G. Tovstonogovs bija izcils sava laikmeta režisors. Padomju teātrī viņa jaunrade bija unikāla, jo pirmais atbrīvoja sastingušo akadēmismu, proti, teju par valsts doktrīnu pasludināto Staņislavska sistēmu, no smagnējā un pelēcīgā socreālisma. Trīsdesmit gadus būdams Ļeņingradas Lielā dramatiskā teātra (Большой Драматический театр) priekšgalā, G. Tovstonogovs pierādīja, ka Staņislavska mācībai ir svešas jebkādas dogmas. Savās labākajās izrādēs režisors meistarīgi demonstrēja, kāpēc un kā tradīcija spēj miermīlīgi sadzīvot ar novatorismu, vēl jo vairāk – viņš centās izveidot tādu saplūsmes pamatu, lai triumfētu teātra kultūra kopumā. Krievijas teātra zinātnē G. Tovstonogova savienojošā jaunrades enerģija tiek definēta ar ļoti konkrētu jēdzienu – sintēze. G. Tovstonogovs bija modernisma pārstāvis, jo viņa māksla balstījās uz trim 20. gs. vadošā filozofiski mākslinieciskā virziena vaļiem: radīšanu, apkopojumu, sintēzi.

G. Tovstonogova tēvs kādu brīdi bija Valsts satiksmes institūta pasniedzējs Tiflisā, un no 1927. gada G. Tovstonogovs iesaistījās jaundibinātajā Jaunatnes teātrī, kura organizatori un skatītāji lielākoties bija dzelzceļa darbinieki un viņu bērni. Ļoti drīz G. Tovstonogovam uzticēja apgaismotāja pienākumus, un drīz viņš kļuva par aktieri un režisora palīgu. 1933. gadā teātra galvenā režisora Nikolaja Maršaka (Николай Яковлевич Маршак) vadībā G. Tovstonogovs īstenoja savu pirmo uzvedumu – Antona Čehova lugu “Bildinājums” (Антон Павлович Чехов, Предложение). G. Tovstonogovs iestājās Valsts Teātra mākslas institūta Režijas fakultātē (Режиссерский факультет Государственного института Театрального искусства). Studiju laikā G. Tovstonogovs iepazina visus Maskavas teātrus, izpētīja ievērojamāko tā laika režisoru daiļradi, tikās ar Konstantīnu Staņislavski (Kонстантин Сергеевич Станиславский) un Vselovodu Meierholdu (Всеволод Эмильевич Мейерхольд). 1938. gadā G. Tovstonogovs institūtu pabeidza un savu diplomizrādi pēc Sergeja Naidenova lugas “Vaņušina bērni” (Сергей Найденов, Дети Ванюшина) iestudēja Tbilisi A. Gribojedova Krievu drāmas teātrī (Тбилисский Русский драматический театр им. А. Грибоедова).

Pēc veiksmīgas lugas “Vaņušina bērni” pirmizrādes G. Tovstonogovam piešķīra štata vietu, kā arī režisoram piedāvāja strādāt tikko atklātajā Tbilisi Š. Rustaveli Teātra institūtā (Тбилисский театральный институт им. Ш. Руставели). G. Tovstonogovs strādāja dažādās studijās, bija docētājs Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kino institūtā (Ленинградский институт театра, музыки и кино). 1946. gadā G. Tovstonogovs devās uz Maskavu, kur sākās jauns viņa dzīves un jaunrades posms. 1949. gadā Centrālā bērnu teātra (Центральный детский театр) direktors uzaicināja G. Tovstonogovu inscenēt un iestudēt Irinas Irošņikovas stāstu “ Kaut kur Sibīrijā” (Ирина Ивановна Ирошникова, Где-то в Сибири), un ar šo izrādi sākās G. Tovstonogova straujā karjera. Pēc šī iestudējuma G. Tovstonogovu iecēla par Ļeņingradas Ļeņina komjaunatnes teātra galveno režisoru (Ленинградский театр имени Ленинского комсомола). 1953. gadā Ļeņingradas A. Puškina (Ленинградский театр им. А. Пушкина) teātris piedāvāja iestudēt Vsevoloda Višņevska “Optimistisko traģēdiju” (Всеволод Вишневский, Оптимистическая трагедия). Izrāde tika arī uzvesta Maskavas PSKP 20. kongresā, trīs gadus vēlāk to izrādīja Parīzē Sāras Bernāras teātrī (Théâtre Sarah-Bernhardt). Par šo iestudējumu G. Tovstonogovs saņēma Ļeņina prēmiju (1958), tolaik viņš jau divus gadus bija Ļeņingradas Lielā Dramatiskā teātra (Большой Драматический театр) galvenais režisors. Šajā teātrī G. Tovstonogovs strādāja līdz mūža beigām, un tajā tapa viņa visizcilākie iestudējumi.

G. Tovstonogovs kopumā iestudējis 146 izrādes. Daudzas no tām bija izcilas. 1957. gadā tika uzvests Fjodora Dostojevska romāna “Idiots” dramatizējums (Федор Михайлович Достоевский, Идиот) ar talantīgo aktieri Inokentiju Smoktunovski (Инокентий Михайлович Смоктуновский) galvenajā lomā. Šis iestudējums aizsāka jaunu posmu valsts aktiermākslā – intelektuālo aktieru laikmetu. Aktieri un viņu varoņi priekšvēstīja disidentu kustību, līdz ar to “sagatavoja” padomju impērijas sabrukumu. G. Tovstonogovs teātra mākslā meklēja cilvēku, loloja gara brīvību. Skaisti un pārliecinoši to apliecināja Aleksandra Volodina “Pieci vakari” (Александр Моисеевич Володин, Пять вечеров, 1959), Maksima Gorkija “Barbari” (Максим Горький, Варвары, 1959), Aleksandra Gribojedova “Gudra cilvēka nelaime” (Александр Сергеевич Грибоедов, Горе от ума, 1962), A. Čehova “Trīs māsas“ (Три сестры, 1965), M. Gorkija “Sīkpilsoņi” (Мещане, 1966), Nikolaja Gogoļa “Revidents” (Николай Васильевич Гоголь, Ревизор, 1972).

Uz Ļeņingradas Lielā Dramatiskā teātra skatuves G. Tovstonogovs kopumā uzveda 56 izrādes, 24 no tām uzskatāmas par izcilām vai ļoti labām. 1987. gadā viņš iestudēja M. Gorkija lugu “Dibenā” (На дне), kas bija režisora sava veida testaments. Režisors pētīja ne tikai dzīves padibenes, kurās sociālisms bija iegrūdis miljoniem ļaužu, bet arī cilvēka dvēseles mieles.

1943. gadā G. Tovstonogovam piešķīra Gruzijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka (Заслуженный деятель искусств Грузинской ССР) nosaukumu, tolaik viņš bija uzvedis desmit izrādes. Citi apbalvojumi: PSRS Tautas mākslinieks (Народный артист СССР, 1957), divkārtējais Staļina prēmijas laureāts (Сталинская премия, 1950, 1952), Ļeņina prēmijas laureāts (Ленинская премия, 1958), divkārtējais Valsts prēmijas laureāts (Государственная премия, 1968, 1978), Sociālistiskā darba varonis (Герой Социалистического труда, 1983).