latvijas simboli”, “mitoloģiskie kulta koki”. Zīmju sakārtošana vēstījumos seko sintagmatiskajiem noteikumiem, kuri raksturo kodus. Naudas zīmēs parasti attēlo valsts simboliku, tāpēc Latvijas lata banknošu sintagma nosaka, ka /ozols/ ir jāinterpretē kā “spēks”, “varenība”. Pastāv arī apgrieztā paradigmas un sintagmas cēlonība: vienas paradigmas izvēle diktē citu paradigmu izvēli sintagmā. Ja jūs vēlaties apsiet /zilo kaklasaiti ar dzeltenām horizontālām strīpām/, tad krekla izvēli ierobežos krāsas un strīpu virziens, un obligāti būs jāuzvelk atbilstīgā žakete, bikses, kurpes. Paradigmu un sintagmu attiecības regulē kultūrā pieņemtie kodi. Ceļa zīmju kods ir stingrs: /balts aplis ar sarkanu apmali/ = “aizliegums”; jebkāda ikona šajā aplī konkretizē aizlieguma objektu. Savukārt apģērba kodi var mainīties laika gaitā: šodien uz operu var iet arī ikdienišķā apģērbā.
6. Zīmes nozīmi var meklēt, paļaujoties uz U. Eko vārdnīcas un enciklopēdijas principu. Zīmes vārdnīcas nozīmes ir tās, kuras ir uzskaitītas vārdnīcā. Enciklopēdijas nozīmes ir viss, kas mums ir zināms par zīmes apzīmēto fenomenu. Šim dalījumam atbilst R. Barta denotācijas un konotācijas jēdzieni. Denotācija ir zīmes primārā nozīmē, taču vienoties par to, kas ir primārs katrā konkrētajā gadījumā, mēdz būt grūti. Šim terminam joprojām nav stingras definīcijas semiotikā. Konotācija ir nozīme, ko zīmei piešķir kultūra (ar kultūru saprotot cilvēku grupai ‒ etniskai, profesionālai, sociālai utt. ‒ raksturīgu nozīmju un kodu sistēmu).
7. Nozīmes konkretizācijai palīdz tipa un gadījuma (type, token) izšķiršana. Zīme var apzīmēt veselu parādību tipu: modes fotogrāfijas nozīme ir “šī vecuma sievietes šajā sezonā ģērbjas šādi”; un tā pati zīme var apzīmēt konkrēto gadījumu: “Liene Ozoliņa ģērbjas šādi”.
8. Ikonogrāfiskās zīmes ir ikoniskās zīmes, kas veidotas saskaņā ar kultūrā pieņemtajiem nosacījumiem. Ikonogrāfijas nosacījumos ietilpst attēloto cilvēku skatiena virziens, poza, žesti, raksturojošie priekšmeti un citi. Skulpturālās sieviešu figūras Rīgas Sv. Pētera baznīcas portālā ir interpretējamas kristīgajā ikonogrāfijā: sieviete ar diviem upurējamiem baložiem kā tīrības atjaunošanas rituāls, Sv. Agnese ar grāmatu un jēru, Sv. Marija Magdalēna, Dievmāte ar grāmatu pie sirds.
9. Tropi. Daži vizuālās komunikācijas žanri, piemēram, reklāma, cenšas pārsteigt, lai piesaistītu skatītāja uzmanību un iesaistītu viņu interpretācijā. To panāk ar tropu lietojumu. Kā retoriskās figūras paveids trops demonstrē aplamu lietu izkārtojumu (allotopija). Vēstījuma saņēmējam jāatjauno kārtība, piemeklējot tādas ikonisko zīmju konotācijas, kas padara vēstījumu jēdzīgu (izotopija).
10. Toposs (no grieķu valodas ‘vieta’, pārnestā nozīmē ‘temats’, ‘arguments’). Saņēmējs definē argumentācijas ietvaru, kurš ļauj izsecināt vēstījuma nozīmi. Sv. Pētera baznīcas portāla sieviešu tēlu kopīgā iezīme ir pirmatnējais grēks, un Dieva žēlastība – luterticības centrālais aspekts.
11. Entimēma (nepilnīgs arguments, kura iztrūkstošās daļas pieņem kā acīmredzamas). Vēstījums ne vien apliecina kaut ko, bet var rosināt saņēmēju veidot savu stāstu par redzēto. Reklāmas vēstījuma mērķis ir panākt, ka saņēmējs identificējas ar reklāmas tēlu un secina: “Nopērkot šo preci, es līdzināšos reklāmas varonim.”
12. Strukturālā analīze noskaidro vēstījumu veidojošo zīmju savstarpējās attiecības, balstoties pretstatījuma principā. Folklora, literatūra, kino, reklāma parasti atveido kultūrai svarīgus pretstatījumus (sievišķais/ vīrišķais, daba/ civilizācija, jaunība/ vecums), piešķirot zīmēm simboliskās nozīmes (gaišs/ tumšs, augšā/ lejā, skaists/ neglīts). Pasakās gaišie spēki pulcējas kalna galā pie ugunskura; tumšie spēki – alās, tumsā.
13. Komunikācijas un apzīmēšanas (signification) semiotika. Komunikācijas semiotika pēta nozīmes kodēšanu zīmēs ar nolūku pārraidīt to saņēmējam. Taču nav obligāti, ka visas cilvēka radītās zīmes censtos kaut ko apzīmēt. Šādus gadījumus pēta apzīmēšanas semiotika. Pētot skaņdarbus un nefiguratīvo mākslu, semiotiķis nemeklē nozīmi, ar ko autors būtu vēlējies dalīties ar citiem, bet izvērtē zīmju sakārtošanas principus. Lielvārdes jostā apzīmēšanas semiotika meklē tikai zīmju veidošanas un sakārtošanas loģiku, neapgalvojot, ka tas būtu kodēts vēstījums, ko senči gribējuši nodot citām paaudzēm.
