Litota pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Litota ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Litota raksturota kā perifrastiska jeb aprakstoša uzsvara un ironijas kombinācija, kaut kā tīšs noliegums, piemēram, kaut ko ļoti lielu nosaucot par ne visai mazu. To apraksta antīkās retorikas pētnieki, piemēram, Trifons (Τρύφων) traktātā “Par tropiem” (Περί τρόπων, 1. gs. p. m. ē.), Aleksandrs (Ἀλέξανδρος) traktātā “Figūras” (Figurae, 2. gs.), arī Senās Romas retorikas teorētiķis Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.). Senās Romas valstsvīram un oratoram Markam Tullijam Ciceronam (Marcus Tullius Cicero) piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium, 1. gs. p. m. ē.) litota aprakstīta kā pieticības izteikšanas veids, lai runās gūtu auditorijas labvēlību. Litota aprakstīta arī viduslaikos, piemēram, angļu rakstnieka Džordža Patnema (George Puttenham) darbā “Angļu poēzijas māksla” (The Art of English Poesy, 1589).