G. Tovstonogovs bija izcils sava laikmeta režisors. Padomju teātrī viņa jaunrade bija unikāla, jo pirmais atbrīvoja sastingušo akadēmismu, proti, teju par valsts doktrīnu pasludināto Staņislavska sistēmu, no smagnējā un pelēcīgā socreālisma. Trīsdesmit gadus būdams Ļeņingradas Lielā dramatiskā teātra (Большой Драматический театр) priekšgalā, G. Tovstonogovs pierādīja, ka Staņislavska mācībai ir svešas jebkādas dogmas. Savās labākajās izrādēs režisors meistarīgi demonstrēja, kāpēc un kā tradīcija spēj miermīlīgi sadzīvot ar novatorismu, vēl jo vairāk – viņš centās izveidot tādu saplūsmes pamatu, lai triumfētu teātra kultūra kopumā. Krievijas teātra zinātnē G. Tovstonogova savienojošā jaunrades enerģija tiek definēta ar ļoti konkrētu jēdzienu – sintēze. G. Tovstonogovs bija modernisma pārstāvis, jo viņa māksla balstījās uz trim 20. gs. vadošā filozofiski mākslinieciskā virziena vaļiem: radīšanu, apkopojumu, sintēzi.