Traģēdija “Antonijs un Kleopatra” ir viens no Romas vēsturei veltītiem Viljama Šekspīra darbiem. Sižeta un tēlu ziņā šī luga cieši saistīta ar 1599. gadā izrādīto traģēdiju “Jūlijs Cēzars” (Julius Caesar), tās notikumi turpina agrākajā darbā tēlotās norises. Viena no centrālajām traģēdijas “Antonijs un Kleopatra” tēmām ir varas cīņa starp agrākajiem sabiedrotajiem Marku Antoniju (Marcus Antonius) un Gaju Oktāviju (dzimis Gaius Octavius, pieņemtais vārds Gajs Jūlijs Cēzars Oktaviāns, Gaius Julius Caesar Octavianus), vēlāko imperatoru Augustu (Augustus). “Lorda kambarkunga vīru” (Lord Chamberlain’s Men) trupa šo V. Šekspīra traģēdiju, visticamāk, sākotnēji spēlēja “Globusa” (The Globe) teātrī, kas atradās zem klajas debess. Tomēr ir iespējams, ka vēlākajā laikā šis darbs izrādīts arī iekštelpās, Blekfraiersas (Blackfriars) teātrī, kas atradās agrākā klostera teritorijā un kur trupa, kas bija ieguvusi to savā īpašumā, uzsāka regulāras izrādes pēc 1608. gada. Nozīmīgāko ierosmi lugas sižeta veidojumā V. Šekspīrs guva grieķu un romiešu vēsturnieka Plūtarha (Πλούταρχος) apcerē par Marka Antonija dzīvi, kas tika publicēta krājumā ar nosaukumu “Paralēlās dzīves” (Bioi parallēloi, 1. vai 2. gs.) un kuras izklāstam rakstnieks samērā cieši sekojis. Plūtarha apceri V. Šekspīrs acīmredzot iepazina Tomasa Norta (Thomas North) angļu tulkojumā, kuram tika izmantots Džeimsa Amjota (James Amyot) veiktais Plūtarha darba tulkojums franču valodā. V. Šekspīrs zināja arī 1578. gadā tapušo franču dzejnieka Robēra Garnjē (Robert Garnier) traģēdiju “Marks Antonijs” (Marc Antoine), ko angļu valodā 1595. gadā tulkoja Mērija Sidnija (Mary Sidney), kā arī ar Semjuela Denjela (Samuel Daniel) lugu “Kleopatras traģēdija” (The Tragedy of Cleopatra, 1594). Abas minētās lugas veidotas, sekojot romiešu autora Lūcija Anneja Senekas (Lucius Annaeus Seneca) traģēdiju principiem, ievērojot darbības, laika un vietas koncentrāciju un galveno uzmanību pievēršot notikumiem, kas saistīti ar centrālo tēlu nāvi. Savukārt V. Šekspīrs traģēdijā “Antonijs un Kleopatra” veidoja plašu vēsturisku panorāmu, tēlotajām norisēm piešķirot lielu mērogu un tās saistot gan ar antīko vēsturi, gan renesanses laikmeta problemātiku.

V. Šekspīra traģēdijas darbība risinās 1. gs. p. m ē., no 40. gada līdz 30. gadam. Tās sižeta centrā ir satricinājumi, kas šajā posmā piemeklē Romas republikas pārvaldi, kuras galvgalī ir Marks Antonijs, Oktāvijs un Lepids. Tomēr viņu vadības tā sauktajā triumvirātā arvien vairāk iezīmējas pretrunas, ko ietekmē gan savstarpēja nesaprašanās, gan viņu pretinieka Seksta Pompeja aktivitātes, gan Oktāvija pieaugošā varaskāre. Labvēlīgus apstākļus viņa centieniem rada arī Marka Antonija pasivitāte, jo, atrodoties Ēģiptē, Marks Antonijs ir nonācis karalienes Kleopatras valdzinājuma varā. Lai gan lugas sižeta risinājumā Antonijs atgriežas Romā un iesaistās karadarbībā kopīgi ar Oktāviju, turklāt, lai šo savienību nostiprinātu, ir gatavs pēc savas sievas Fulvijas nāves precēt Oktāvija māsu Oktāviju, drīz vien Oktāvijs veiklu manipulāciju ceļā sāk attīstīt pats savus plānus. Viņš panāk vienošanos ar Sekstu Pompeju, atbrīvojas no trešā triumvīra Lepida un nonāk tiešā konfrontācijā ar Marku Antoniju, kura karaspēku visbeidzot arī sakauj, tā pavērdams sev ceļu uz imperatora varas iegūšanu. Politiskās un militārās norises aizņem lielāko daļu sižeta. Paralēli risināta Marka Antonija un Kleopatras kaislību drāma, kurā ir gan piepildījums, gan vilšanās, gan tuvināšanās, gan atsvešināšanās, līdz mirst Antonijs, kurš ir zaudējis cīņu pret Oktāviju. Pēc Antonija nāves Kleopatra beidz dzīvi pašnāvībā, jo nevēlas kļūt par Oktāvija triumfa liecinieci.  

