Lavrentija Berijas vecāki piederēja pie gruzīnu tautas megrelu etnogrāfiskās grupas. Viņa tēvs Pavle bija trūcīgs zemnieks, pārcēlies uz Abhāziju no Megrēlijas. Pēc dažām ziņām, tēvs miris, kad L. Berija vēl bija bērns, pēc citām – bijis dzīvs vēl 1922. gadā. Māte Marta, dzimusi Džakeli, bija cēlusies no aristokrātiskas megrelu dzimtas trūcīga atzara. Ģimene dzīvoja galējā nabadzībā, taču māte cerēja, ka L. Berija izsitīsies dzīvē, un darīja visu, lai viņš iegūtu izglītību.

Astoņu gadu vecumā L. Berija sāka mācīties Suhumi augstākajā pamatskolā. 1915. gadā pabeidza skolu un iestājās Baku vidējā mehānikas un celtniecības tehniskajā skolā (Бакинское среднее механико-строительное техническое училище), beidza 1919. gadā ar arhitekta-tehniķa kvalifikāciju. 1920. gadā šo skolu pārveidoja par Baku Politehnisko institūtu (Бакинский политехнический институт), un L. Berija tajā ar pārtraukumiem mācījās līdz 1922. gadam, kad partijas un karjeras dēļ politiskajā policijā bija spiests neatgriezeniski pamest studijas. Mācoties tehniskajā skolā, L. Berija piepelnījās brāļu Nobelu naftas ieguves firmā (Товарищество нефтяного производства братьев Нобель).

Lai gan L. Berija autobiogrāfijās apgalvoja, ka revolucionārā darbībā iesaistījies, mācoties tehniskajā skolā, un 03.1917. iestājies Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (Российская социал-демократическая рабочая партия), tam nav pierādījumu. 06.–12.1917. L. Berija dienēja par hidrotehniskā dienesta tehniķi Rumānijas frontē, bet slimības dēļ tika demobilizēts un atgriezās Baku. Reālu politisku darbību L. Berija acīmredzot uzsāka tikai 1918. gadā, līdz pat 1920. gadam viņa biogrāfijā ir daudz neskaidrību un pretrunu.

L. Berija šajā laikā strādāja par kantora ierēdni rūpnīcā, un 1918.–1919. gada asiņainie politiskie notikumi Baku viņu kā gruzīnu neskāra. Tomēr L. Berija bija saistīts ar lieliniecisko pagrīdi un tās uzdevumā no 1919. gada rudens līdz 03.1920. strādāja neatkarību proklamējušās Azerbaidžānas Demokrātiskās Republikas Kontrrevolūcijas apkarošanas organizācijā, t. i., pretizlūkošanā. L. Berijam turpmākajos gados vairākkārt (pirmo reizi 1920. gadā) nācās skaidrot šo soli, un tas vajāja viņu visu politiskās darbības laiku. Kā L. Berija apgalvoja, viņš esot to darījis musulmaņu sociāldemokrātiskās partijas Hümmət uzdevumā. Tā bija ar lieliniekiem saistīta organizācija, kas 1920. gadā iekļāvās Azerbaidžānas Komunistiskās partijas sastāvā. Aģenta dubultā dzīve L. Berijam acīmredzot sekmējās, un 04.1920. viņš sāka sadarbību ar Padomju Krievijas izlūkošanas iestādēm kā 11. armijas reģistrācijas (izlūkošanas) nodaļas pilnvarotais. 28.04. lielinieki ieņēma Baku, un pilsētas lielinieku partijas komiteja nosūtīja viņu kā kurjeru uz Tiflisu. Mēģinājums nokļūt Gruzijā pa apkārtceļu bija neveiksmīgs, un L. Berija nokļuva cietumā Kutaisi, no kura tika atbrīvots pēc Padomju Krievijas pārstāvniecības pieprasījuma. Par šo viņa dzīves posmu ir daudz neskaidrību, taču galu galā L. Berija atkal ieradās Baku, kur kādu laiku darbojās kā Azerbaidžānas Kompartijas Centrālkomitejas (CK) lietu pārvaldnieks, bet pēc tam – Ārkārtējā komisijā.

11.1922. L. Beriju pārcēla uz Gruziju (padomju karaspēks to okupēja 03.1921.) par PSRS Valsts ārkārtējās komisijas (VĀK) priekšnieka vietnieku un slepenās operatīvās daļas priekšnieku Tiflisā. L. Berija izrādījās efektīvs drošības dienestu darbinieks – nežēlīgs, cinisks. Ap sevi viņš pulcināja padoto komandu, ko veidoja tādi paši jaunie drošības dienestu darbinieki, kas bija gatavi uz visu, lai izceltos un pierādītu noderību padomju varai.

