Piemēram, teikumā Saule ir norietējusi aiz meža ir trīs teikuma locekļi – teikuma priekšmets saule, izteicējs ir norietējusi (palīgdarbības vārds kopā ar pilnnozīmes darbības vārdu), vietas apstāklis aiz meža (prievārds kopā ar lietvārdu), turklāt gan izteicēju, gan apstākli veido divi vārdi, palīgvārds kopā ar patstāvīgu vārdu.

Teikuma un vārdu savienojumu, respektīvi dažādu konstrukciju, struktūra aplūkota jau Pānini (पाणिनि) klasiskā sanskrita gramatikā “Aṣṭādhyāyī” (burtiski “Astoņas nodaļas”) apm. 6.–2. gs. p. m. ē., kā arī sengrieķu un latīņu gramatikās, piemēram, Apolonija Diskola (Ἀπολλώνιος ὁ Δύσκολος) “Sintaksē” (Περὶ συντάξεως), Dionīsija Trāķieša (Διονύσιος ὁ Θρᾷξ) “Gramatikas mākslā” (Τέχνη Γραμματικῆ), Marka Terencija Varrona (Marcus Terentius Varro) latīņu valodas aprakstā “Par latīņu valodu 25 grāmatās” (De lingua latina libri XXV) 1. gs. p. m. ē., Aelija Donāta (Aelius Donatus) “Gramatikas mākslā” (Ars grammatica) un Prisciāna (Priscianus Caesariensis) gramatikā “Gramatikas pamati” (Institutiones Grammaticae). Taču šis apraksts veidots no morfoloģijas pozīcijām, aplūkojot katras vārdšķiras lietojumu dažādos vārdu savienojumos. Proti, sākotnēji netiek norobežota vārdšķira un teikuma locekļi, kā arī valodas morfoloģiskās un sintaktiskās struktūras analīze. Šāds apraksta veids gramatikās saglabājās līdz apmēram 20. gs. pirmajai pusei, kad, veidojoties sintaksei kā īpašai mūsdienu valodniecības apakšnozarei, pamazām to nomaina cita pieeja, kur vārdšķiras un teikuma locekļi (teikuma priekšmets, izteicējs, apzīmētājs, papildinātājs, apstāklis) jau tiek aplūkoti kā atšķirīgi jēdzieni, turklāt teikuma locekļi tiek uzskatīti par abstraktāku un plašāku jēdzienu nekā vārdšķira. Piemēram, apzīmētāja funkcijā teikumā var būt dažādu vārdšķiru vārdi – ne tikai īpašības vārds (liela māja), bet arī lietvārds (ceļa mala), skaitļa vārds (trīs koki) un vietniekvārds (kāda māja), kā arī darbības vārda divdabja forma (dziedošs putns).

Teikuma locekļus atkarībā no sintaktiskajām funkcijām iedala divās grupās – teikuma virslocekļos un teikuma palīglocekļos.

Virslocekļi veido teikuma gramatisko centru, un teikuma struktūrā tie ir obligāti, lai veidotos saprotama un uztverama saziņas vienība. Parasti virslocekļi ir divi – teikuma priekšmets un izteicējs: Roze plaukst. Krūms ir uzziedējis. Mājās nav neviena. Šādus teikumus uzskata par divkopu, tas ir, teikuma priekšmeta un izteicēja kopu, teikumiem. Divkopu teikumi ir arī tādi, kur izteicējs ir darbības vārds vienskaitļa vai daudzskaitļa pirmajā un otrajā personā, taču teikuma priekšmets – pirmās vai otrās personas vietniekvārds – netiek minēts, piemēram, Iešu mājās. Bijām sēnēs. Paēd pusdienas! Vai gribat ābolu? Darbības vārda personas forma šai gadījumā norāda uz vienīgo iespējamo teikuma priekšmetu – pirmās vai otrās personas vietniekvārdu.

Valodā iespējami arī teikumi, kam ir tikai viens virsloceklis – galvenais loceklis, piemēram, Līst. Man veicas. Virsdrēbēs neienākt. Tie ir vienkopas teikumi. Šādi teikumi parasti nosauc dažādus stāvokļus un procesus, kas rodas paši no sevis (Ārā smidzina.) vai bez cilvēka apzinātas iesaistes (Man salst. Viņam laimējās.), kā arī tādu darbību, kam ir vispārināts darītājs (Tur nav būts gadiem. Šo grāmatu labi pērk. Pa sliežu ceļiem nestaigāt.).

