Intelektuālas ievirzes kluso toņu aktrise – Dina Kuple arvien meklēja mākslā dziļākas likumsakarības, tēla rīcības un darbības loģiku. Ar vērīgu pasaules uztveri, milzīgu prasīgumu attiecībā pret sevi un citiem, nopietna, atbildīga, viņa tiecās pēc maksimāla rezultāta. Viņas radītajām lomām raksturīga piepildīta jūtu dzīve, domas skaidrība, dramatiski dziļš iekšējs pārdzīvojums, maksimāla jūtu un domu koncentrētība. D. Kuples aktierspēle bija psiholoģiski smalka pustoņu māksla ar iekšēji piesātinātām klusuma zonām, apvaldīti emocionālu tēlojumu, uz iekšu vērstu, smalki niansētu tēla dzīves skaidrojumu. Aktrisei piemita dabisks patiesīgums, ārēji klusināta individualitāte un aktīva iekšējā pasaule. Viņas radītajos tēlos vienmēr bija kāds noslēpums. D. Kuplei bija svarīgi dzīvot ansamblī un režisora dotajā koncepcijā, atklājot tēla iekšējo patiesību un domas procesu izrādē.
Saistītie šķirkļi
Dina Kuple. Rīga, 1975. gads.
Satura rādītājs
D. Kuples māte un tēvs bija lauku skolotāji, kas bija aizrāvušies ar teātri un piedalījās pašdarbības teātra izrādēs. Līdz ar to aktrises vienīgais mērķis un sapnis kopš bērnības bija kļūt par aktrisi. Pēc mātes nāves D. Kuple ar tēvu dzīvoja dažādās Latvijas pilsētās un beidza vidusskolu neklātienē. Paralēli mācībām viņa strādāja Ventspils 8. dzelzceļa skolā par pionieru vadītāju, vēlāk par skolotāju, kā arī darbojās Ventspils kultūras nama drāmas ansamblī, tajā nospēlējot Zani Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1950, rež. Jānis Lūsēns). 1955. gadā D. Kuple pabeidza Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts konservatorijas Teātra fakultāti. Studiju laikā viņa tika uzskatīta par maigu, lirisku aktrisi, kaut arī pati tiecās pēc skaudrākām, dramatiskākām lomām. Pēc studiju beigšanas D. Kuple kļuva par LPSR Valsts Jāņa Raiņa Dailes teātra aktrisi.
D. Kuple bija precējusies ar mūziķi un diriģentu Edgaru Tonu; ir meita Arta Tone.
Sākotnēji Dailes teātrī D. Kuple izrādēs piedalījās masu ainās. Pirmie skatuviskie panākumi saistījās ar režisora Pētera Pētersona iestudējumiem – ar šo režisoru D. Kuple teātrī nogājusi nozīmīgu un garu ceļu. Pateicoties P. Pētersonam, jau skatuves gaitu sākumā viņa saskārās ar jauniem dramaturģijas principiem, kas parādījās teātrī 20. gs. 50. gadu vidū. D. Kuple uzsūca tos sevī un padarīja par savas daiļrades daļu. Šī dramaturģija pieteica jaunu skatījumu uz dzīves parādībām un jaunus izteiksmes līdzekļus, kā arī runāja par cilvēka personības veidošanos un prasīja ielūkoties sava varoņa pretrunīgajā garīgajā pasaulē. Pirmā lielā loma P. Pētersona režijā bija Ērika jaunā autora Gunāra Priedes lugā “Jaunākā brāļa vasara” (1955). Sekoja jaunā skolotāja Elga G. Priedes lugā “Lai arī rudens” (1956). Jau pirmajos teātra gados par vienu no D. Kuples tuvākajiem skatuves partneriem kļuva Eduards Pāvuls, un šie abi aktieri kļuva par G. Priedes lugu tēlu pirmatklājējiem. Tieši D. Kuplei G. Priede rakstīja studentes Gundegas lomu lugā “Normunda meitene” (1958, insc. Eduards Smiļģis, rež. Nora Vētra-Muižniece, Venta Vecumniece), kā arī Viktorijas lomu lugā “Vikas pirmā balle” (1960, rež. P. Pētersons). Šajās lomās aktrise bija trausli romantiska – šajā laikā teātrī daudz tika izmantota D. Kuples talanta emocionālā puse. Aktrises meitenīgais maigums, iejūtīgais patiesīgums un trauslā sievišķība labi atbilda lirisku meiteņu lomām, kurās bija nepieciešams patiess pārdzīvojums. D. Kuples talanta dotumus komiskajās lomās atklāja artistiski nospēlētā Paijas Pazares loma G. Priedes lugā “Pozitīvais tēls” (1959, rež. P. Pētersons). Aktrise bija arī Vizma G. Priedes lugā “Pa valzivju ceļu” (1965, rež. P. Pētersons).
