Teātra kritika Latvijā aizsākās līdz ar profesionālā teātra veidošanos 19. gs. 60.–70. gados. 19.–20. gs. mijā aktieris, režisors, pedagogs Jēkabs Duburs sarakstīja pirmos teorētiskos darbus par aktiermākslas jautājumiem: “Fonētikas ābece” (1902), “Kāpēc mūsu skatuvēm nav ansambļa?” (1909), no iecerēta lielāka darba “Deklamācijas teorija” saglabājusies nodaļa “Dvēseles jēdziens mākslā” (1913). Starpkaru laikā nebija vienota teorētiskās domas centra, taču teātra praktiķi un kritiķi rakstīja darbus, kas aplūkoja kā režijas, tā scenogrāfijas un aktiermākslas metodoloģiskos aspektus. Dailes teātra režisors un scenogrāfs Jānis Muncis izstrādāja teorētisko darbu “Teātra mākslas formas veidošanas metodes” (1921), kritiķe Paula Jēgere-Freimane analizēja aktiermākslu jaunāko Eiropas virzienu un metožu kontekstā. Teātra vēstures jomā Nacionālā teātra direktors, kritiķis Arturs Bērziņš sastādīja pirmo nacionālās skatuves mākslas apkopojumu “Latviešu teātra attīstības gaita” (1935), bet kritiķis un tulkotājs Roberts Kroders kopā ar J. Munci un Jūliju Vecozolu vairākās burtnīcās publicēja “Teātra vēsturi” (1935), sistematizētu Rietumeiropas teātra vēstures izklāstu no antīkā laikmeta līdz viduslaikiem. Otrā pasaules kara beigās teātra zinātnes attīstība Latvijā apstājās – J. Muncis, P. Jēgere-Freimane, A. Bērziņš devās bēgļu gaitās, R. Kroders 1941. gadā tika apcietināts. Pēc kara atsevišķus pētījumus Zviedrijā turpināja A. Bērziņš.
Pēc 1945. gada mākslas zinātņu joma un kritika Latvijā bija pakļauta stingrai ideoloģiskai cenzūrai. Kā vienīgo teorētisko pamatojumu un metodoloģiju drīkstēja izmantot postulātus par sociālistiskā reālisma mākslu, kas bija nacionāla pēc formas, bet internacionāla pēc satura. Šie ierobežojumi būtiski kavēja teorētiskās domas attīstību. Tāpēc padomju okupācijas gados galvenie pētījumu virzieni bija Latvijas teātra vēsture (no kuras izsvītroti emigrējušie mākslinieki), kā arī aktuālo teātra procesu sistematizācija (mazākā mērā – interpretācija), jo tās vismazāk varēja pakļaut ideoloģizācijai. 20. gs. 50. gados teātra vēsturnieks Kārlis Kundziņš sāka vākt skrupulozus datus par latviešu teātri: no folklorā atrodamiem elementiem, atsevišķiem uzvedumiem 19. gs. pirmajā pusē, profesionalizācijas 19. gs. 70. gados līdz 1940. gadam. Šā darba rezultātā iznāca “Latviešu teātra vēsture” (divi sējumi: 1968; 1972), kas aptvēra periodu no pirmsākumiem līdz 1940. gadam, un “Latviešu teātra hronika. 1901–1908” (1977).
Par Latvijas teātra zinātnes atdzimšanu var uzskatīt 20. gs. 60. gadu beigas, kad LPSR Zinātņu akadēmijas A. Upīša Valodas un literatūras institūtā dibināja Teātra, mūzikas un kinomākslas sektoru. No 1968. gada Lilijas Dzenes, no 1985. gada Līvijas Akurāteres vadībā tas bija padomju laika galvenais teātra pētniecības centrs, kurā strādāja teātra zinātnieki, kas bija ieguvuši izglītību Maskavas un Ļeņingradas teātra augstskolās, kā arī Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes absolventi. L. Dzenes, L. Akurāteres, Valentīnas Freimanes pētījums “Latviešu padomju teātra vēsture” (divi sējumi: 1973–1974) pēc vienotas shēmas sistematizēja Latvijas teātru darbu no 1940. gada līdz 70. gadu vidum. Tapa nozīmīgi monogrāfiski pētījumi – Māra Grēviņa “Dailes teātris” (1971), L. Dzenes “Drāmas teātris” (par Nacionālo teātri, 1979), L. Akurāteres “Aktiermāksla latviešu teātrī” (1983). Padomju gados svarīga teātra zinātnes joma bija biogrāfiski apcerējumi par aktieriem un režisoriem, kas ļāva izdarīt arī teorētiskus vispārinājumus, samērot teātri ar sabiedriskajām norisēm. Šādus apcerējumus rakstīja L. Dzene, L. Akurātere, Viktors Hausmanis, Silvija Freinberga, Anda Burtniece un citi.
