Latvijas Augstskolas darbības principi un mērķis tika definēti tās nolikumā “Noteikumi par Latvijas Augstskolu”, kas tika sastādīts pēc Padomju Krievijas augstskolu nolikumu parauga. Augstskolas mērķis bija sniegt studentiem augstāko izglītību speciālās zinātnes nozarēs un atsevišķos zinātnes ciklos. Izglītības komisāra vietnieks Ernests Eferts (arī Ernests Eferts-Klusais) uzskatīja, ka augstskolas galvenais uzdevums ir darba tautas jeb proletariāta kā galvenā padomju varas politiskā un ekonomiskā balsta un kultūras veidotāja izglītošana.

08.02.1919. pēc Padomju Latvijas izveidošanās laikrakstā “Cīņa” tika publicēts LSPR valdības priekšsēdētāja Pētera Stučkas un izglītības komisāra Jāņa Bērziņa parakstīts dekrēts par Latvijas Augstskolas izveidošanu. Augstskolas svinīgā atklāšana norisinājās 20.02.1919. bijušā Rīgas Politehniskā institūta (RPI) galvenās ēkas aulā Raiņa bulvārī 19 (toreiz Kārļa Marksa bulvāris). Augstskolas vajadzībām tika pārņemtas RPI (vācu okupācijas laikā 1918. gada rudenī pārveidota par Baltijas Tehnisko augstskolu) piederošās ēkas Rīgā, kā arī materiālā un zinātniskā bāze, kas daļēji tika reevakuētas 1918. gada vasarā pēc institūta slēgšanas Maskavā 22.05.1918. RPI inventāra un docētāju atgriešanās Rīgā bija galvenais priekšnoteikums tik straujai augstskolas izveidei pēc LSPR dibināšanas 01.1919. Darbu augstskola pārtrauca 22.05.1919. līdz ar vācu (dienu vēlāk arī Pagaidu valdības bruņoto spēku) spēku ienākšanu Rīgā un Padomju Latvijas iestāžu evakuāciju.

Padomju Latvijas valdība mērķtiecīgi īstenoja izglītības sistēmas radikālu reformēšanu, palielinot valsts lomu. Augstskola, tāpat kā visas citas Padomju Latvijas izglītības iestādes, tika pakļauta stingrai Latvijas Komunistiskās partijas kontrolei. Augstskola tika veidota kā jauna tipa augstākā mācību iestāde, pārņemot Padomju Krievijas augstskolu paraugu, un atradās tiešā LSPR Izglītības komisariāta pakļautībā. Augstskolas organizācijas procesā augstskolas pārvaldības, mācību procesa, finanšu un saimniecības jautājumu pārraudzība tika uzticēta Izglītības komisariāta Augstskolas nodaļai, kuru vadīja E. Eferts.

Augstskolas darbība tika organizēta, izmantojot RPI struktūru. Augstskolā tika izveidotas piecas nodaļas (fakultātes) – Ķīmijas, Lauksaimniecības, Mehānikas, Inženierzinātņu un Arhitektūras, kas atbilda RPI nodaļām. Uz likvidētās RPI Tirdzniecības nodaļas bāzes tika noorganizēti Sociālekonomiskie kursi, kurus bija plānots reorganizēt par Ekonomikas nodaļu atbilstoši padomju ideoloģiskajiem uzstādījumiem. Laika gaitā augstskolu bija iecerēts veidot kā paplašināta tipa augstskolu, kas apvienotu gan politehniskā institūta zinātņu nodaļas, gan universitāšu humanitārās fakultātes. 07.03.1919. tika nolemts veidot Medicīnas, Veterinārijas un Pedagoģijas nodaļas. Realitātē šo nodaļu organizācija netika uzsākta laika trūkuma dēļ, kā arī mācībspēku un mācību bāzes neesamības dēļ, lai gan topošajā Medicīnas nodaļā 05.1919. tika noturētas atsevišķas lekcijas cilvēka anatomijā profesora Alfrēda Zommera vadībā.

