“Vētra” ir viens no Viljama Šekspīra vēlīnās daiļrades darbiem, iespējams, pēdējā luga, kuru viņš sarakstīja patstāvīgi, bez līdzautoru iesaistes. Šī iemesla dēļ tajā attēlotie notikumi dažkārt skaidroti kā angļu autora atvadīšanās no skatuves, kas sasaucas ar lugas centrālā tēla Prospero atteikšanos no burvju zintīm sižeta risinājumā. Tomēr vismaz tikpat svarīgi ir arī citi aspekti, interese par fantastisko, kas šo lugu ierindo līdzās vairākiem vēlīnā daiļrades perioda darbiem, kā arī V. Šekspīra interese par globāla mēroga norisēm. Realitātes un fantāzijas savijums viņa dramaturģijā iezīmējās arī iepriekš, piemēram, komēdijā “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream, 1595) un traģēdijā “Makbets” (Macbeth, 1606). Tomēr īpaši izteikta šī tendence kļuva lugās, kas tapa 17. gs. pirmās un otrās desmitgades robežā, – “Perikls” (Pericles, 1607), “Simbelīns” (Cymbeline, 1610), “Ziemas pasaka” (The Winter’s Tale, 1611) un “Vētra”. Pirmpublicējumā V. Šekspīra lugu apkopojumā 1623. gadā “Vētra” ievietota starp komēdijām, savukārt vēlāk tā līdz ar citiem šī laika posma darbiem dēvēta arī par romanci. Mūsdienu izpratnē luga atbilst traģikomēdijas žanram. Šādu žanra uztveres pārvirzi nosaka konfliktu risinājuma savdabība, kas daļu no lugas tēliem ļauj uztvert kā komēdijai vai romancei atbilstošus, taču norises caurauž pārdzīvojumu dramatisms. V. Šekspīrs notikumus saistījis ar Milānas un Neapoles augstmaņu konfliktiem un to izlīdzinājumu finālā, tomēr galvenā darbības vieta ir sala, kurā pēc galma apvērsuma patvēries agrākais Milānas hercogs Prospero. Salas atrašanās vieta nav precīzi nosakāma, jo sižeta notikumi to saista ar Vidusjūru, tomēr lugas tekstā ir atsauces arī uz Bermudu salām. Viens no V. Šekspīra ierosmes avotiem acīmredzot bija ziņojums par angļu flotes admirāļa Džordža Sommersa (George Sommers) kuģa pazušanu 1609. gadā Bermudu salu rajonā un jūrnieku brīnumaino atrašanos nākamajā gadā, kad noskaidrojās, ka pēc kuģa nogrimšanas viņi ir izglābušies un nokļuvuši vienā no salām. Tipisks angļu autora dramaturģijai ir itāļu renesanses kultūrā aizgūtu motīvu saistījums ar laikmeta aktualitātēm, tostarp Anglijas pieaugošo vēlmi sevi apliecināt kā jūras lielvalsti un ar to saistītajiem riskiem. Šīs tēmas risinātas arī V. Šekspīra traģikomēdijā “Venēcijas tirgotājs” (The Merchant of Venice, 1596–1597). Lugā “Vētra” iepriekš skarto problemātiku paplašina koloniālie aspekti, kas saistīti ar Prospero attiecībām ar salas sākotnējiem iemītniekiem. Lai gan viens no rakstnieka ideju avotiem bija 16. gs. franču filozofa Mišela Monteņa (Michel de Montaigne) eseja “Par kanibāliem” (Des Cannibales, ap 1580. gadu, tulkojums angļu valodā 1603. gadā), kas aprakstīja pirmatnējās dzīves idilli, V. Šekspīrs eiropiešu satikšanos ar attālas salas pirmiedzīvotājiem tēloja daudz skaudrāk.    

