Sadzīvē būdama klusa un savrupa, uz skatuves savās daudzajās lomās L. Žvīgule allaž pārsteidza ar formas oriģinalitāti, radošu azartu un neizsīkstošu talanta vitalitāti. Viņa bija komēdijas meistare, kuras talants bija iezīmēts ar “žvīgulisku” spilgtumu – šis savdabīgais izteiksmes spilgtums viņai sava laika kritikās bieži tika pat pārmests, taču aktrises radītie tēli palika skatītāju atmiņā un vienmēr bija cieši saistīti ar lugas būtību un tēlu attiecībām. Plastiski izteiksmīgs ķermenis, izkoptas kustības, mīmika un žesti, kā arī pašaizliedzīgi apzinīgs darbs, stipra griba un enerģiski ekspresīvais skatuviskais temperaments ļāva L. Žvīgulei radīt kolorītus tēlus, kas pārliecināja ar savu emocionālo patiesīgumu.

L. Žvīgules tēvs Pēteris Žvīgulis Rīgā apguva kalēja amatu. Viņas māte Paulīna Žvīgule (dzimusi Pelce) ģimenē audzināja četras meitas. L. Žvīgule mācījās Rīgas pilsētas elementārskolā (1910–1914). Pirmā pasaules kara laikā Žvīguļu ģimene dzīvoja Tambovas guberņā Krievijā un atgriezās Latvijā 1919. gadā; tad L. Žvīgule strādāja naudas maiņas kantorī. Viņa apmeklēja Rīgas Tautas augstskolas dramatiskos kursus (1919–1921) un 1921. gadā, teātra otrās sezonas sākumā, pieteicās pie Eduarda Smiļģa Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātrī. Pirmā loma L. Žvīgulei bija Ragana Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1921, insc. E. Smiļģis). Šādā lomā neilgi pēc L. Žvīgules debitēja arī Lilita Bērziņa – abām aktrisēm bija kopīgs skatuves gaitu sākums, savu slaido augumu un plastiskuma dēļ abas bieži piedalījās masu skatos kā dejotājas E. Smiļģa lielajos inscenējumos.

Aktrise bija precējusies ar Dailes teātra aktieri Emīlu Maču. Dēls Emīls Mačs Otrajā pasaules karā tika iesaukts Vācijas bruņoto spēku gaisa izpalīgos un pēc kara palika Vācijā, meita Ieva Mača bija aktrise Liepājas un Latvijas PSR Valsts Drāmas teātrī (mūsdienās Latvijas Nacionālais teātris).

Savas karjeras sākuma gados L. Žvīgule daudz piedalījās ansambļa skatos, spēlējot nelielas lomas. Tolaik aktrisei Dailes teātrī nācās būt ļoti spilgtai, lai viņu pamanītu, un L. Žvīgule tāda bija. Lai papildinātos meistarībā, L. Žvīgule jau aktrises gaitu sākumā aizbrauca uz Helleravas teātra studiju (Festpielhaus Hellerau) Vācijā, kur strādāja Emīls Žaks-Dalkrozs (Émile Jaques-Dalcroze).

Pamazām E. Smiļģis aktrisei sāka uzticēt apjomīgas otrā plāna lomas. L. Žvīgule vienmēr atrada košas krāsas dažādām raksturlomām, un E. Smiļģis viņai iedalīja spēlēt dažādas vecākas sievas un lauku vecenes, pavēršot aktrises talanta attīstību komisma virzienā un aizverot ceļu uz citām lomām, – varoņlomas un mīlētājas pārņēma jaunā, skaistā L. Bērziņa. Jau no jaunības gadiem L. Žvīgule spēlēja par sevi daudz vecākas sievietes. Pirmā lielā loma aktrisei bija Trīne Rūdolfa Blaumaņa komēdijā “Trīnes grēki” (1925, insc. E. Smiļģis). Atkārtoti precību kāro Trīni aktrise nospēlēja arī režisora Kārļa Veica iestudējumā (1941). Par īstu triumfu izvērtās L. Žvīgules Tēvine Jēkaba Janševska romāna “Dzimtene” (1932, insc. E. Smiļģis) dramatizējumā tandēmā ar L. Bērziņas Pētereni – tās bija divas tenku vāceles, kas sasaistīja kopā stāsta notikumus, dzirkstījot kustību un runas komikā, kā arī spēles priekā. L. Žvīgules skatuves temperaments krāšņi izpaudās Pindacīšas lomā R. Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” (1933, insc. E. Smiļģis) un jo īpaši mežsarga Štetevica sievas Barbaras lomā Jāras Beneša (Jara Benesch) dziesmu spēlē “Zaļā pļavā” (Auf der griinen Wiese, 1937, insc. E. Smiļģis) partnerībā ar Dailes teātra komēdijas meistaru Augustu Mitrēvicu omulīgā, iereibušā mežsarga Štetevica lomā – L. Žvīgules nevaldāmi ugunīgais čardašs valdzināja skatītājus ar mežonīgu temperamentu un izteiksmes spēku.

Reta loma L. Žvīgules sievu un veceņu plejādē bija valdzinošā, kairinošā Zaļā Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1939, insc. E. Smiļģis). Sāpīgs pārdzīvojums bija nenospēlētā Martes loma Mārtiņa Zīverta varoņdrāmā “Vara” (1944, insc. E. Smiļģis) – iestudējumā, kurā bija iešifrētas ne tikai lietuviešu, bet arī latviešu tautas brīvības ilgas un cerības. Aktrisei bija paredzēts šajā lomā dublēties ar Irmu Laivu, taču L. Žvīgule nepaspēja nospēlēt Marti, jo politiskās varas maiņas dēļ izrādi noņēma no repertuāra neilgi pēc pirmizrādes.

