Pēc studiju beigšanas strādājis par ārstu un skolas direktoru Amsterdamā. 1775. gadā atgriezies dzimtenē, kur līdz 1881. gadam darbojies brāļu draudzē Rubenes pagastā Sēlijā. 1782. gadā kļuvis par Vidzemes brāļu draudzes priekšnieka palīgu, savukārt no 1785. līdz 1790. gadam bijis tās priekšnieks. 18. gs. 90. gados G. H. Loskīls uzturējies Krievijā (Pēterburgā), Nīderlandē, vācu valstīs, ieņemdams vadošus amatus hernhūtiešu draudzēs un vienlaikus nododoties radošajam darbam. Tālāk viņš devies uz Ziemeļameriku, kur no 1802. līdz 1814. gadam bija Pensilvānijas hernhūtiešu draudzes bīskaps.
Populārākais G. H. Loskīla darbs latviešu valodā ir hernhūtiešu garīgo dziesmu krājums “Garīgas dziesmas Dievam par godu un slavu”, kas tika izdots 1790. gadā Pēterburgā un latviešu lasītāju vidū tika nodēvēts par “Pēterburgas grāmatiņu” vai “dāldera grāmatiņu”. Šajā krājumā apkopots ap 400 garīgo dziesmu, kas iemantoja plašu popularitāti ne tikai izdošanas laikā, bet arī turpmākajos gadsimtos. 1797. gadā G. H. Loskīls publicēja krājumus “Simts garīgas dziesmiņas, kur atrodas dažas mācīšanas un apliecināšanas, lūgšanas un sarunāšanas tās dvēseles ar sevi pašu” un “Liturģijas jeb Slavas dziesmas un lūgšanas, piesaukšanas un aizlūgšanas”.
G. H. Loskīls, uzturoties Amsterdamā, 1773. gadā izdeva holandiešu garīgās dziesmas. Vācu valodā viņš publicējis sprediķus un dažāda satura reliģiskus apcerējumus, arī “Mazliet garam un sirdij ceļā uz mūžību” (Etwas für Geist und Herz auf dem Wege zur Ewigkeit, 1801) un “Lūgšanas un apceres dzejā katrai gada dienai” (Gebete und Betrachtungen in Versen auf alle Tage des Jahres, 1813).
Starptautiski pazīstamākais G. H. Loskīla sacerējums ir 1789. gadā publicētais avotu studijās balstītais pētījums par hernhūtiešu misijas darbu Ziemeļamerikā “Evanģēlisko brāļu misijas vēsture pie indiāņiem Ziemeļamerikā” (Geschichte der Mission der evangelischen Brüder unter den Indianern in Nordamerika), kas drīz pēc iznākšanas tulkots arī angliski un zviedriski. Kā vēsturisks avots tas tiek izmantots arī mūsdienās.