V. Šekspīra lugas darbību ievada prologs, kurā tēlota vētra, kas apdraud kuģinieku dzīvību. Visas tālākās norises saistītas ar salu, kurā mīt Prospero. Sarunā ar meitu, kas pēc straujā sākuma veido lugas ekspozīciju ar atskatu pagātnē, Prospero pirmo reizi atklāj 15 gadu vecajai Mirandai notikumus, kas saistīti ar apvērsumu Milānā un viņu abu bēgšanu pirms 12 gadiem. Tāpat izrādās, ka vētru ir izsaukušas Prospera burvju zintis, jo uz kuģa atradās viņa kādreizējie pāridarītāji. Kuģinieki ir palikuši dzīvi un izskaloti salā, un tas saskan ar Prospera iecerēm, jo viņš ir nolēmis tiem likt pārdzīvot ciešanas, bet pēc tam izlīgt. Līdz ar to visu tālāko notikumu gaitu kontrolē un virza Prospera griba. Savas ieceres viņš realizē ar moža gariņa Ariela atbalstu, līdzīgi kā Oberons paļāvās uz Paku komēdijā “Sapnis vasaras naktī”. Notikumi uz salas zināmā mērā atkārto iepriekšējās norises Milānā, jo daži no dzīvi palikušajiem nav mainījuši savu dabu. Tiek organizēta sazvērestība pret Neapoles karali Alonso, kurš arī atradies uz kuģa, lai atņemtu viņam varu, taču Prospero visu kontrolē un slepkavību novērš. Savukārt Neapoles karaļa dēls princis Ferdinands ieskatās Prospero meitā Mirandā, un luga izskan ar viņu saderināšanos. Līdz ar to Prospero ir nokārtojis visus jautājumus, kas ir saistīti ar eiropiešu samierināšanu. Daudz sarežģītāk veidojas attiecības ar diviem citiem tēliem: Arielu, Prospero palīgu, kā arī ar salas pamatiedzīvotāju Kalibanu, kurš lugā tiek raksturots kā mežonīgs un ķēmīgs vergs. Kalibans sižeta risinājumā cenšas pretoties un ar krastā izkāpušā dzērienziņa Stefano un āksta Trinkulo atbalstu plāno atņemt Prospero varu. Šo ieceri Prospero ar savām burvju mākslām novērš, tomēr panākt izlīgumu ar Kalibanu viņš necenšas.