Taču Gruzijā L. Berija iekļuva arī konfliktā, kas varēja sagraut viņa karjeru un 1922. gada beigās sasniedza kulmināciju. Gruzijas vadībā daudzi bija neapmierināti ar republikas atrašanos Aizkaukāza Federācijā un vēlējās, lai Gruzija būtu PSRS sastāvā kā patstāvīga republika. Izraisījās konflikts, jo Aizkaukāza Kompartijas komitejas pirmais sekretārs Sergo Ordžonikidze (gruzīnu სერგო ორჯონიკიძე, krievu Серго Константинович Орджоникидзе) asi iestājās pret Gruzijas vadības pozīciju, un viņu atbalstīja Josifs Staļins (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი). Attiecības saasinājās tiktāl, ka S. Ordžonikidze iesita vienam no Gruzijas Kompartijas CK locekļiem. Vladimirs Ļeņins bija ļoti neapmierināts par šo incidentu, bet sliktā veselības stāvokļa dēļ nespēja efektīvi iejaukties. L. Berija konfliktā nostājās S. Ordžonikidzes pusē un līdz pat 1937. gadam, kad viņa patrons krita J. Staļina nežēlastībā un izdarīja pašnāvību, visādi uzsvēra savu uzticību viņam. Patrona atbalsts bija būtisks, lai nonāktu J. Staļina redzeslokā. L. Beriju ar J. Staļinu iepazīstināja 1926. gada vasarā, kad J. Staļins ieradās Tiflisā apciemot savu māti.

12.1926. L. Berija saņēma arī vērā ņemamu paaugstinājumu amatā, viņš kļuva par Aizkaukāza Valsts politiskās pārvaldes (VPP) priekšnieka vietnieku un Gruzijas VPP priekšnieku. Lai gan L. Berija vairākkārt mēģināja panākt, lai viņu pārceļ darbā uz Maskavu, līdz 1938. gadam pūliņi bija nesekmīgi; toties Dienvidkaukāzā viņa karjera, lielā mērā pateicoties S. Ordžonikidzes un J. Staļina atbalstam, paša intriganta talantam un prasmei atbrīvoties no sāncenšiem, attīstījās ļoti veiksmīgi. 03.1931. L. Berija kļuva par Aizkaukāza VPP vadītāju un PSRS AVPP pilnvaroto Aizkaukāzā.

10.1931. notika būtisks pavērsiens L. Berijas karjerā – no drošības dienesta uz partijas darbinieku, jo viņu iecēla par Gruzijas Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas (VK(b)P CK) pirmo sekretāru, bet mēnesi vēlāk – arī par VK(b)P Aizkaukāza novada komitejas otro sekretāru. Gadu vēlāk, 10.1932., L. Berija kļuva par Aizkaukāza partijas komitejas pirmo sekretāru, respektīvi, par ietekmīgāko cilvēku reģionā. Aizkaukāza Federācija pastāvēja līdz 1936. gadam. Pēc tās likvidācijas L. Berija vairs bija tikai Gruzijas pirmais sekretārs, taču saglabāja lielu ietekmi visā reģionā. 1934. gadā VK(b)P XVII kongresā L. Berija kļuva par CK locekli.

L. Berijas karjerā principiāla nozīme bija tam, ka L. Berija patika J. Staļinam kā izdarīgs administrators, kurš bija gatavs uz visu, lai izpildītu viņa norādījumus. L. Berija pārraudzīja J. Staļina vasarnīcu celtniecību un organizēja atpūtu Melnās jūras piekrastē, rūpējās par vadoņa māti, kuru pārveda no Gori un Tiflisu, 1935. gadā atklāja J. Staļina muzeju Gori. Tajā pašā gadā ar savu vārdu izdeva vairāku gruzīnu akadēmiķu uzrakstīto grāmatu “No boļševiku organizācijas vēstures Aizkaukāzā”. Grāmata bija pilnīga vēstures falsifikācija, tajā J. Staļins tika attēlots kā revolucionārās kustības vadītājs Aizkaukāzā, kāds viņš nekad nav bijis. Grāmata sasniedza savu mērķi, J. Staļins to novērtēja atzinīgi. Uzticību J. Staļinam apliecināja arī tas, ka 1933. gadā L. Berija aizsedza “vadoni” ar savu ķermeni, kad it kā notika atentāta mēģinājums, kas, pilnīgi iespējams, bija inscenējums.

Kā partijas vadītājs Aizkaukāzā, L. Berija turpināja kontrolēt partijas drošības iestādes un izmantot tās savu politisko nelabvēļu novākšanai no ceļa. L. Berija piederēja pie tās lielinieku paaudzes, kas nebija piedalījusies revolucionārajā kustībā līdz 1917. gadam, un viņš bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem centās attīrīt karjeras ceļu no vecajiem lieliniekiem, kas stāvēja viņam ceļā. Pastāv viedoklis, ka L. Berija pats vai arī viņa rokaspuiši ir slepeni izrēķinājušies ar vairākiem ietekmīgiem Aizkaukāza politiskās elites pārstāvjiem, piemēram, 1936. gadā – ar Armēnijas KP pirmo sekretāru Agasi Handžjanu (armēņu Աղասի Խանջյան), kā arī ar populāro Abhāzijas līderi Nestoru Lakobu (abhāzu Нестор Аполлон-иԥа Лакоба). Skaidru pierādījumu nav, bet raksturīgi ir tas, ka Aizkaukāza valdošā elite bija pārliecināta, ka L. Berija uz to ir bijis spējīgs.

