Teikuma un vārdu savienojumu, respektīvi dažādu konstrukciju, struktūra aplūkota jau Pānini (पाणिनि) klasiskā sanskrita gramatikā “Aṣṭādhyāyī” (burtiski “Astoņas nodaļas”) apm. 6.–2. gs. p. m. ē., kā arī sengrieķu un latīņu gramatikās, piemēram, Apolonija Diskola (Ἀπολλώνιος ὁ Δύσκολος) “Sintaksē” (Περὶ συντάξεως), Dionīsija Trāķieša (Διονύσιος ὁ Θρᾷξ) “Gramatikas mākslā” (Τέχνη Γραμματικῆ), Marka Terencija Varrona (Marcus Terentius Varro) latīņu valodas aprakstā “Par latīņu valodu 25 grāmatās” (De lingua latina libri XXV) 1. gs. p. m. ē., Aelija Donāta (Aelius Donatus) “Gramatikas mākslā” (Ars grammatica) un Prisciāna (Priscianus Caesariensis) gramatikā “Gramatikas pamati” (Institutiones Grammaticae). Taču šis apraksts veidots no morfoloģijas pozīcijām, aplūkojot katras vārdšķiras lietojumu dažādos vārdu savienojumos. Proti, sākotnēji netiek norobežota vārdšķira un teikuma locekļi, kā arī valodas morfoloģiskās un sintaktiskās struktūras analīze. Šāds apraksta veids gramatikās saglabājās līdz apmēram 20. gs. pirmajai pusei, kad, veidojoties sintaksei kā īpašai mūsdienu valodniecības apakšnozarei, pamazām to nomaina cita pieeja, kur vārdšķiras un teikuma locekļi (teikuma priekšmets, izteicējs, apzīmētājs, papildinātājs, apstāklis) jau tiek aplūkoti kā atšķirīgi jēdzieni, turklāt teikuma locekļi tiek uzskatīti par abstraktāku un plašāku jēdzienu nekā vārdšķira. Piemēram, apzīmētāja funkcijā teikumā var būt dažādu vārdšķiru vārdi – ne tikai īpašības vārds (liela māja), bet arī lietvārds (ceļa mala), skaitļa vārds (trīs koki) un vietniekvārds (kāda māja), kā arī darbības vārda divdabja forma (dziedošs putns).