Piemēram, teikumā Dienā bija saulains un silts, bet vakarā sāka līt saiklis un saista vienlīdzīgus teikuma locekļus, saiklis bet – salikta sakārtota teikuma daļas. Teikumā Man šķita, ka tā nav taisnība saiklis ka ievada palīgteikumu. Saiklis un var saistīt arī divus neatkarīgus teikumus – Šķiet, šī autora darbi latviski nav atdzejoti. Un tomēr izrādās – ir gan!

Saikļi ir nelokāmi vārdi, neveic teikuma locekļu funkcijas un neietilpst neviena teikuma locekļa sastāvā. Pēc sintaktiskā saistījuma veida saikļus iedala sakārtojuma un pakārtojuma saikļos.

Saiklis kā vārdšķira aprakstīts jau Dionīsija Trāķieša (Διονύσιος ὁ Θρᾷξ) “Gramatikas mākslā” (Τέχνη Γραμματικῆ, 2. gs. p. m. ē.) ar nosaukumu σύνδεσμος, kā arī Prisciāna (Priscianus Caesariensis) gramatikā “Gramatikas pamati” (Institutiones Grammaticae, m. ē. 5. gs.), lietojot terminu coniūnctiōnēs.

Saikļi gramatikās tiek aplūkoti gan morfoloģijas, gan sintakses daļā – kā viena no palīgvārdu vārdšķirām un kā noteiktu sintaktisku sakaru izteicēji.

Saikļi var būt vienvārda (un, bet, ja, ka, lai, jo), pāra (gan – gan, ne – ne, jo – jo, nedz – nedz) un vairākvārdu saikļi (kā arī, kaut arī, lai gan, tāpēc ka, tā ka, ne vien – bet arī, tiklab – kā arī), sal. līdzīgu saikļu struktūru arī angļu valodā and ‘un’, but ‘bet’, or ‘vai’, nor ‘arī ne’, as – as ‘tik – cik’, the – the ‘jo – jo’, both – and ‘gan – gan’, either – or ‘vai nu – vai (arī)’, rather – than ‘drīzāk – nekā’, not only – but (also) ‘ne tikai – bet arī’, latīņu valodā etiam ‘arī, pat’, sed ‘bet, tomēr’, igitur ‘tātad, tad nu’, aut – aut ‘vai nu – vai (arī)’, et – et ‘kā – tā, gan – gan’, ut – ita ‘kā – tā’, quem ad modum ‘kā, kādā veidā’, sī – sīn autem ‘ja – bet ja’.

Sakārtojuma saikļi var saistīt:

1)    vienlīdzīgus teikuma locekļus – Dārzā zied rozes un lilijas, un pelargonijas; Kaķis murrā, nevis rūc;

2)    vienlīdzīgus palīgteikumus – Saņēmām ziņu, ka pasta sūtījums pienāks drīz un ka tas būs iesaiņots palielā kārbā;

3)    neatkarīgas teikuma daļas – Debesis jau bija apmākušās, bet lietus vēl kavējās;

4)    teikumus tekstā – Mauriņš bija glīti nopļauts. Bet tad vējš atpūta nobirušas koku lapas.

Indoeiropiešu (t. sk. latviešu), Eiropas somugru (igauņu, somu, ungāru), basku u. c. valodās vieni un tie paši sakārtojuma saikļi kā vienlīdzīgus teikuma locekļus var saistīt jebkuras patstāvīgas vārdšķiras vārdus, piemēram, lietvārdus priedes un egles, īpašības vārdus jauns un labs, skaitļa vārdus desmits un simts, vietniekvārdus ikviens un neviens, apstākļa vārdus pagatavot pusdienas ātri un garšīgi, kā arī darbības vārdus sēdēt un lasīt. Taču ir arī valodas (jukagiru, nivhu, ainu, japāņu, korejiešu u. c.), kurās atšķiras vienlīdzīgu darbības vārdu un vienlīdzīgu lietvārdu saikļi.

Sakārtojuma saikļiem var būt:

1)    vienojuma nozīme – Aizgāju uz veikalu nopirkt biezpienu un pienu, kā arī maizi; Mums patīk gan pavasaris, gan rudens; Mums dārzā aug ne vien salāti, bet arī dilles; Mēs bijām redzējuši tiklab gleznotāja jaunības, kā arī pusmūža gadu gleznas;

2)    pretstata nozīme – Pašlaik snieg, bet pēc kāda laika vajadzētu spīdēt saulei; Labāk iet pastaigāties, nevis visu dienu pavadīt mājās; Ārā vēl migla, tomēr tā jau sāk izklīst;

3)    šķīruma nozīme – bērzlapes vai baravikas; Mazo māsu rīt pieskatīs vai nu vecmāmiņa, vai arī vectētiņš; Putni spurdza te priedes, te ābeles zaros;

4)    paskaidrojuma nozīme – saulgrieze jeb saulespuķe; lietvārds jeb substantīvs.