V. Šekspīra lugas centrā ir Prospero tēls, kurš ir gan politiķis, gan cilvēks ar maģiskām spējām, ko viņš ieguvis ilgu studiju ceļā. Lugas interpretācijās uzsvērts, ka Prospero ir visu notikumu faktiskais arhitekts, un citu spēja vai nespēja rīkoties, kā arī attieksme pret viņiem ir tieši atkarīga no Prospero viedokļa un viņa vēlmēm. Zīmīgs piemērs ir Prospero meita Miranda, kuras likteņa un pasaules uzskata veidotājs ir viņas tēvs. Kad salā nonāk princis Ferdinands, viņu abu tikšanās ir Prospero sagatavota. Ferdinands ir pirmais vīrietis, kuru Miranda satiek un strauji iemīl, arī princi saista viņas pievilcīgais tēls. Abu attiecības veidojas spēji, un lielā mērā tas notiek Prospero tiešā ietekmē, jo viņš, lai gan šķietami liek šķēršļus abu mīlētāju attiecībām, tomēr faktiski tās veicina. Pirms vētra uz salu atveda citus eiropiešus, bez Prospero un Mirandas to apdzīvoja vienīgi burves Sikoraksas dēls Kalibans. V. Šekspīrs Prospero un jau mirušo Sikoraksu lugā pretstatījis kā attiecīgi baltās un melnās maģijas pārstāvjus. Tomēr, lugas finālā atsakoties no savām burvju mākslām, pats Prospers tās nodēvē par baismām, un viņa rīcībā nepārprotami var saskatīt manipulāciju ar citiem tēliem. No lugas dialogiem izriet, ka sākotnēji Kalibans Prospero ir sagaidījis labvēlīgi un iepazīstinājis ar salā pieejamajiem resursiem, tomēr pēc tam, kad viņš nav bijis pietiekami pakļāvīgs, Prospero viņu padarījis par savu kalpu. Kalibana pretošanos Prospero, sižeta gaitā iesaistot kuģa dzērienzini un ākstu, var uzlūkot par apspiestas pašapziņas izpausmi. Viņš ir arī tālredzīgāks par abiem kuģiniekiem, kuru atbalstu cenšas panākt, savukārt tos vada tikai mirkļa intereses. Kalibana pretstats lugā ir Ariels, ņiprs gariņš, kuru burve Sikoraksa bija ieslodzījusi priedē. Pēc savas ierašanās salā Prospero viņu ir atbrīvojis, un Ariels turpmāk pilda Prospero uzdoto. Tomēr viņš ilgojas pēc brīvības, ko Prospero ir solījis un lugas beigās Arielam arī piešķir, taču vienīgi pēc tam, kad ir veikti visi izvirzītie uzdevumi. Salā līdz ar citiem kuģiniekiem nonāk arī Neapoles karaļa padomnieks Gonzalo, kurš savulaik palīdzējis Prospero un Mirandai izglābties, sekmēdams viņu bēgšanu. Lugā Gonzalo ir viens no tiem, kuri palīdz novērst sazvērestību pret karali. Savukārt vienā no saviem monologiem Gonzalo vēsta par iespējām salā izveidot ideālu sabiedrību, kurā valdītu līdztiesība, nevis hierarhiskas varas attiecības. Šīs idejas V. Šekspīrs ir aizguvis no M. Monteņa esejas. Godīgā Gonzalo pretstats ir Prospero brālis Antonio, kurš savulaik organizējis sazvērestību un atņēmis Prospero Milānas hercoga varu un godu. Antonio un Prospero aso konfliktu noteikusi politiska pragmatiķa un ideālu vadīta intelektuāļa nesaprašanās. Arī, nonākot salā, Antonio nav atteicies no iepriekš lietotajiem viltus līdzekļiem. Ņemot vērā to, ka princis Ferdinands sākotnēji tiek uzskatīts par noslīkušu, Antonio mudina Neapoles karaļa brāli Sebastianu nogalināt aizmigušo valdnieku un iegūt varu, tāpat kā Antonio to savulaik izdarīja Milānā. Lugas sižetā izrādās, ka visus notikumus tomēr kontrolē Prospero, kurš labi pazīst cilvēku dabu, tāpēc spēj novērst Antonio un Sebastiana plānus. Tomēr viņi savus mēģinājumus īsti nenožēlo, un izlīgums ar šiem tēliem lugas finālā līdz ar to ir tikai formāls. Tos mērķus, kas ir noveduši pie Mirandas un Ferdinanda laulībām un viņa likumīgās varas atjaunošanas, Prospero gan ir sasniedzis.    

Luga “Vētra” ir veidota piecos cēlienos. Atšķirībā no citiem darbiem, V. Šekspīrs šajā traģikomēdijā ievērojis drāmas teorijā tradicionālo darbības un laika vienību, visus notikumus sablīvējot vienas dienas ietvaros. Tomēr, lai gan Prospero un Ariela sarunās vairākkārt tiek atgādināts par laika ritējumu, visu norišu iespējamība dažu stundu robežās nerada ticamības iespaidu. Ir pamats uzskatīt, ka V. Šekspīrs šo lugas uzbūves īpatnību uztvēris kā spēli. Tāpat kā sižeta gaitā Prospero veido notikumu pavērsienus saskaņā ar savām vēlmēm, arī lugas autors spēlējas ar tradicionālajiem un paša citkārt ignorētajiem drāmas uzbūves principiem, apliecinot, ka spēj tos pārvaldīt, tomēr uzskata par otršķirīgiem. V. Šekspīra dramatiskās mākslas pamatā ir radošā brīvība, ko viņš apliecinājis, lugās bieži risinot vairākus paralēlus sižetus un mainot norises vietas.

Traģikomēdija “Vētra” šķietami piedāvā notikumu virzību un to vērtējumu centrālā tēla Prospero skatījumā. Tomēr lugas māksliniecisko iedarbību un tās izpratni bagātina iedziļināšanās citu tēlu attieksmē pret Prospero, kas ļauj labāk izprast viņu rīcības un viedokļu atšķirības un to cēloņus. Tas piedāvā daudzveidīgas notikumu vērtējuma iespējas un piešķir šķietamajai komēdijai vai romancei daudz skarbāku intonāciju.