Tomēr arī ar otrā plāna lomām L. Žvīgule nereti izvirzījās uzvedumu centrā. Psiholoģiski smalki veidots, reljefs tēls bija klusējošā, mazkustīgā Jegora Buličova sieva Ksenija Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков) lugā “Jegors Buličovs un citi” (Егор Булычов и другие, 1946, insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere, E. Mačs). Spilgts fakts aktrises biogrāfijā bija Kēta Kellere Artura Millera (Arthur Asher Miller) lugā “Džo Kellers un viņa dēli” (All My Sons, 1948, insc. E. Smiļģis, rež. Marga Tetere). Dramatiskā stīga spilgti virmoja arī aktrises Roplainietē R. Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (1954, insc. E. Smiļģis). Atturīgi cēla bija viņas Dēla māte Raiņa lugā “Spēlēju, dancoju” (1956, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere).

L. Žvīgules dramatisko un komisko talantu augsti vērtēja režisors Pēteris Pētersons. Viņiem izveidojās veiksmīga sadarbība, aktrisei nospēlējot Mellīnu Heinara Kipharda (Heinar Kipphardt) lugā “Steidzīgi jāatrod Šekspīrs” (Shakespeare dringend gesucht, 1956) un Annu Ugālnieci Gunāra Priedes lugā “Lai arī rudens” (1956). G. Priede un P. Pētersons piešķīra aktrises radošajam darbam jaunu apvārsni. L. Žvīgule uzticējās P. Pētersona radošajiem nodomiem, savukārt G. Priedes lugās turpmāk lomas tika veltītas īpaši L. Žvīgulei. Tāda bija līdzsvarotā, rāmā Marija Zandberga lugā “Pozitīvais tēls” (1959, rež. P. Pētersons), kā arī allaž iereibusī skolas apkopēja Guste Lizuma lugā “Vikas pirmā balle” (1960, rež. P. Pētersons) – L. Žvīgule bija atradusi precīzu māksliniecisku izteiksmību Gustes noplukušajā ārienē un pāri stāvošajā lielībā. Aktrise nospēlēja arī Zentu G. Priedes lugā “Pa valzivju ceļu” (1965, rež. P. Pētersons) un mundro, optimisma pilno Otīliju lugā “Otīlija un viņas bērnubērni” (1972, insc. Arnolds Liniņš, rež. Aina Matīsa) – ar šo lomu L. Žvīgule atzīmēja 50 gadus uz Dailes teātra skatuves.

L. Žvīgulei bija lomas arī P. Pētersona veidotajos Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) lugu iestudējumos: kundze Jang lugā “Krietnais cilvēks no Sečuanas” (Der gute Mensch von Sezuan, 1958) un apaļi apetītlīgā Laina lugā “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” (Herr Puntila und sein Knecht Matti, 1962).

Īsti komēdijas meistardarbi bija L. Žvīgules Ede Ventas Vīgantes lugā “Pēter, kur tavi dēli?” (1965, rež. F. Ertnere) un Apolonija Purbeka Miervalža Birzes darbā “Sākās ar melno kaķi” (1966, rež. Pauls Putniņš).

P. Pētersona režijā L. Žvīgule bija arī Ivolgina Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) “Idiotā” (Идиот, 1969). Liels pārdzīvojums aktrisei bija Indrānu māte R. Blaumaņa “Indrānos” (1970, rež. Juris Strenga). Cieta un skarba bija viņas Branda māte H. Ibsena “Brandā” (Brand, 1975, rež. A. Liniņš). Starp aktrises pēdējām nozīmīgajām lomām jāmin nosvērti prātīgā Lauma Lazdeniece G. Priedes lugā “Tava labā slava” (1978, rež. A. Liniņš) un Vaidas tante P. Putniņa lugā “Uzticības saldā nasta” (1981, rež. A. Liniņš). Aktrises pēdējā loma bija viedā, tautas gudrību pārstāvošā Maža M. Birzes darbā “Baznīcas kalnā” (1981, rež. Miervaldis Ozoliņš). 

L. Žvīgule Dailes teātrī nostrādāja 63 gadus, kopumā nospēlējot ap 200 lomu. Dzīves beigās aktrise dzīvoja Berģu pansionātā “Ezerkrasti”.

L. Žvīgules kino lomu skaits ir neliels. Starp tām jāmin Marta (“Rita”, 1957, rež. Ada Neretniece) un Lavīze (“Laikmetu griežos”, 1981, rež. Gunārs Piesis). Nozīmīga loma ar lielu emocionālo slodzi bija Emmas godīgā, skarbā, sarūgtinātā māte (“Pie bagātās kundzes”, 1969, rež. Leonīds Leimanis).

Padomju varas gados L. Žvīgule tika ievēlēta par Rīgas pilsētas Kirova rajona darbaļaužu deputātu padomes deputāti (1959–1961) un Rīgas pilsētas Maskavas rajona darbaļaužu deputātu padomes deputāti (1961–1963).

Padomju okupācijas laikā L. Žvīgule saņēma apbalvojumus: Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1950), LPSR Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1956), LPSR teātru pavasara skatē balvu par Edes lomu izrādē “Pēter, kur tavi dēli?” (1965), LPSR teātru skatē balvu par Laumas Lazdenieces lomu izrādē “Tava labā slava” (1978), LPSR teātru skatē balvu par Vaidas tantes lomu izrādē “Uzticības saldā nasta” un Mažas lomu izrādē “Baznīcas kalnā” (1981). Par panākumiem mātes tēla radīšanā uz skatuves L. Žvīgule ir saņēmusi Bertas Rūmnieces balvu (1966).

L. Žvīguli divos akvareļportretos iemūžinājusi gleznotāja Alise Zvirbule.