Tā piedāvā starpdisciplināru, integratīvu skatījumu uz sociālo psiholoģiju un komunikācijas zinātni.
komunikācijas psiholoģija
komunikācijas zinātnes apakšnozare, kas apskata dažādu līmeņu (starppersonu, starpgrupu, masu, virtuālās vides) komunikācijas psiholoģiskos aspektus
Saistītie šķirkļi
Nozares un apakšnozares
Satura rādītājs
Galvenie izpētes jautājumi
Galvenie jautājumi, ko apskata komunikācijas psiholoģija, ir verbālās un neverbālās komunikācijas psiholoģiskās īpatnības, attieksmes un nodoma iespaids uz komunikācijas procesu, pārliecinošas un efektīvas komunikācijas psiholoģiskās īpatnības, masu komunikācijas līdzekļu ietekmes psiholoģiskais pamats, masu komunikācijas līdzekļu ietekme uz cilvēku rīcību (tostarp publicējot agresijas ainas un pornogrāfiju, politiskās aktivitātes, izglītojošo un izklaides informāciju), kā arī komunikācijas specifika virtuālajos tīklos, sociālajos medijos.
Starppersonu komunikācijas psiholoģiskie aspekti ietver jautājumus par sociālo percepciju jeb pirmā iespaida veidošanu, par psiholoģiskām barjerām, par atribūcijas kļūdām (nepareizu secinājumu izdarīšana par cilvēka uzvedības cēloņiem), par verbālās un neverbālās valodas psiholoģiskajām īpatnībām (piemēram, kā žesti, poza ietekmē komunikāciju), par dažādas mijiedarbības psiholoģisko specifiku, par starppersonu konfliktiem un to risināšanu utt. Starpgrupu komunikācija ietver sociālās psiholoģijas jautājumus par sociālo ietekmi, grupu psiholoģiju, grupu procesiem un dinamiku, par lēmuma pieņemšanu grupā, par starpgrupu konfliktiem. Masu komunikācijas psiholoģiskie aspekti ietver kolektīvās uzvedības jautājumus (piemēram, kā pūlī mainās cilvēka uzvedība), komunikācijas īpatnības pūlī, masu komunikācijas līdzekļu sociālo ietekmi uz cilvēku apziņu, motivāciju un uzvedību.
Pašreizējais attīstības stāvoklis
Mūsdienās aktuāli kļuvuši virtuālās vides komunikācijas psiholoģiskie aspekti, kas apskata saskarsmes īpatnības virtuālā vidē, virtuālās vides pozitīvo un negatīvo ietekmi uz šīs vides lietotāju, internetkomunikāciju (jeb datormediēto komunikāciju).
Šobrīd aktuālāki ir tie pētījumi, kuros tiek pētīts, kā cilvēks mijiedarbojas ar jaunajām tehnoloģijām, multimedijiem, sociālajiem medijiem; kā sociālie mediji un tehnoloģijas ietekmē cilvēku, viņa komunikāciju. Aktuāli ir arī pētījumi par atkarību no internetmedijiem, kā arī digitālo mediju ietekmi uz bērniem.
Praktiskā un teorētiskā nozīme
Pētījumi komunikācijas psiholoģijā dod iespēju saskatīt sakarības starp cilvēku uzvedību starppersonu, starpgrupu, masu, virtuālās vides kontekstā (piemēram, kā atšķiras cilvēka komunikācija, esot tiešā kontaktā ar otru cilvēku, atrodoties grupā, pūlī vai sociālajos tīklos).
Galvenās teorijas
Komunikācijas psiholoģisko pusi var skaidrot gan no sociālās psiholoģijas skatu punkta, gan no personības teoriju skatu punkta, gan no attīstības psiholoģijas skatījuma, ņemot vērā dažādu vecumposmu īpatnības. Tādējādi jebkura psiholoģijas teorija var skaidrot kādu komunikācijas fenomenu.
Jebkurš komunikācijas modelis ir daudz vienkāršāks nekā pats komunikācijas process, kuru ietekmē daudzi mainīgie. Viens no svarīgākajiem komponentiem komunikācijas procesā ir cilvēka personība, kura ietekmē visu saziņas procesu neatkarīgi no situācijas konteksta, jo situācijas uztvere ir subjektīva. Piemēram, dispozīciju teorijās (lielā piecinieka personības teorijas) tiek uzsvērta personības iezīmju nozīme saskarsmes efektivitātē – kuras iezīmes cilvēkam palīdz un kuras traucē veidot efektīvu komunikāciju, kā personības iezīmes ietekmē komunikācijas stilu utt.
