Augstskolas pastāvēšanas laikā tās nosaukums tika mainīts vienu reizi. Pēc vācu militāro spēku ienākšanas Rīgā un lielinieku spēku atkāpšanās 05.1919. vācu militārā vadība un Baltijas Tehniskās augstskolas (BTA) administrācija centās atjaunot augstskolas darbību ar jaunu nosaukumu – Tehniskā augstskola Rīgā (Technische Hochschule in Riga).

BTA darbojās saskaņā ar 15.10.1918. Baltijas militārās pārvaldes apstiprinātajiem Augstskolas statūtiem. BTA statūti tika saskaņoti ar Vācu Impērijas augstskolu statūtiem, kas apliecināja augstskolas iekļaušanu impērijas augstākās izglītības sistēmā. Augstskolas mērķis un uzdevums bija nodrošināt Vācijas Impēriju ar labi sagatavotiem speciālistiem.

Pēc Vācijas armijas ienākšanas Rīgā (09.–11.1917.) tika aktualizēts augstākās izglītības un Rīgas Politehniskā institūta (RPI) turpmākās darbības jautājums. Šī jautājuma risināšanai 1918. gadā izveidota Baltijas Tehniskās augstskolas veicināšanas biedrība Vācijā (Gesellschaft zur Foerderung der Baltischen Technischen Hochschule) un 05.1918. Baltijas Tehniskās augstskolas savienība Rīgā (BTAS, Baltischer Technischer Hochschulverein). Baltijas militārā pārvalde 20.08.1918. pieņēma lēmumu par RPI pārdēvēšanu par BTA un mācību darba atsākšanu 01.10.1918. BTA vajadzībām tika pārņemtas RPI piederošās ēkas Rīgā, kā arī no Maskavas daļēji reevakuētā institūta zinātniskā bāze (mācību līdzekļi, mācībspēki). Augstskolas sekmīga darba organizācijai BTAS izsūtīja Vācijas augstskolām aicinājumu atbalstīt BTA ar mācību materiālu, bibliotēku un zinātnisko kolekciju sagādi. Augstskolas svinīgā atklāšana norisinājās 14.10.1918. Rīgas Politehnikuma 56. dibināšanas gadadienā, bet nākamajā dienā tika uzsākta studentu reģistrācija (15.10.1918‒15.11.1918.). Darbu augstskola pārtrauca 03.01.1919. līdz ar lielinieku spēku ienākšanu Rīgā, lai arī BTA pārvaldes institūcijas (padome, rektorāts) savu darbu turpināja līdz Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas (LSPR) 08.02.1919. dekrētam par RPI (līdz ar to arī BTA) likvidēšanu un darbinieku atlaišanu. Studenti oficiāli tika izslēgti 31.01.1919. Pēc lielinieku spēku atkāpšanās no Rīgas 05.06.1919. pēc RPI un BTA mācībspēku un administrācijas iniciatīvas tika izveidota Tehniskā augstskola Rīga, pārņemot abu augstskolu struktūru, materiālo un mācībspēku bāzi.

BTA atradās tiešā Baltijas militārās pārvaldes pakļautībā. Pēc Rīgas ieņemšanas 05.1919. atjaunotās augstskolas darbība tika pakļauta vācu militārajai vadībai.

BTA tika uzlūkota kā RPI mantiniece. Tādejādi BTA nodaļas tika veidotas uz RPI struktūras, ņemot vērā arī mācībspēku un mācību materiālu pieejamību.

