Pēc skolas-studijas beigšanas O. Jefremovs iestājās Centrālajā bērnu teātra (Центральный детский театр) trupā Maskavā, kur dažu gadu laikā nospēlēja 20 lomas. Vairākas no tām kritika novērtēja kā talanta un personības spilgtu liecību. O. Jefremovs bija nepiekāpīgs sociālās attieksmes izpausmē, proti, viņam rūpēja vienkāršās tautas ikdiena, arī savā jaunradē O. Jefremovs pārstāvēja tautu. Šī O. Jefremova nostāja izpaudās viņa veidotajā teātrī “Sovremeņņik”. O. Jefremovs 1954. gadā ar saviem skolas-studijas pēdējā kursa studentiem iestudēja Viktora Rozova lugu “Laimīgu ceļu!” (ВикторСергеевич Розов, В добрый час!), un pēc šīs diploma izrādes radās ideja veidot savu teātri, kas tapa kā domubiedru kopa, profesionāļu entuziastu artelis. Teātra pirmā izrāde V. Rozova “Mūžam dzīvie” (Вечно живые, 1956) skaidri un mākslinieciski precīzi definēja teātra radošo kredo – cilvēka pašcieņu, kas padomju mākslā, kā arī dzīvē gadiem ilgi bija liegta parādība. Līdz ar to aktieru spēle bija ļoti smalks, niansēti dziļš tēla rakstura un dvēseles pētījums, neierasti dabisks aktieru spēles veids. Teātra iekšējā dzīve bija veltīta tam, lai mācītos būt brīviem un patiesiem, progresīvais laikabiedrs un “Sovremeņņik” aktieris veidoja vienu veselumu. Vēlme būt maksimāli tuvu laikabiedram veicināja arī jaunā runas stila rašanos – teātris neierasti vienkārši, pat intīmi sarunājās ar skatītāju. Tradicionālās psiholoģiskās mākslas ietvaros, izmantojot bagātu dzīves vērojumu pieredzi, pārbaudot lomas veidojumu analītiski un savienojot to ar savu pilsoniskās nostājas kaismi, “Sovremeņņik” aktieri O. Jefremova vadībā izveidojās par sociālo portretu lielmeistariem, precīzi tajos atspoguļodami savu laiku gan koptvērumā, gan detaļās. Morāles un estētikas unisona laiks bija īss, pamazām padomju realitāte mainīja teātra mākslinieciskās izpausmes. 1960. gadā tika uzvesta Jevgeņija Švarca luga “Kailais karalis” (ЕвгенийЛьвович Шварц, Голый король), kurā jaušams jauns, farsam līdzīgs spēles veids. Laikam mainoties, teātra “Sovremeņņik” izrādēs arvien biežāk izskanēja jautājums: kas notiek ar šo savādo valsti? Īpaši izteikti O. Jefremovs to pauda V. Aksenova lugas uzvedumā “Viss pārdošanai” (ВасилийПавлович Аксёнов, Все на продажу, 1965).
1970. gadā O. Jefremovu uzaicināja vadīt Akadēmisko Maskavas Dailes teātri (Московский Художественный Академический театр). Režisors vēlējās to apvienot ar teātri “Sovremeņņik”, lai realizētu savu ideju par Krievijas teātra atdzimšanu, tomēr šī ideja nerealizējās. Maskavas Dailes teātra kolektīvs negribēja īstenot nevienu no galvenā režisora ieteikumiem, kas attiecās uz trupas sastāva samazināšanu, kā arī uz visas teātra radošās darbības pārbūvi. Šis radošās neveiksmes brīdis sakrita ar situāciju valstī 70. gadu beigās un 80. gadu pirmajā pusē. Leonīda Brežņeva (Леонид Ильич Брежнев) stagnācijas laiks apslāpēja jebkuru radošo iniciatīvu, un O. Jefremovs saskārās ar inerci un protekcionismu gan teātrī, gan visā kultūras pārvaldes sistēmā. Šo problēmu O. Jefremovs izspēlēja vairākās izrādēs, piemēram, Maksima Gorkija lugas “Pēdējie” (Максим Горький, Последние, 1971) uzvedumā, kur režisors atteicās no psiholoģiskām niansēm, saasinādams varoņu attiecības un iepīdams parodijas elementus vispatētiskākajās lugas ainās. Sistēmas sociālais atmaskojums bija lasāms arī viņa 1977. gada Aleksandra Geļmana lugas iestudējumā “Atgriezeniskā saikne” (Александр Исаакович Гельман, Обратная связь) – uz skatuves bija izveidots strops, kur rosījās aktieri, radīdami iespaidu, ka šajā milzu organismā nav nekādu savstarpēju saikņu vai jēgas.
O. Jefremovs aicināja trupā aizvien jaunus aktierus – savus domubiedrus, piemēram, Inokentiju Smoktunovski (Инокентий Михайлович Смоктуновский), Iju Savinu (Ия Сергеевна Савина), Aleksandru Mjagkovu (Александр Васильевич Мягков), Jevgeniju Jevstigņejevu (Eвгений Александрович Евстигнеев), Anastasiju Vertinsku (Анастасия Александровна Ветинская) un citus izcilus krievu aktierus. Kopā ar viņiem 1980. gadā tapa Antona Čehova “Kaija” (Антон Павлович Чехов, Чайка), kurā galvenā varoņa Trepļeva (Треплев) pašnāvība tika traktēta kā protests, bet tā paša autora lugas iestudējumā “Tēvocis Vaņa” (Дядя Ваня, 1985) skaudri un reizē ar rūgtu lirismu izskanēja izniekotās dzīves tēma. Perestroikas sākums 1986. gadā mudināja O. Jefremovu spert radikālu soli – sadalīt trupu, kā rezultātā notika kolektīva šķelšanās, pamatkolektīvs apvienojās M. Gorkija Akadēmiskajā Maskavas Dailes teātrī. Dažādu iemeslu dēļ diezgan drīz to pameta vadošie aktieri. Izrādes tika veidotas regulāri, taču tikai dažas sasniedza mākslas virsotnes, piemēram, Mihaila Bulgakova “Svētuļu jūgs” (Михаил Афанасьевич Булгаков, Кабала святош, 1988), kā arī viena no pēdējām izrādēm – A. Čehova “Trīs māsas” (Три сестры, 1997), kas vienīgā pēc ilgiem laikiem izpelnījās kritiķu atzinību. Iestudējuma scenogrāfijā trīs māsu māja un dārzs riņķoja pa noslēgtu apli, no kura nebija iespējams izrauties.