Augstskolas galvenais iekšējās pārvaldes orgāns bija 07.03.1919. apstiprinātā Augstskolas padome, kura atbildēja par augstskolas zinātniskās darbības, mācību organizācijas, administratīvajiem un saimniecības jautājumiem. Padomes sastāvā ietilpa padomes priekšsēdētājs (rektors), Izglītības komisariāta pārstāvis, nodaļu padomju priekšsēdētāji (dekāni), viens studentu pārstāvis, Rīgas Strādnieku deputātu padomes pārstāvis, Latvijas Komunistiskās partijas Strādnieku jaunatnes centra pārstāvis un Latvijas Augstskolas sekretārs. Par nodaļu darbu un mācību programmu izstrādi bija atbildīgas nodaļu padomes ar nodaļu priekšsēdētājiem. 04.1919. un 05.1919. tika ievēlēti un apstiprināti nodaļu priekšsēdētāji: Ķīmijas nodaļā – Valdemārs Fišers (Waldemar Fischer), Lauksamniecības nodaļā – Arnolds Bušmanis, Mehānikas nodaļā – Pauls Denfers (Paul Denffer), Inženierzinātņu nodaļas – Benedikts Vodziņskis (Benedykt Wodziński), Arhitektūras nodaļas – Oto Hofmans (Otto Hoffmann). Augstskolas trīsarpus mēnešu pastāvēšanas laikā neviena nodaļa oficiāli nebija apstiprinājusi jaunu proletārisku mācību programmu. Lekciju un praktisko darbu saturu noteica paši pasniedzēji. Tomēr mācību plāns bija jāsaskaņo ar nodaļu padomēm, tādējādi studijas bija ideoloģizētas. Augstskolas oficiālā darba valoda bija latviešu un krievu. Ar Izglītības komisāra atļauju lekcijas varēja lasīt arī vācu valodā, kas bija ierasta prakse, jo vairums augstskolas pasniedzēju neprata latviešu valodu.

04.1919. tika nodibināta arī Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Latvijas Augstskolas organizācija, kuras sastāvā bija 47 biedri – studenti.

Augstskolas mācībspēkus ievēlēja un apstiprināja Augstskolas padome. 07.03.1919. augstskolā tika apstiprināti 80 skolotāji un asistenti, no kuriem vismaz 60 bija reevakuētā RPI mācībspēki. Kā jauni mācībspēki tika iesaistīti arī latviešu docētāji. Apstiprinot augstskolas mācībspēkus, tika ņemta vērā gan pasniedzēju politiskā uzticamība un nostāja pret padomju varu, gan izglītības līmenis un profesionālā pieredze. Augstskolas skolotājiem bija jābūt cilvēkiem ar augstāko izglītību, kas savā specialitātē nostrādājuši ne mazāk par pieciem gadiem.

Studentu oficiāla uzņemšana beidzās 26.02.1919., tomēr faktiski studētgribētāju iesniegumi tika pieņemti līdz 20.03.1919. Iestājoties augstskolā, nebija nepieciešams uzrādīt izglītības dokumentus, kā arī kārtot iestājpārbaudījumus. Augstskolas noteikumi kā vienīgo uzņemšanas kritēriju paredzēja vecuma ierobežojumu, kā studenti tika uzņemti gan sievietes, gan vīrieši ne jaunāki par 16 gadiem. Šādi uzņemšanas kritēriji un apstāklis, ka studijas augstskolā bija bez maksas, veicināja lielu uzņemto studentu skaitu. 26.02.1919. augstskolā bija uzņemti 2518 studenti. No uzņemtajiem studentiem 955 bija RPI un citu Krievijas augstskolu audzēkņi, kuri Latvijas Augstskolā studijas turpināja 2. un 3. kursā. No 1563 jaunuzņemtajiem studentiem tikai 64 % bija ar vidējo izglītību. Ar mērķi uzlabot jaunuzņemto studentu teorētiskās zināšanas, katra nodaļa noorganizēja sagatavošanās kursus. 20.03.1919. kopējais uzņemto studentu skaits pieauga līdz 3078, no tiem 2123 studijas uzsāka 1. kursā. Vislielākais studentu skaits bija Lauksaimniecības nodaļā (apmēram 1100) un Ķīmijas nodaļā (apmēram 600).

Par vienīgo Latvijas Augstskolas padomes priekšsēdētāju oficiāli apstiprināja Paulu Valdenu (Paul Walden), kurš šo amatu ieņēma 07.05.1919.–22.05.1919.