Pēc institūta absolvēšanas A. Efross vairākus gadus strādāja Rjazaņas Drāmas teātrī (Рязанский драматический театр), taču 1954. gadā viņš atgriezās Maskavā, kur tika uzaicināts strādāt Centrālajā bērnu teātrī (Центральный детский театр), ko vadīja viņa režijas skolotāja Marija Knēbele (Мария Осиповна Кнебель). Šajā teātrī A. Efross nostrādāja gandrīz 10 gadus, kļūdams plaši pazīstams režisors visā Krievijā – viņa māksla uzlaboja ne vien bērnu teātra māksliniecisko sniegumu, bet vienlaicīgi bagātināja visu krievu teātra mākslu. Liela nozīme bija A. Efrosa iestudētajām Viktora Rozova (Виктор Алексеевич Розов), Aleksandra Hmeļika (Александр Григорьевич Хмелик) un citu dramaturgu lugām, kurās galvenā uzmanība tika pievērsta jaunatnei. Šajās lugās spilgti tika atspoguļots process, kurā sabiedrība centās atbrīvoties no socreālisma dzelžainajiem kanoniem. Nākamais A. Efrosa darba periods bija saistīts ar Ļeņina Komjaunatnes teātri (Московский театр имени Ленинского комсомола), kurā viņš tika norīkots par galveno režisoru. Arī šeit A. Efross vedināja uz jaunu izaugsmi, tomēr 1967. gadā mākslinieku atbrīvoja no teātra vadības, jo viņa mākslā arvien skaidrāk sāka izpausties pesimistisks reālās tagadnes un nākotnes skatījums. A. Efross tika norīkots darbā Mazās Bronnajas ielas teātrī (Театр на Малой Бронной), kur nostrādāja 17 gadus un radīja daudzas izcilas izrādes, piemēram, Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Trīs māsas” (Три сестры), Moljēra (Molière, īstajā vārdā Žans Batists Poklēns, Jean-Baptiste Poquelin) “Donu Žuanu” (Don Juan) un Maskavas Tagankas teātrī (Московский театр на Таганке) iestudēto A. Čehova “Ķiršu dārzu” (Вишневый сад). Strādāšana vairākos teātros radīja konfliktsituāciju, tādēļ 1984. gadā A. Efross bija spiests aiziet no Mazās Bronnajas ielas teātra. Vēlāk A. Efrosu uzaicināja kļūt par galveno režisoru Maskavas Tagankas teātrī tā iepriekšējā vadītāja Jurija Ļubimova (Юрий Петрович Любимов) vietā, kas tika atstādināts, jo ārzemēs bija atļāvies kritiski izteikties par padomju varu. Teātra trupa A. Efrosu uzņēma negatīvi, pat boikotēja, un daži darbinieki protestēdami atstāja teātri. 1985. gadā sākās pārmaiņas valsts vadības politikā, un šajā kontekstā tika risināts jautājums par J. Ļubimova atgriešanos teātrī. Šo notikumu iespaidā A. Efross 61 gada vecumā mira ar infarktu.