Arī visas galvenās psiholoģijas pieejas savā veidā skaidro komunikācijas procesus. Psihodinamiskajā pieejā cilvēku komunikācija tiek skaidrota kā neapzināto motīvu, tieksmju, dziņu, vajadzību un konfliktu mijiedarbības rezultāts. Šajā pieejā uzsvērta psihes aizsardzības mehānismu nozīme cilvēku un situācijas percepcijā un agrīnās bērnības pieredzes, īpaši attiecību pieredzes ar māti pirmajā dzīves gadā, ietekme uz cilvēka uzvedību, priekšstatiem, attiecībām, mijiedarbību gan realitātē, gan fantāzijās vēlākos dzīves gados. Pēc šīs pieejas, cilvēka motivāciju komunicēt un uzvedību komunikācijā veido neapzinātais saturs, kas ir daļēji vai pilnīgi nepieejams apziņai. Daudzas šajā pieejā izteiktās atziņas mūsdienās, attīstoties neirozinātnēm, iegūst zinātnisku pamatojumu. Piemēram, mūsdienu pētījumi pierāda, ka pieaugušo piesaistes stils (drošā vai nedroša piesaiste), kas izveidojies pirmajā dzīves gadā, nosaka ikdienas komunikāciju.
Biheiviorisma pieeja skaidro uzvedības aspektus dažādu līmeņu komunikācijā, uzsverot komunikāciju kā indivīda reakciju uz ārējiem stimuliem, kur, zinot stimulu, var prognozēt reakciju. Šajā pieejā tiek pieņemts, ka eksistē uzvedības pamatelementi, kas var būt par pamatu sarežģītas cilvēciskās rīcības izpratnei. Jebkura komunikācijas situācija tiek vērtēta no ieguvumu (piemēram, iegūta uzslava, pozitīvas emocijas) un zaudējumu (piemēram, iegūts apvainojums, izveidojies konflikts) daudzuma. Alberts Bandura (Albert Bandura), kas ir viens no ievērojamākiem šīs pieejas pārstāvjiem mūsdienās un izveidojis sociāli kognitīvo teoriju, parādīja, ka cilvēka uzvedība nav automātiska reakcija uz ārējo kairinātāju un ka uzvedību nosaka citu cilvēku uzvedības, attieksmes un emocionālās reakcijas atdarināšana un imitēšana. Tādējādi uzvedība komunikācijā veidojas kā iekšējo spēku un vides ietekmju mijiedarbības rezultāts.
Humānistiskās psiholoģijas pieejā tiek uzsvērts, ka katra cilvēka dzīves mērķis ir sava autentiskuma sasniegšana un cilvēks rīkojas saskaņā ar iekšējo motivāciju. Komunikācijā tiek uzsvērta empātijas un kongruences nozīme. Šajā pieejā pieņemts, ka katram cilvēkam ir vajadzība pēc kontaktiem, pēc komunikācijas. Attīstoties pieejai, mūsdienās izveidojusies pozitīvā psiholoģija, kurā tiek akcentēta efektīvas komunikācijas nozīme cilvēka laimes izjūtas veicināšanā.
Kognitīvā psiholoģija, izmantojot jaunākās neiropsiholoģijas pētījumu atziņas, skaidro, kā cilvēks uztver un uzglabā informāciju, kā to organizē un izmanto, kā domā un pieņem lēmumus, kā lieto valodu. Šajā pieejā tiek uzskatīts, ka cilvēka nervu sistēmā neironu mehānismi darbojas līdzīgi kā procesi datorprogrammās, nodrošinot apkārtējās pasaules mentālo atspoguļojumu. Pateicoties dažādiem kognitīviem mehānismiem, mentālās reprezentācijas pārveido no apkārtējās vides ienākošos informācijas signālus iekšējos signālos, un tādējādi ārējā pasaule cilvēkam kļūst uztverama simbolu formā.
Sociālais konstrukcionisms komunikācijā uzsver konteksta nozīmi, jo cilvēks konstruē zināšanas darbībā, sociālā un kultūras kontekstā, mijiedarbojoties ar vidi. Ar dažādu moderno tehnoloģiju palīdzību cilvēks var vienlaicīgi piedalīties vairākos komunikācijas sociālajos kontekstos. Tas parāda, ka jebkura patiesība ir kontekstuāla.