V. Šekspīra traģēdijā ir plašs tēlu loks. Personas sadalītas vairākos atšķirīgos grupējumos, starp kuriem robežas daudzās lugas situācijās ir plūstošas. Politiski krasākie pretstati ir starp Sekstu Pompeju un triumvirāta pārstāvjiem, tomēr šīs attiecības tēlotas samērā maz. Darbības gaitā Sekstam Pompejam rodas iespēja nogalināt neaizsargātus pretiniekus, kuri piekrituši piedalīties viņa rīkotajās dzīrēs, tomēr morālu apsvērumu dēļ šo izdevību Pompejs neizmanto. Niansētākas attiecības veidojas triumvirāta starpā, tomēr dominējoša ir Oktāvija tieksme pēc varas un pragmatisms. Lepids cenšas samierināt Oktāviju un Marku Antoniju, vedinot uz saliedētu rīcību, taču netiek uzklausīts, līdz kļūst par Oktāvijam nevēlamu šķērsli. Savukārt Marka Antonija vājumu nosaka viņa neatrisinātās attiecības ar Kleopatru. Antonija rīcību dažkārt virza aprēķins, tostarp laulības ar Oktāvija māsu, ko viņš uzlūko kā politisku darījumu, tomēr iekšēji paliek saistīts ar Kleopatru. Šī iemesla dēļ Antonijs sižeta risinājumā atgriežas Ēģiptē, cenšoties ar sev pieejamiem spēkiem cīnīties pret Oktāvija karaspēku, taču arī šeit viņam pietrūkst spējas rīkoties pietiekami nosvērti. Izšķirošā brīdī jūras kaujā, kurā piedalās arī Kleopatra, Marks Antonijs seko viņas kuģim, kurš glābjas bēgot, un zaudē iespēju pārspēt pretinieku karaspēku. Pēc tam Antonijam izdodas mainīt cīņas gaitu, taču šī kara laime ir īsa, jo arī viņa atbalstītāji sāk pāriet Oktāvija pusē. Lugas finālā Oktāvijs pārliecinoši ir guvis virsroku. Samērā plaša vieta lugā ierādīta arī Ēģiptes galma tēlojumam. Kleopatra ir viens no spilgtākajiem sieviešu tēliem V. Šekspīra darbos. Viņu raksturo gan valdonīgums un pašapziņa, gan emocionalitāte un spējas jūtu svārstības, gan neikdienišķa pievilcība. Daļa no šīm īpašībām piesaista Marku Antoniju, daļa no tām ietekmē viņa lejupslīdi, savukārt Kleopatras lepnums spilgti izpaužas pēc Antonija nāves, kad viņa izvēlas mirt, nevis pakļaujas draudiem Romā kļūt par Oktāvija kara trofeju. Gan Kleopatras, gan Antonija tēlu izveidē svarīgs ir arī viņiem tuvo personu loks. Marka Antonija liktenis īpaši cieši saistīts ar viņa draugu Domiciju Enobarbu, kurš izbauda dzīves apstākļus Ēģiptē, bet vienlaikus ir nemierā ar Marka Antonija novārtā atstātajiem militārajiem pienākumiem. Norišu gaitā Enobarbs pāriet Oktāvija pusē, tomēr vēlāk savu rīcību nožēlo. Savukārt Kleopatras galmā karalienei visvairāk pietuvināta ir Harmiona, kura dažkārt izturas vieglprātīgi, rotaļājoties ar apkārtējo jūtām, bet lugas finālā, bīstoties no romiešiem, arī izdara pašnāvību. 

Traģēdija “Antonijs un Kleopatra” ir veidota piecos cēlienos. Šai luga raksturīga strauja notikumu attīstība, it īpaši trešajā un ceturtajā cēlienā, kad saasinās Oktāvija un Marka Antonija vadīto karaspēku konflikts. Traģēdijā nav tieši tēlota kauju norise, bet reakcija uz tām, kā arī atsevišķu personu un plašāku karaspēka vienību pārvietošanās. Norišu dinamiku atklāj atsevišķu ainu un tajās tēloto notikumu un cilvēku spēja nomaiņa. Darbības vietu maiņas ir raksturīgas jau no pirmā cēliena, kad Antonijs, neraugoties uz aizraušanos ar Kleopatru, viņu atstāj, lai atgrieztos pie triumvīra pienākumiem Romā. Viņa prombūtne no Ēģiptes tomēr ir īslaicīga. Antonija atgriešanās pie Kleopatras ir viens no veidiem, kā V. Šekspīrs traģēdijā uzsver gan situāciju pārmaiņas, gan raksturu pretrunas, viņu mainīgo dabu un pārliecības trūkumu par savu rīcību. Lai iezīmētu šos aspektus, Antonija un Kleopatras tēlos ietvertas paralēles ar trojiešu varoņa, mītiskā Romas dibinātāja Eneja (Aeneas) un Kartāgas valdnieces Didonas (Dido) attiecībām, kas atspoguļotas romiešu dzejnieka Vergilija (Vergilius) poēmā “Eneīda” (Aeneid, 30.–19. gads p. m. ē.). V. Šekspīra traģēdijā izmantotas arī atsauces uz Venēru (Venus) un Marsu (Mars) romiešu mitoloģijā, kā arī uz Izīdu (Isis) un Osīrisu (Osiris) ēģiptiešu mitoloģijā.       