Pakārtojuma saikļi var saistīt:

1)    palīgteikumu ar virsteikumu – Pa dārzu staigāja kaķis, kaut gan mazliet līņāja; Ja rīt spīdēs saule, iesim uz pludmali;

2)    divus savstarpēji pakārtotus palīgteikumus – Ziņa, ka rīt snigs, mani pārsteidza, jo biju iecerējusi doties nelielā pārgājienā.

Pakārtojuma saikļiem var būt:

1)    nolūka nozīme – Mūsu ģimene iegādājās māju, lai visas paaudzes varētu dzīvot kopā;

2)    nosacījuma nozīme – Ja rīt spīdēs saule, tad iesim uz pludmali;

3)    cēloņa nozīme – Tā kā visu nakti lijis, mežā jābūt sēnēm;

4)    seku nozīme – Pa dārzu staigāja uz medībām noskaņojies kaķis, tā ka putnu troksnis ceriņos un priedēs kļuva arvien skaļāks;

5)    pamatojuma nozīme – Rīt ravēsim dārzu, jo pārlieku saaugušas nezāles;

6)    pieļāvuma nozīme – Šovakar gribētos cept piparkūkas, kaut arī līdz Ziemassvētkiem vēl ir dažas dienas; Lai gan ziema jau klāt, tomēr īsti auksta laika nav;

7)    salīdzinājuma nozīme – Jo garākas kļuva dienas, jo tuvāks bija pavasaris.

Saikļu funkcijā, resp., kā saikļavārdi, tiek lietoti arī patstāvīgi vārdi, piemēram, latviešu valodā attieksmes vietniekvārdi kas, kurš, kāds dažādos locījumos (Rīts, kas iesākās ar putnu dziesmām, pamazām pārtapa skaistā dienā; Man patīk tādi kaķi, kuriem ir melns kažoks un baltas ķepas; Vai tu zini, kādā krāsā uzziedēs šīs rozes?), apstākļa vārdi kad, kur, kāpēc, kādēļ, kamēr, cik, kā (Tad, kad vairs nelīs, iesim pastaigāties; Kurš zina, kā sauc šo augu?; Kafejnīca, kur labprāt mēdzu iedzert kafiju, šobrīd slēgta; Vai tu vari pateikt, cik mēs šodien salasījām aveņu?). Saikļavārdi parasti ievada palīgteikumu saliktā pakārtotā teikumā, tiem atšķirībā no īstajiem saikļiem ir arī teikuma locekļu (teikuma priekšmeta, apzīmētāja, papildinātāja vai apstākļa) funkcijas.

Saikļa funkcijā tiek lietotas arī partikulas – gan sakārtojuma nozīmē, piemēram, tikai, toties, vienīgi (Gribēju nopirkt jaunus aizkarus, tikai nevarēju izšķirties par krāsu; Diena paskrēja ātri, toties dārzs bija noravēts; Māja ir uzkopta, vienīgi nav skaidrs, vai nav nokavēts vilciens), gan pakārtojuma nozīmē, piemēram, it kā (Putni čiepstēja tik skaļi, it kā dārzā būtu parādījies kaķis). Šādiem saikļavārdiem teikuma locekļu funkciju nav.

Saikļi parasti tiek aplūkoti konkrētas valodas vārdšķiru un teikuma struktūras aprakstā, piemēram, Duglasa Baibera (Douglas Biber) u. c. “Longmena runātas un rakstītas angļu valodas gramatikā” (Longman Grammar of Spoken and Written English, 2000), “Latviešu valodas gramatikā” (2013, atk. izd. 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā, “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatikā” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā, Dzintras Paegles “Latviešu literārās valodas morfoloģijā” (2003), Aldonas Paulauskienes (Aldona Paulauskienė) “Lietuviešu valodas morfoloģijā” (Lietuvių kalbos morfoloģija, 1994).

Saikļi tiek iztirzāti diskursa analīzē pragmatikā, kā arī kognitīvos, sintaktiskos, semantiskos, tipoloģiskos, ģeneratīvās gramatikas u. c. pētījumos gan sinhroniskā, gan diahroniskā aspektā, skat., piemēram, tādas monogrāfijas kā Hosē Kamačo (José Camacho) “Sakārtojuma struktūra. Saikļi un saskaņojums spāņu un citās valodās” (The Structure of Coordination. Conjunction and Agreement Phenomena in Spanish and other Languages, 2003), Mohsena Esesi (Mohssen Essessy, محسن سيسي) “Arābu valodas prievārdu un pakārtojuma saikļu gramatizēšanās” (Grammaticalization of Arabic Prepositions and Subordinators, 2010), Masaru Kanetani (Masaru Kanetani, 金谷 優) “Cēloņa un iemesla konstrukcijas” (Causation and Reasoning Constructions, 2019), kā arī kolektīvus pētījumus “Teikumu saistīšanās pētījumi dažādās valodās. Saikļu daudzfunkcionalitāte” (Crosslinguistic Studies of Clause Combining. The Multifunctionality of Conjunctions, 2008) Ritvas Laurijas (Ritva Laury) redakcijā, “Pakārtojuma konteksti” (Contexts of Subordination, 2014) Lauras Visipē (Laura Visipää), Jirki Kalliokoski (Jyrki Kalliokoski) un Helenas Sorvas (Helena Sorva) redakcijā.