Komunikācijas procesu var apskatīt arī sociālās psiholoģijas aspektā. Šajā pieejā galvenie ir jautājumi par sociālo izziņu, sociālo uztveri, atribūcijas kļūdām, attieksmēm, vērtībām, starppersonu attiecībām (afiliāciju, ar ko sociālajā psiholoģijā apzīmē vēlmi būt ar kādu kopā, tuvību, draudzību, mīlestību utt.), par sociālo ietekmi, par grupas procesiem, konfliktiem un to, kā šie sociālās psiholoģijas fenomeni ietekmē komunikāciju dažādos līmeņos.
Komunikācijas procesu apskatot attīstības psiholoģijas aspektā, tiek ņemtas vērā komunikācijas īpatnības dažādos vecumposmos, šo vecumposmu pazīmju ietekme uz komunikācijas stilu, veidu un informācijas uztveri un interpretāciju. Komunikācijas veids ar mazu bērnu būs atšķirīgs no komunikācijas ar pieaugušo utt.
Pētniecības metodes
Galvenās pētniecības metodes komunikācijas psiholoģijā ir metodes, kuras izmanto psiholoģijas un komunikācijas zinātnes pētījumos: novērošana (piemēram, novēro cilvēka neverbālo valodu un uzvedību komunikācijas laikā), situāciju modelēšana (piemēram, mākslīgi veido situācijas, kas cilvēkam izsauc noteiktas emocijas), aptaujas (piemēram, Leikerta skala attieksmes pret sociāliem tīkliem izpētei) un intervijas (piemēram, lai uzzinātu konkrēta cilvēka viedokli par dažādiem komunikācijas jautājumiem), fokusgrupas metode (piemēram, fokusgrupa, kas meklē risinājumus multimediju ietekmei uz bērniem), speciāli veidoti psiholoģiskie testi (izmantojot šādus testus, tiek pētīta komunikācijas psiholoģiskā puse, lai palīdzētu izprast cilvēku kā komunikatoru), kontentanalīze (tā tiek izmantota, lai pētītu noteiktu izteikumu daudzumu komunikācijas laikā).
Īsa vēsture
Par komunikācijas psiholoģijas jautājumiem rakstījuši un tos pētījuši psihologi, kas skatījuši dažādus saskarsmes aspektus sociālās psiholoģijas kontekstā. Tādēļ komunikācijas psiholoģijas vēsture iekļaujas sociālās psiholoģijas vēsturē. Taču psihologi par komunikāciju īpaši sāka interesēties pēc Otrā pasaules kara. Kā atsevišķa psiholoģijas apakšnozare komunikācijas psiholoģija 20. gs. otrajā pusē veidojās Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), lai aprakstītu un pētītu dažādu līmeņu (starppersonu, starpgrupu, masu, virtuālās vides) komunikācijas psiholoģiskos aspektus. Krievijā komunikācijas psiholoģiju definēja kā sociālās psiholoģijas lietišķo jomu. 20. gs. otrajā pusē Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) nolūkā pētīt mediju psiholoģiskos aspektus veidojās psiholoģijas nozare – mediju psiholoģija (1987. gadā apstiprināta kā psiholoģijas apakšnozare ASV), kuras pētījumu sfēra pārklājās ar to, ko Krievijā apskatīja komunikācijas psiholoģija.
Galvenās pētniecības iestādes
Galvenās pētniecības iestādes, kas pēta ar komunikācijas psiholoģiju saistītos jautājumus, ir vai nu mediju izpētes centri, mediju psiholoģijas izpētes centri, vai sociālās psiholoģijas izpētes centri. Mediju psiholoģijā svarīgākais ir Kanādas Mediju psiholoģijas zinātniskais centrs (Media Psychology Research Center Newport Beach), kurā tiek pētīts, kā cilvēki patērē, veido un izplata informāciju visās mediju tehnoloģijās. Pētījumi tiek veikti nolūkā labāk izprast un prognozēt cilvēku uzvedību.
Sociālajā psiholoģijā ir daudz pētniecības centru, piemēram, Beļģijas Sociālās un kultūras psiholoģijas centrā (Centre de Recherche en psychologie sociale et interculturelle) tiek pētīts, kā cilvēki savstarpēji mijiedarbojas un ko viņi domā un jūt viens par otru un par pasauli.
