Padomju teātra vēstures pirmais posms ietver Oktobra apvērsumu un Krievijas Pilsoņu karu (1917–1920), kad sākās jaunās teātra struktūras organizēšana un idejiski mākslinieciskā pārbūve.
Pēc Oktobra apvērsuma tika slēgti privātie komēdiju un miniatūru teātri un pārskatīts teātru repertuārs. Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) 26.08.1919. parakstītais dekrēts “Par teātra apvienošanu” (Об объединении театрального дела) noteica, ka teātri, kas atzīstami par noderīgiem un mākslinieciskiem, ir nacionālais īpašums un tos subsidē valsts.
Īpašu nozīmi ieguva jaunas skatuves mākslas formas, kas bija raksturīgas Pilsoņu kara gadiem un atspoguļoja vētraino mītiņu laiku, atklātu aģitāciju un šķiru cīņu. Liela nozīme to veidošanā un realizācijā bija Proletāriskai kulturāli izglītojošai organizācijai jeb proletkultam (Пролетарскaя культурно-просветительна организации, пролеткульт, 1917–1932). Masu svinībās vai uzvedumos, kas notika pilsētu ielās vai laukumos un kuros piedalījās lielas ļaužu masas, alegoriskā formā tika atainoti pasaules vēstures notikumi, piemēram, Franču revolūcija un Oktobra apvērsums. Petrogradā 1918. gadā tika apspēlēta “Bastīlijas ieņemšana” (Взятие Бастилии), 1920. gadā – “Ziemas pils ieņemšana” (Взятие Зимнего дворца). Šos pasākumus veidoja režisori iesācēji, parasti tā bija jaunu režisoru komanda. Šajā kontekstā viens no svarīgākajiem bija 1918. gadā Maskavā tapušais uzvedums “Lielās revolūcijas pantomīma” (Пантомима Великой революции), kuras režisors bija 22 gadus vecais Sergejs Eizenšteins (Сергей Михайлович Эйзенштейн). Masu uzvedumi tika inscenēti Harkovā, Kijevā, Tbilisi. Par vienu no pašdarbības formām kļuva teatralizētas tiesas, kurās spēlēja Pilsoņu kara zaldāti, un šos pasākumus dēvēja par “frontes teātri” (фронтовой театр). Satīriskie miniatūru teātri, kas lielākoties bija pašdarbnieku kolektīvi, piemēram, “Dzīvā avīze” (Живая газета), kuros skaļi lasīja izvēlētos tekstus no konkrētas avīzes, radās visā Krievijā, Vidusāzijā, Kaukāzā, Karēlijā. Pastāvēja daudz profesionālu satīrisko teātru, piemēram, “Zilā blūze” (Синяя блуза, 1920–1933), kо Maskavā izveidoja Boriss Juhnevičs (Борис Петрович Юхневич). Padomju varas pirmsākumā visā Krievijā veidojās simtiem jaunu teātru un teātra studiju. Maskavā šajā laikā bija vairāk nekā 100 profesionālu teātru, kas piederēja pie visdažādākajiem radošajiem strāvojumiem. Piemēram, futūristi Nikolajs Puņins (Николай Николаевич Пунин) un Jurijs Aņņenkovs (Юрий Павлович Анненков) sludināja mašīnu kultu, tehnicismu mākslā. Viņu ideju rosināta, jauno režisoru grupa apvienojās “Ekscentrisko aktieru fabrikā” (Фабрика эксцентрического актера), dēvētu par “feks” (ФЕКС, 1921–1926), kas ieviesa teātrī mūzikhola un cirka ekscentriskos paņēmienus. Tādas pašas idejas tika paustas proletkulta teātru darbībā. Proletkults bija izplatīts Krievijā un savos priekšnesumos apsmēja veco kultūru kā arhaismu. Proletkulta teātra studijās tika uzvestas aģitācijas lugas, piemēram, Aleksandra Vermiševa (Александр Александрович Вермишев) “Sarkanā taisnība” (Красная правда, 1919).
Par kreisā teātra līderi kļuva Vsevolods Meierholds (Всеволод Эмильевич Мейерхольд), kurš bez iebildumiem pieņēma revolūciju. V. Meierholds 1918. gadā Petrogradā iestudēja pirmo padomju lugu – Vladimira Majakovska (Владимир Владимирович Маяковский) “Mistēriju-Buff” (Мистерия-Буфф). Lugā alegoriskā formā tika attēlota “revolucinārās mistērijas upe un buržuāzijas bufs”; uz skatuves parādījās jauns varonis – darba cilvēks. V. Meierholds 1920. gadā Maskavā dibināja Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) Pirmo teātri (Театр РСФСР 1-й) un tā darbības principus pasludināja lozunga formā – “Teātra Oktobris” (Театральный Октябрь); idejas pamatā bija revolucionāras pārmaiņas arī teātra pasaulē, kas nozīmēja – pierasto teātra formu gāšanu, skatītāja iesaistīšanu darbībā, modernu, publicistisku aģitizrāžu radīšanu.
Sarežģīts bija pārkārtošanās process tradicionālajos teātros. Valdības 1918. gadā nodrošinātā autonomija tradicionālajiem teātriem deva tiesības patstāvīgi risināt radošās problēmas ar noteikumu, ka to darbībā nebūs kontrrevolucionāras vai pretvalstiskas iezīmes. Šie teātri pamazām tuvinājās tautai. Tie pievērsās klasiskām, romantiskām lugām, kuru motīvi bija tuvi laikmeta revolucionārajām noskaņām. Tās sauca par “revolūcijai pieskaņotām” (созвучные революции). 1918. gadā valsts pārvaldībā nonāca lielākās muzikālās iestādes: konservatorijas, Lielais teātris (Большой театр, 1776), Marijas teātris (Мариинский театр, 1783). Tika dibinātas jaunas koncertu un muzikāli izglītojošas organizācijas, mūzikas mācību iestādes, organizēti pašdarbības kolektīvi. Pilsoņu kara gados dziesmas rakstīja gan amatieri, gan profesionāli komponisti. Muzikālo teātru repertuāru galvenokārt veidoja klasikas darbi.