Ļoti atšķirīga no maigajām meiteņu lomām bija dubultloma – sakāpināti traģiskā Šen Te un viņas nežēlīgais, ciniskais brālēns Šui Ta – Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) intelektuālajā drāmā “Krietnais cilvēks no Sečuanas” (Der gute Mensch von Sezuan, 1958, rež. P. Pētersons), kas meklēja jaunas teatralitātes izpausmes un jaunu estētiku. Te spilgti kontrastēja Šen Te dvēseles skaidrība un pazemība un Šui Ta aprēķins un citu cilvēku pakļaušana.
D. Kuples iekšup vērstais temperaments neatbilda Dailes teātra tā laika valdošajam kaismīgajam stilam, un aktrise maz spēlēja E. Smiļģa izrādēs. Viena no retajām lomām bija trauksmaini aizrautīgā, pēc laimes slāpstošā Nataša Rostova Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) romāna “Karš un miers” (Война и мир) dramatizējumā (1960, insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere, N. Vētra-Muižniece).
D. Kuple netika uzskatīta par varoņlomu tēlotāju, bet tieši viņa bija Spīdola Raiņa “Uguns un nakts” iestudējumā (1965, rež. insc. P. Pētersons, rež. F. Ertnere), iemiesojot gara spēku, pārtapšanas lielumu un mūžīgās attīstības ideju un nesot sevī veselas tautas likteņstāstu. Aktrise bija arī Terēze Žana Anuija (Jean Marie Lucien Pierre Anouilh) “Mežonē” (La Sauvage, 1966, rež. P. Pētersons) un aizrautīgā Žanna šī paša autora “Cīrulītī” (L’Alouette, 1969, rež. Aina Matīsa).
Aktrise iemiesoja sevī galvenā varoņa sirdsapziņu Margaritas, Studentes un Svešās lomās Imanta Ziedoņa un P. Pētersona dzejas kompozīcijā “Motocikls” (1967). Viena no nozīmīgākajām D. Kuples lomām bija Nastasja Fiļipovna Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) romāna “Idiots” (Идиот) dramatizējumā (1969, rež. P. Pētersons). Nastasjas Fiļipovnas dziļi slēpto izmisumu un dvēseles sastrēgumus raksturoja pretrunīgu jūtu uzliesmojumi, tā bija saplosītas personības tieksme izrauties no dzīves nepievilcīgās realitātes.
Pēc P. Pētersona aiziešanas no Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja amata nozīmīgākās D. Kuples lomas Arnolda Liniņa iestudējumos bija ārējos līdzekļos ieturētā, bet iekšēja skaudruma pilnā Marcele Justina Marcinkeviča (Justinas Marcinkevičius) “Sienā” (Siena, 1970), kas attēloja sievietes dzīvi no bērnības līdz vecumam, aizvadot tēlu līdz vispārinājumam, kā arī garīgi stiprā Hanna Tenesija Viljamsa (Tennessee Williams) “Leguānas naktī” (The Night of the Iguana, 1973), kurā iezīmējās gan smieklīgi, gan traģiski vaibsti.
