Perifrāze pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Perifrāze ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā perifrāze tiek uzskatīta gan par domu figūru, gan par tropu – nav bijis vienota viedokļa. Perifrāze var būt gan vienkārša – izteikta ar vienu vārdu, gan sarežģīta – izteikta ar plašu frāzi. To apraksta antīkās retorikas pētnieki Trifons (Τρύφων) traktātā “Par tropiem” (Περί τρόπων, 1. gs. p. m. ē.), Aleksandrs (Ἀλέξανδρος) traktātā “Figūras” (Figurae, 2. gs.), Longīns (Λογγῖνος) traktātā “Par cildeno” (Περì Ὕψους, 1. gs.), kā arī Senās Romas retorikas teorētiķis Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.). Kvintiliāns raksturo perifrāzi kā izteicienu, kas ar vairākiem vārdiem nosauc to, ko varētu pateikt vienā vai dažos vārdos. Senās Romas valstsvīram un oratoram Markam Tullijam Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.) perifrāze nodēvēta par valodu, kas vienkāršu lietu apraksta ar daiļrunību. Perifrāze aprakstīta arī vēlāku autoru darbos, piemēram, Elija Donāta (Aelius Donatus) traktātā “Gramatikas māksla” (Ars Grammatika, 4. gs.), Seviļas Isidora (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae / Origines, 7. gs.) un citos. Lai gan perifrāze aprakstīta vairākos traktātos, pamatdoma par to tomēr ir vienota.

Mūsdienu teorija par perifrāzi pauž līdzīgus uzskatus kā antīkajā pasaulē. Ar perifrāzi var aprakstīt kādu jēdzienu, to tieši nenosaucot, taču pieminot tam kaut ko raksturīgu, piemēram, sulu mēnesis ir aprīlis vai garausis ir zaķis. Pirmajā gadījumā sniegta norāde uz to, ka aprīlī tiek tecinātas bērzu sulas, un otrajā – ka zaķim ir garas ausis. Perifrāzei var piemist metaforas un metonīmijas pazīmes – tātad perifrāze ar pārnestu nozīmi, bet tas nav vērojams visos gadījumos. Metaforas pazīmes ir, piemēram, perifrāzē "dzīves novakare". Te vecumdienas tiek tēlaini nodēvētas par novakari, kaut gan novakare ir dienas daļa. Savukārt perifrāzē "pavasara vēstneši", kas var nosaukt gājputnus, plaukstošas lapas u. tml., pārnestā nozīme nav pamanāma.

Dzejā perifrāze izdaiļo un padara valodu tēlainu. Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte uzsver, ka perifrāze ir antīkajā dzejā lietots figurāls izteiciens. Taču perifrāze ir ne tikai antīkajā dzejā, bet arī eposos, traģēdijās u. c. žanros, piemēram, Senās Romas dzejnieka Pūblija Vergilija Marona (Publius Vergilius Maro) eposa “Eneīda” (Aeneis, 29.–19. g. p. m. ē.) otrajā dziedājumā vakars nosaukts ar ļoti tēlainu perifrāzi – “bija tas laiks, kad dziļākais miers mēdz nabaga ļaudīm sākties un piezogas lēnām kā tīkama dievību bauda”. Kā norāda latviešu literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis perifrāze var būt arī bez tēlainības, ko atspoguļo sniegtais piemērs ""Uguns un nakts" autors", ar ko domāts Rainis.

Perifrāze var parādīties arī nepoētiskos tekstos, piemēram, laikrakstos, ziņās televīzijā un radio kādu politiķi var nenosaukt vārdā, bet gan aprakstoši, sniedzot tikai norādes, tomēr lasītājiem vai klausītājiem tāpat būs skaidrs, par kuru personu tiek runāts, piemēram, "dzelzs lēdija" ir perifrāze, kas nosauc britu politiķi Mārgaritu Tečeri (Margaret Hilda Thatcher). Šādos gadījumos ar perifrāzi var uzsvērt konkrētas raksturiezīmes, attiecīgās personas uzskatus, paveikto un tamlīdzīgi.