Luga “Vētra” pirmo reizi publicēta 1623. gadā pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu apkopojumā pilnas lapas formātā (in folio), kas publicēts ar nosaukumu “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). Latviešu valodā šī traģikomēdija 1965. gadā iespiesta Kārļa Egles sastādīto V. Šekspīra “Kopotu rakstu” 5. sējumā. To tulkojusi Erna Sprince. 2004. gadā luga Raimonda Auškāpa atdzejojumā izdota grāmatā “Romeo un Džuljeta. Simbelīns. Vētra”.  

Traģikomēdija “Vētra” ir viens no tiem V. Šekspīra darbiem, kuru izpratne gadsimtu gaitā piedzīvojusi būtiskas izmaiņas.  Saistībā ar šo lugu īpaši aktuāls ir jautājums par tās autora attieksmi pret kolonizācijas procesiem, kas skar arī Prospero un salas agrāko iedzīvotāju attiecības. 20. gs. uzmanības centrā ir izvirzījušies Kalibana un Ariela tēli. Vairāki autori ir snieguši atšķirīgas lugas konfliktu interpretācijas, piemēram, raugoties uz tās norisēm no Kalibana viedokļa. Šāda skatījuma piemēri ir Barbadosas rakstnieka Džordža Laminga (Georg William Lamming) eseja “Briesmonis, bērns, vergs” (A Monster, A Child, A Slave, 1960), Martinikas autora Emē Sesāra (Aimé Césaire) luga “Vētra” (Une Tempête, 1969), kā arī kubiešu intelektuāļa Roberto Fernandesa Retamara (Roberto Fernandéz Retamar) eseja “Kalibans: piezīmes par mūsu Amerikas kultūru” (Calibán: apuntes sobre la cultura de nuestra América, 1971).

Pirmās drošās ziņas par V. Šekspīra lugas izrādi ir datētas ar 1611. gada 1. novembri. Svarīga nozīme lugā ir dziesmām un mūzikai, tāpēc šis darbs vēlākajos gadsimtos bieži uzvests saistībā ar svētku norisēm, tostarp kāzu svinībām. Restaurācijas laikmetā pēc 1660. gada luga iestudēta arī adaptētās versijās. Viena no šī laika posma tendencēm bija sieviešu lomu pievienošana, jo angļu teātros sāka uzstāties arī aktrises. Īpaši populāra bija Viljama Devenanta (William Devenant) un Džona Draidena (John Dryden) 1667. gadā veidotā “Vētras” versija. Viens no mūzikas autoriem tai bija komponists Henrijs Pērsels (Henry Purcell). 18. gs. īpaši atzinīgi tika vērtēta komponista Tomasa Linlija (Thomas Linley) mūzika V. Šekspīra lugai, kas sacerēta 1777. gadā. Viktorijas laikmeta teātrī liela vērība arī šīs lugas izrādēs tika pievērsta dekorācijām un skatuviskiem efektiem. 20. gs. veidotas arī V. Šekspīra lugas ekranizācijas, tostarp Dereka Džārmina (Derek Jarmen) 1979. gada aktierfilma “Vētra” (The Tempest) un režisora Pītera Grīneveja (Peter Greenaway) darbs ar nosaukumu “Prospero grāmatas” (Prospero’s Books, 1991), kurā Prospero lomā bija aktieris Džons Gilguds (John Gielgud). Režisores Džūlijas Teimoras (Julie Taymor) 2010. gadā uzņemtajā filmā “Vētra” (The Tempest) Prospero tēlotāja bija aktrise Helēna Mirrena (Helen Mirren). Latviešu valodā V. Šekspīra lugas “Vētra” pirmuzvedums notika tikai 1926. gadā, kad šo darbu Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēja režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis. Prospero lomā šajā izrādē bija aktieris Teodors Lācis. 2000. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī V. Šekspīra lugu uzveda Regnārs Vaivars ar aktieri Uldi Dumpi Prospero lomā.