Augstskolā tika atvērtas sešas nodaļas – Ķīmijas, Inženieru, Mehānikas, Tirdzniecības un Lauksaimniecības. Nodaļas bija plānots paplašināt, organizējot jaunus studiju virzienus, par paraugu ņemot Vācu Impērijas augstskolu mācību plānus. BTA galvenais iekšējās pārvaldes orgāns bija augstskolas padome (Verwaltungsrat), kura bija izvietota Jēkaba kazarmās. Padomi vadīja rektors, un tā atbildēja par augstskolas administratīvajiem, mācību organizācijas un saimniecības jautājumiem. Augstskolas oficiālā darba valoda bija vācu valoda, kas tika lietota gan administrācijā, gan nodarbībās. Padomei 24.11.1918. tika iesniegts studentu lūgums ieviest kā mācību valodu arī krievu valodu. Iesniegums tika noraidīts, tomēr padome pieļāva citu valodu lietošanu eksāmenos. 17.10.1918. Baltijas militārā pārvalde apstiprināja augstskolas eksāmenu nolikumu 1918./1919. mācību gadam un noteikumus par kvalifikāciju piešķiršanu. Bija paredzēts, ka Lauksaimniecības nodaļas absolventi saņems agronoma kvalifikāciju, Tirdzniecības nodaļas – tautsaimnieka, bet pārējo četru nodaļu absolventi – inženiera kvalifikāciju. Par mācībām (laboratoriju izmantošana, zīmēšanas studijas, vingrinājumi dabaszinātnēs), pārbaudījumiem un eksāmeniem bija jāmaksā.

BTA kopumā tika apstiprināti 69 mācībspēki – 17 profesori, 12 ārkārtas profesori, 30 docenti un astoņi asistenti, lai gan ne visi apstiprinātie mācībspēki spēja ierasties Rīgā. Gandrīz visi mācībspēki turpināja darbu augstskolā kā bijušie RPI pasniedzēji. Vairākums bija vācu izcelsmes, kā arī poļu un ebreju. Augstskolas darbā tika iesaistīti arī vairāki latviešu izcelsmes mācībspēki.

Augstskolā varēja iestāties jaunieši ar ģimnāzijas, reālģimnāzijas vai vidusskolas diplomu, kas iegūts Baltijas provincēs vai Vācu Impērijā. Par ārzemnieku studentu uzņemšanu bija tiesīga lemt tikai Baltijas militārā pārvalde. BTA bija pirmā augstskola Latvijas teritorijā, kurā uzņēma arī sievietes. 19.10.1918. augstskolā bija uzņemti 904 jaunieši, no tiem 42 % turpināja RPI pārtrauktās studijas, 43 % bija jaunuzņemtie studenti, 15 % bija uzņemti kā hospitanti. Studijas BTA atjaunoja un uzsāka arī liels skaits latviešu tautības studentu. Kopumā augstskolā trīs mēnešu laikā studijas uzsāka aptuveni 1500 jauniešu. No tiem 547 bija jaunuzņemtie studenti, kā arī 231 hospitants. Vairākums turpināja RPI iesāktās studijas. No jaunuzņemtajiem studentiem 155 mācības uzsāka Mehānikas, 116 – Ķīmijas, 101 – Inženieru, 75 – Tirdzniecības, 60 – Lauksamniecības un 40 – Arhitektūras nodaļā. Hospitantiem bija tiesības klausīties lekcijas, piedalīties praktiskajās nodarbībās un kārtot eksāmenus, bet, lai kļūtu par pilntiesīgiem studentiem, viņiem bija jānokārto hospitantu pārbaudījumi. Arhitektūras nodaļā tika uzņemti 16, Inženieru nodaļā – 22, Ķīmijas nodaļā – 49, Tirdzniecības nodaļā – 81, Lauksaimniecības nodaļā – 21, Mehānikas nodaļā – 42 hospitanti. Atjaunojot augstskolu kā RTA pēc lielinieku atkāpšanās no Rīgas, 06.1919. papildus tika uzņemti 48 studenti. Lai nodrošinātu lielāku studējošo skaitu, tika uzņemti arī brīvklausītāji.

BTA savu darbību atjaunoja lielākā daļa studentu korporāciju, kuras bija dibinātas pie Rīgas Politehnikuma un RPI, tai skaitā arī abas latviešu studentu korporācijas “Selonija” un “Talavija”.

Par BTA rektoru tika apstiprināts Voldemārs fon Knīrīms (Woldemar von Knieriem). Lielinieku spēkiem ienākot Rīgā, 02.01.1919. V. fon Knīrīms devās uz Vāciju. Rektora pienākumu izpildi uzticēja augstskolas prorektoram Mihaelam Vitliham (vācu Michael Wittlich; igauņu Mihkel Vitsut).