Nozīmīgs pavērsiens D. Kuples aktrises pieredzē bija Ādolfa Šapiro (Адольф Яковлевич Шапиро) uzaicinājums spēlēt Zāras lomu Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Ivanovā” (Иванов, 1975) LPSR Valsts Jaunatnes teātrī. A. Čehova garīgā ietilpība, iekšējā koncentrētība un atturība izteiksmes līdzekļos labi atbilda D. Kuples spēles stilam. Viņas Zāra bija psiholoģiski pretrunīga, viņa mīlēja Ivanovu, bet nesaprata viņu un līdz ar to mocīja tāpat kā visi citi.
Dailes teātrī D. Kuple nospēlēja Anitas Sondores lomu G. Priedes lugā “Nāc uz manām trepēm spēlēties!” (“Trīspadsmitā”, rež. A. Liniņš, Kārlis Auškāps, 1977), kuru bija atveidojusi arī kino, un 1977. gadā pameta Dailes teātri, lai turpmāk spēlētu Jaunatnes teātrī. Te viņai izveidojās laba partnerība ar aktieri Uldi Pūcīti un turpinājās arī sadarbība ar režisoru P. Pētersonu. Aktrise bija Agne P. Pētersona sarakstītajā un iestudētajā lugā “Bastards” (1978), kā arī Māra Māras Zālītes dzejas drāmā “Pilna Māras istabiņa” (1983). Par godu aktrises 50 gadu jubilejai P. Pētersons iestudēja Pētera Haksa (Peter Hacks) lugu “Saruna Šteinu namā par klāt neesošo fon Gētes kungu” (Ein Gespräch im Hause Stein über den abwesenden Herrn von Goethe, 1980) – monoizrādi, kur D. Kuple bija Gētes iedvesmotāja Šarlote fon Šteina, reizē mīloša un padevīga, bet arī egoistiska un untumaina. Citas nozīmīgas šī perioda lomas Ā. Šapiro iestudējumos bija Oze Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1979), alkatīgā, nežēlīgā Gurmižska Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) “Mežā” (Лес, 1984), Irma G. Priedes “Centrifūgā” (1985). Aktrises talanta komiskā stīga izpaudās aktīvās un citu dzīvēs degunu bāzošās pensionāres Sibillas Švirkstes lomā G. Priedes lugā “Saniknotā slieka” (1983).
1991. gadā pēc jaunā mākslinieciskā vadītāja Kārļa Auškāpa aicinājuma D. Kuple atgriezās Dailes teātrī. Viņa bija Šarlote Šēna Pītera Šefera (Peter Levin Shaffer) lugā “Letisa un Mīlašķis” (Lettice and Lovage, 1991, rež. K. Auškāps) un Klēra Belšere Roberta Hārlinga (Robert M. Harling III) “Dzelzs magnolijās” (Steel Magnolias, 1994, rež. Pēteris Gaudiņš). Te D. Kuple atkal tikās ar savu jaunības dramaturgu G. Priedi Vecāsmātes, Elzas Sērmūkšas un Birutas Baltirbes lomās viencēlienu kompozīcijā “Mēļš frotē dvielis” (1997, rež. K. Auškāps). Viņa bija arī Orta Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1998, rež. Oļģerts Kroders). Pēdējā D. Kuples loma bija Selma Lāgerlēva Pēra Ulova Enkvista (Per Olov Enquist) lugā “Tēlu meistari” (Bildmakarna, 1999, rež. Dainis Gaidelis).
Dina Kuple. 1960. gads.
Dina Kuple Dainas lomā un Lilita Bērziņa Justīnes lomā Jūlija Vanaga lugas "Kuģis iziet jūrā" iestudējumā. Latvijas PSR Valsts Dailes teātris, 1955. gads.
Dina Kuple Spīdolas lomā un Valentīns Skulme Melnā bruņinieka lomā Raiņa lugas "Uguns un nakts" uzvedumā. Latvijas PSR Valsts Dailes teātris, 1965. gads.