Viens no mediju izpētes centriem ir pie Edinburgas Universitātes (University of Edinburgh) izveidotais starpdisciplinārais Cilvēku komunikācijas izpētes centrs (The Human Communication Research Centre), kas pēta rakstisko un mutisko valodu dažādos medijos.
Krievijā Mihaila Lomonosova Maskavas Valsts universitātes (Московский государственный университет имени М. В. Ломоносова) psiholoģijas fakultātei ir divas laboratorijas, kas nodarbojas ar komunikācijas psiholoģijas jautājumiem ‒ interneta ietekmi uz psihi pēta laboratorijā “Informatizācijas psiholoģiskās problēmas” (Психологические проблемы информатизации); masu apziņas dinamiku masu komunikācijā pēta Saskarsmes psiholoģijas un psihosemantikas laboratorijā (Лаборатория психологии общения и психосемантики).
Periodiskie izdevumi
Pētījumus komunikācijas psiholoģijā var lasīt dažos komunikācijas un psiholoģijas nozares žurnālos, piemēram, The European Journal of Communication Research (Brēmenes Universitātes (Universität Bremen) izdevums). Tajā kopš 1975. gada tiek publicēti raksti, pētījumi ziņojumi, eseju un grāmatu recenzijas par teorētisko un metodoloģisko nozares attīstību. The European Journal of Communication (kopš 1986. gada) tiek publicēti labākie pētījumi par komunikāciju un medijiem. Žurnālā Journal of New Communications Research (kopš 2006. gada; izdod Biedrība jaunās komunikācijas pētniecībai, Society for New Communications Research) iekļauti pētījumi par jaunākām tehnoloģijām medijos un komunikācijā. Journal of Communication (kopš 1951. gada; izdod Starptautiskā Komunikācijas asociācija, International Communication Association) ir akadēmiski recenzējamais starptautiskais zinātniskais žurnāls, kas iznāk reizi mēnesī un koncentrējas uz teorijām, sistēmām, metodēm, algoritmiem un to pielietojamību komunikācijā. Media Psychology (kopš 1999. gada) ir starpdisciplinārs recenzēts žurnāls, kas veltīts teorētiskiem, empīriskiem pētījumiem, kas skar jautājumus par psiholoģiju un medijiem vai meditētu komunikāciju. Žurnālā Journal of Media Psychology: Theories, Methods and Applications (kopš 2008. gada) apkopoti raksti par mediju psiholoģiskiem pētījumiem – kā cilvēki izvēlas, lieto un piedzīvo dažādus plašsaziņas līdzekļus un kā mediju lietošana ietekmē cilvēku atziņas, emocijas un uzvedību. Žurnālā Journal of Experimental Social Psychology (kopš 1965. gada) tiek publicēti raksti par konceptuāliem sasniegumiem sociālajā psiholoģijā, īpaši ziņojumi par pētījumiem sociālajā psiholoģijā, kad izmantots eksperimentālais vai kvazieksperimentālais dizains. The Journal of Applied Social Psychology (kopš 1971. gada) veltīts eksperimentālajiem pētījumiem par dažādām sabiedrības problēmām.
Nozīmīgākie pētnieki
Viens no nozīmīgākajiem komunikācijas psiholoģijas pētniekiem ir armēņu izcelsmes amarikāņu zinātnieks Alberts Mehreibjens (Albert Mehrabian), kas īpaši pētījis neverbālo valodu un izstrādāja savu komunikācijas modeli (Mehreibjena komunikācijas modelis). Kognitīvās psiholoģijas un psiholingvistikas aizsācējs Džordžs Armitidžs Millers (George Armitage Miller) pētīja valodu komunikācijā. Ričards Džeksons Heriss (Richard Jackson Harris) pētījis masu komunikācijas psiholoģiju. Amerikas psihoterapeits Ēriks Berns (Eric Berne) pētījis interakcijas un izstrādājis transakciju analīzes pieeju. Vācijas sociālās psiholoģijas profesors Gerds Boners (Gerd Bohner) pētījis garastāvokļa ietekmi uz informācijas uztveri. Kristena Harisone (Kristen Harrison) pētījusi mediju ietekmi uz mentālo veselību. Holandiešu masu mediju pētniece Patrīcija Marija Valkenburga (Patricia Maria Valkenburg) apskatījusi, kā mediji ietekmē bērnus un to attīstību.