Viens no svarīgākajiem lugā tēlotajiem pretstatiem ir starp Romas sekmīgai pārvaldei nepieciešamo racionalitāti un Austrumu galma dīkdienīgo dzīves ritmu. Šis pretstatījums visizteiktāk atklāts Oktāvija un Kleopatras tēlos. Tomēr pretstatījums V. Šekspīra lugā nav absolūts, un iekšēja sašķeltība īpaši spilgti parādīta Marka Antonija rakstura veidojumā. Viņa iekšējās pretrunas iezīmē arī laikmeta krīzi, kuras pamatā ir cilvēku šaubas par izdarītajām izvēlēm un nevēlēšanās pastāvīgi piedalīties dažādu konfliktu risināšanā. Šis lugas aspekts, uzdodot jautājumus par indivīda rīcības nozīmi, mazina polarizāciju starp Oktāvija noteiktību un Kleopatras galma laiski izšķērdīgo laika pavadīšanu, kur visa pamatā ir sekošana savām vēlmēm.

Domājams, ka V. Šekspīra traģēdija “Antonijs un Kleopatra” iespiesta no manuskripta, kurā nav ietvertas atzīmes par izmaiņām, kas varēja tikt izdarītas, piemērojot lugu izrādes vajadzībām. Traģēdija publicēta 1623. gadā pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu apkopojumā pilnas lapas formātā (in folio), kas publicēts ar nosaukumu “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). Šis izdevums ir pamatā visām vēlākajām teksta publikācijām un redakcijām. Latviešu valodā V. Šekspīra traģēdiju tulkoja Rainis. Viņa atdzejojums izdots 1903. gadā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Derīgu grāmatu nodaļas apgādā. Atkārtoti tas divos atšķirīgos izdevumos izdots 1913. gadā, kad luga iespiesta izdevēja Anša Gulbja veidotajā “Universālās bibliotēkas” sērijā Pēterburgā un iekļauta arī Raiņa “Kopotu tulkojumu” virknē. Raiņa atdzejojums iespiests arī Kārļa Egles sastādīto V. Šekspīra “Kopoto rakstu” 5. sējumā 1965. gadā, kā arī izdevuma “J. Raiņa tulkojumi. Pasaules dramaturģija” 3. sējumā 1990. gadā, kur to izdošanai sagatavoja un komentēja latviešu literatūrzinātniece, valodniece un tulkotāja Mirdza Ābola.

“Antonijs un Kleopatra” ir luga, kurā V. Šekspīrs, izmantojot Romas Impērijas vēstures faktus, tēlojis globāla mēroga konfliktus. Tās iecere ir vērienīga, traģēdija izvirza būtiskus jautājumus, kas skar gan atšķirīgu kultūru savstarpējo attieksmju problemātiku, gan grūtības, ko dažādi vērtību priekšstati rada cilvēku personiskajā saskarsmē. Svarīga nozīme lugas veidojumā ir pārejai no intīmas saziņas uz vērienīgām masu ainām, turklāt robežas ir grūti nosakāmas, jo galma dzīve nereti tiek pakļauta apzinātai teatralizācijai. Būtiska problēma lugas iestudēšanā ir saistīta ar notikumu straujo ritējumu un biežo darbības vietu maiņu, kuru izpratnei ir svarīga nozīme traģēdijas konfliktu ietilpīgā atklāsmē. V. Šekspīra romiešu traģēdijas “Jūlijs Cēzars” un “Antonijs un Kleopatra” sniedza ierosmi polemiskai ar to motīviem saistīto notikumu interpretācijai Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) komēdijā “Cēzars un Kleopatra” (Caesar and Cleopatra, 1898). V. Šekspīra lugas “Antonijs un Kleopatra” tulkojums latviešu valodā, iespējams, rosināja atsevišķu tēmu izstrādi Raiņa traģēdijā “Indulis un Ārija” (1911), kā arī sekmēja interesi par ēģiptiešu mitoloģijas motīviem, kas izmantoti traģēdijā “Jāzeps un viņa brāļi” (1919).    

V. Šekspīra traģēdija “Antonijs un Kleopatra” Londonā pirmo reizi uzvesta 1606. vai 1607. gadā. Latviešu valodā V. Šekspīra luga līdz šim vienīgo reizi izrādīta 1914. gadā Rīgas Latviešu teātrī Reinholda Veica režijā. Galvenās lomas atveidoja R. Veics un Jūlija Skaidrīte.