Dailes teātris. Imants Ziedonis, "Motocikls", 1967. gads.
D. Kuples kino lomu klāsts nav plašs. Aktrises pirmā loma kino bija skolotāja Liepa (“Nauris”, 1957, rež. Leonīds Leimanis). Īpaši nozīmīga kino loma bija Anita Sondore (“Elpojiet dziļi...” jeb “Četri balti krekli”, 1967, rež. Rolands Kalniņš). Jāpiemin arī tādas lomas kā Tilla (“Klāvs – Mārtiņa dēls”, 1970, rež. Oļģerts Dunkers), Ērikas māte (“Karalienes bruņinieks”, 1970, rež. R. Kalniņš), Kristīne (“Vālodzīte”, 1972, rež. Jānis Streičs), Austra Kalniņa (“Pilsētas atslēgas”, 1973, rež. Imants Krenbergs), Elzas māte (“Agrā rūsa”, 1979, rež. Gunārs Cilinskis).
Dina Kuple Anitas Sondores lomā Rolanda Kalniņa spēlfilmā "Četri balti krekli" (Elpojiet dziļi...). 1967. gads.
Ēvalds Valters Jokes lomā un Dina Kuple Krēsas Maijas lomā režisora Vara Braslas spēlfilmā "Emīla nedarbi". 1985. gads.
Padomju okupācijas laikā D. Kuple bija Rīgas pilsētas Kirova rajona darbaļaužu deputātu padomes deputāte (ievēlēta 1965. gadā). Pēc Latvijas Tautas frontes (LTF) nodibināšanas 1988. gadā D. Kuple tika ievēlēta pirmā sasaukuma domē, kā arī dibināja LTF atbalsta grupu Jaunatnes teātrī.
Padomju okupācijas laikā D. Kuple saņēma LPSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1965), LPSR teātru pavasara skatē balvu par Komisāres lomu izrādē “Optimistiskā traģēdija” (Оптимистическая трагедия, 1965), LPSR teātru pavasara skatē balvu par Nastasjas Fiļipovnas lomu izrādē “Idiots” (1969), LPSR teātru pavasara skatē balvu par Marijas Ļvovnas lomu izrādē “Nemierīgais vecums” (Беспокойная старость, 1971), Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1971), Padomju Sociālistisko Republiku Savienības tautu dramaturģijas un teātra mākslas Vissavienības festivāla LPSR teātru skatē balvu par krustmātes Rucas lomu izrādē “Mūsu jaunības putni” (Птицы нашей молодости, 1973).
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas teātru skatē viņa saņēma balvu par Agates lomu izrādē “Atriebēja” un mis Šarlotes Šēnas lomu izrādē “Letisa un Mīlašķis” (1992), kā arī Bertas Rūmnieces balvu, kas tiek piešķirta par izcilu raksturlomas vai mātes lomas atveidojumu teātrī (1993), “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu (1997). D. Kuplei piešķirts IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2008).
Multivide
Dina Kuple. Rīga, 1975. gads.
Dina Kuple. 1960. gads.
Dina Kuple Dainas lomā un Lilita Bērziņa Justīnes lomā Jūlija Vanaga lugas "Kuģis iziet jūrā" iestudējumā. Latvijas PSR Valsts Dailes teātris, 1955. gads.
Dina Kuple Spīdolas lomā un Valentīns Skulme Melnā bruņinieka lomā Raiņa lugas "Uguns un nakts" uzvedumā. Latvijas PSR Valsts Dailes teātris, 1965. gads.
Dailes teātris. Imants Ziedonis, "Motocikls", 1967. gads.
Dina Kuple Anitas Sondores lomā Rolanda Kalniņa spēlfilmā "Četri balti krekli" (Elpojiet dziļi...). 1967. gads.
Ēvalds Valters Jokes lomā un Dina Kuple Krēsas Maijas lomā režisora Vara Braslas spēlfilmā "Emīla nedarbi". 1985. gads.