Teikuma palīglocekļi paplašina teikuma gramatiskajā centrā ietverto informāciju, taču nav obligāti – teksta autors tos izvēlas atkarībā no izsakāmās informācijas satura un teikuma konstrukcijas. Teikumā var būt tādi palīglocekļi kā papildinātājs, apstāklis, apzīmētājs un pielikums. Piemēram, teikumā Māsa Lelde pēcpusdienā atnesīs zemeņu torti. vārds māsa ir pielikums, pēcpusdienā – apstāklis, torti – papildinātājs, kam piesaistīts apzīmētājs zemeņu. Šādi palīglocekļi iesaistās teikumā uz pakārtojuma sintaktiskā sakara pamata, jo parasti katrs palīgloceklis pakārtots vienam patstāvīgam vārdam (lietvārdam vai darbības vārdam) un kopā ar to veido vārdkopu. Tās centrā ir patstāvīgais vārds, piemēra, māsa Lelde, pēcpusdienā atnesīs, atnesīs torti, zemeņu torti.

Teikumā var būt arī tādi palīglocekļi, kas piesaistīti vairākiem teikuma locekļiem, kā arī tādi, kas attiecas uz visu teikuma saturu kopumā. Palīglocekļus, kas vienlaikus saistīti ar izteicēju un kādu citu teikuma locekli (parasti teikuma priekšmetu vai papildinātāju), latviešu valodniecībā tradicionāli sauc par dubultlocekli. Šādā funkcijā bieži ir darbības vārda divdabja formas, piemēram, Zēns atgriezās no slidotavas mazliet nosalis (nosalis saistīts ar zēns un atgriezās), Redzēju dārzā skrienam ezi (skrienam saistīts ar redzēju un ezi), Bērni smiedamies gāja pa ielu (smiedamies saistīts ar bērni un gāja). Dubultlocekļa funkcijā tiek lietoti arī īpašības vārdi un darbības vārda nenoteiksme, piemēram, Diena atausa pelēcīga (pelēcīga saistīts ar diena un atsausa), Tēvs aicināja dēlu atbraukt ciemos (atbraukt saistīts ar aicināja un dēlu). Tā kā dubultloceklis pēc nozīmes teikumā veido otro jeb tā saukto slēpto izteicēju, valodniecībā to sauc arī par puspredikatīvu vai sekundāri predikatīvu teikuma locekli.

Teikuma locekļi (gan virslocekļi, gan palīglocekļi) vienā un tai pašā funkcijā var būt arī vairāki, piemēram, Uz jumta malas sēdēja zvirbuļi un žubītes. Es nopirku lielas un saldas zemenes. Kaķis ņaudēja, mīņājās, bet tomēr palika istabā. Šādus teikuma locekļus sauc par vienlīdzīgiem, un tie veido vārdrindas. Parasti vienlīdzīgi teikuma locekļi ir vienas un tās pašas vārdšķiras vārdi un saistīti ar vienu un to pašu teikuma locekli, piemēram, minētajos piemēros lietvārdus zvirbuļi un žubītes teikuma priekšmeta funkcijā (saistīti ar izteicēju sēdēja), īpašības vārdus lielas un saldas apzīmētāja funkcijā (saistīti ar papildinātāju zemenes), darbības vārdus ņaudēja, mīņājās, palika izteicēja funkcijā (saistīti ar teikuma priekšmetu kaķis).

Pēc apjoma teikuma locekļi var būt vienkārši, sastata un salikti. Vienkāršu teikuma locekli veido vārds noteiktā gramatiskā formā viens pats vai kopā ar palīgvārdu – prievārdu, partikulu, vai palīgdarbības vārdu. Piemēram, teikumā Es paņēmu no plaukta grāmatu teikuma priekšmets es, izteicējs paņēmu un papildinātājs grāmatu ir vienkārši teikuma locekļi, jo katru veido viens vārds, arī apstāklis no plaukta ir vienkāršs teikuma loceklis, lai gan to veido prievārds kopā ar lietvārdu. Salīdzinājumam arī Zēns sēdēja kā sastindzis. Lai skan dziesma! Arī darbības vārda saliktās laika formas (saliktā tagadne (esmu lasījis), saliktā pagātne (biju lasījis) un saliktā nākotne (būšu lasījis), kā arī visas ciešamās kārtas formas (tiek lasīts, tika lasīts, tiks lasīts, ir lasīts, bija lasīts, būs lasīts) izteicēja funkcijā tiek uzskatītas par vienkāršiem teikuma locekļiem, piemēram, Viņš zināja, ka šo grāmatu nav lasījis. Drīz pāri upei tiks celts jauns tilts.

Patstāvīga vārda forma kopā ar saitiņu veido sastata teikuma locekli, visbiežāk izteicēju, piemēram, Tā ir mana grāmata. Naktis pavasarī kļūst īsākas. Pasaule top arvien labāka. Saitiņa (parasti darbības vārds būt, latviešu valodā arī kļūt, tapt) saista teikuma priekšmetu ar izteicēju, kas var būt lietvārds, īpašības vārds, vietniekvārds, apstākļa vārds u. c. Sastata teikuma priekšmets sastopams retāk, piemēram, Nav viegli vienmēr būt labam.

Saliktus teikuma locekļus parasti veido vairākas savstarpēji saistītas patstāvīgu vārdu formas, kas saistīti nedalāmā vārdu savienojumā. Valodā plaši sastopams salikts izteicējs vai galvenais teikuma loceklis, ko veido patstāvīgs modālas vai fāzes nozīmes darbības vārds personas un laika formā kopā ar nenoteiksmi, piemēram, Zēns var pārpeldēt upi. Visiem gribējās ēst pusdienas. Naktī sāks līt. Visu rudeni gājputni turpina lidot uz dienvidiem. Saliktu teikuma locekli veido arī frazeoloģismi, piemēram, Mana vecmāmiņa ir čakla kā bite (frazeoloģisms izteicēja funkcijā). Mums vajadzētu aprunāties zem četrām acīm (frazeoloģisms veida apstākļa funkcijā). Par saliktiem teikuma locekļiem uzskata arī vienas saknes vārdu atkārtojumu pastiprinājuma nozīmē, piemēram, salikts izteicējs teikumā Vārna koka galotnē ķērktin ķērca, bet kaķis no tās nebaidījās., vai salikts vietas apstāklis teikumā Izmeklējos savu pazudušo atslēgu malu malās. Saliktus teikuma locekļus veido arī vārdu savienojumi, kuros skaitļa vārds, lietvārds ar daudzuma nozīmi vai mēra apstākļa vārds piesaista lietvārdu ģenitīvā, piemēram, latviešu valodā Es nopirku desmit grāmatu. Man ir vesela kaste ābolu. Pagājušajā ziemā bija daudz sniega. Salikti teikuma locekļi ir arī tādi vārdu savienojumi kā viens otrs, dažs labs, šāds tāds, šur tur, šad tad, piemēram, Viens otrs par to smīnēja. Daža laba diena šovasar bijusi lietaina. Šur tur debesīs redzami putni.

Teikuma locekļu iztirzājums mūsdienu valodniecībā atrodams ikvienas valodas gramatiskās sistēmas apraksta sintakses daļā, piemēram, “Latviešu valodas gramatikā” (2013, atkārtots izdevums 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā, Andras Kalnačas un Ilzes Lokmanes “Latviešu valodas gramatikā” (Latvian Grammar, 2021), “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatikā” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā. Teikuma locekļi tiek analizēti arī tad, ja sintakse ir atsevišķs izpētes objekts, piemēram, latviešu valodā Laimdota Ceplīša, Jāņa Rozenberga un Jāņa Valdmaņa “Latviešu valodas sintaksē” (1989), Maigones Beitiņas “Mūsdienu latviešu literārās valodas sintaksē” (2009), lietuviešu valodā Vīta Labuša (Vytas Labutis) “Lietuviešu valodas sintaksē” (Lietuvių kalbos sintaksė, 1998). Teikuma locekļi blakus teikuma sintaktiskās struktūras un vārdšķiru vēstures aprakstam apskatīti arī V. Ambraza “Lietuviešu valodas vēsturiskajā sintaksē” (Lietuvių kalbos istorinė sintaksė, 2006), kā arī kolektīvajā monogrāfijā “Kembridžas vēsturiskās sintakses rokasgrāmata” (The Cambridge Handbook of Historical Syntax, 2017) Adama Ledžveja (Adam Ledgeway) un Aiana Robertsa (Ian Roberts) redakcijā.

Tā kā sintakses teorija mūsdienu valodniecībā ir ļoti daudzveidīga, tad attiecīgi arī teikuma locekļu izpratne gramatikas un sintakses pētījumos var atšķirties gan terminoloģiski, gan metodoloģiski. Tas redzams, piemēram, tādos darbos kā Noama Čomska (Noam Chomsky) “Sintaktiskās struktūras” (Syntactic Structures, 2002), Viljama Folija (William Auguste Foley) un Roberta van Valina (Robert David Van Valin, Jr.) “Funkcionālā sintakse un universālā gramatika” (Functional Syntax and Universal Grammar, 1984), R. van Valina un Rendija Lapollas (Randy John LaPolla) “Sintaksi” (Syntax. Structure, Meaning and Function, 1998), kā arī “Oksfordas konstrukciju gramatikas rokasgrāmatā” (Oxford Handbook of Construction Grammar, 2013) Tomasa Hofmana (Thomas Hoffmann) un Greiema Trousdeila (Graem Trousdale) redakcijā.