1937.–1938. gada Lielā terora laikā L. Berija cītīgi pildīja un pārpildīja Maskavas izdalītos represiju limitus, kā arī izmantoja situāciju, lai izrēķinātos ar cilvēkiem, kas stāvēja viņam ceļā. 1937.–1938. gadā Gruzijā represēja vairāk nekā 29 000 cilvēku, 14 600 no viņiem nošāva. Represijas smagi skāra valdošo eliti un kultūras darbiniekus, bet visvairāk, protams, ierindas iedzīvotājus. L. Berija piedalījās arī represiju īstenošanā pārējās Aizkaukāza republikās. Turklāt liecinieki apgalvoja, ka arestētos nereti spīdzināja L. Berijas klātbūtnē, un viņš esot piedalījies viņu piekaušanā.

1938. gadā L. Berijam beidzot izdevās sasniegt mērķi, uz kuru viņš bija tiecies jau daudzus gadus – nokļūt Maskavas varas elitē. 21.12.1938. viņu apstiprināja par Iekšlietu tautas komisāra pirmo vietnieku. Vēl pēc mēneša L. Beriju apstiprināja arī par Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) Galvenās valsts drošības pārvaldes priekšnieku, bet 25.11. – par iekšlietu tautas komisāru Nikolaja Ježova (Николай Иванович Ежов) vietā. L. Berija no Gruzijas atveda veselu grupu uzticamu līdzstrādnieku, kurus iecēla vadošos amatos drošības un iekšlietu sistēmā.

Ar L. Berijas iecelšanu par iekšlietu tautas komisāru tiek saistītas Lielā terora beigas, jo 17.11.1938. tika pieņemts VK(b)P CK un valdības lēmums “Par arestiem, prokurora uzraudzību un izmeklēšanas vešanu”, kurā nelikumības represiju īstenošanā tika izskaidrotas ar to, ka IeTK esot iekļuvuši “tautas ienaidnieki” un spiegi. Represiju intensitāte mazinājās, daļu arestēto un notiesāto izlaida no cietumiem, taču represijas turpinājās, izmeklēšanas metodes, tajā skaitā lietu falsifikācija, arestēto piekaušana un spīdzināšana, nemainījās. L. Berijas uzdevums bija vispirms “iztīrīt” drošības dienestu aparātu. N. Ježova laika vadītājus represēja un vairumā gadījumu nošāva. Puse vadošā aparāta tika nomainīta, to papildināja ar komjaunatnes un partijas funkcionāriem. Kopumā no drošības dienestiem atvaļināja piekto daļu darbinieku, īpaši latviešus, poļus, ebrejus, rezultātā drošības dienestu darbinieku nacionālais sastāvs ievērojami izmainījās. Pēc sākotnējās IeTK “tīrīšanas” drošības dienestu darbinieku stāvoklis kļuva stabilāks, jo masveida drošības institūciju tīrīšanas vairs netika īstenotas. Atjaunojās izlūkošanas un teroristiskā darbība ārzemēs, drošības dienestu darbinieku ikdienas funkciju veikšana ieguva sistemātiskāku un plānveidīgāku raksturu. 1945. gadā L. Berija panāca, ka drošībnieki dienesta pakāpju un formas ziņā tika pielīdzināti armijas virsniekiem.

Lai gan sākumā L. Berija ne visai bija apmierināts ar pārcelšanu darbā uz IeTK, jo uzskatīja to par pazeminājumu karjerā, viņš visai ātri nokļuva arī partijas virsotnē. 22.03.1939. L. Berija kļuva par VK(b)P CK Politbiroja locekļa kandidātu. 03.02.1941. viņu iecēla par PSRS Tautas Komisāru padomes (TKP) priekšsēdētāja pirmo vietnieku, kas pārraudzīja mežrūpniecības, krāsainās metalurģijas, naftas rūpniecības un upju flotes nozari.

No vienas puses, J. Staļins novērtēja L. Berijas centību, bet, no otras, viņš uzskatīja, ka drošības institūciju vadītāji ir jākontrolē un nedrīkst pieļaut pārāk lielu varu. Tādēļ 03.02. IeTK tika sadalīts divos tautas komisariātos – iekšlietu un valsts drošības. L. Beriju atstāja par iekšlietu tautas komisāru, bet par valsts drošības tautas komisāru iecēla vienu no L. Berijas tuvākajiem sabiedrotajiem Vsevolodu Merkulovu (Всеволод Николаевич Меркулов). Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 07.1941. abus komisariātus atkal apvienoja vienā un par tā vadītāju atkal iecēla L. Beriju, bet 04.1943. atkal sadalīja, un valsts drošību atkal uzticēja V. Merkulovam, bet L. Berija līdz 29.12.1945. saglabāja iekšlietu tautas komisāra amatu. Kara laikā L. Berijas iesaiste ekonomikas jomā strauji pieauga, kas gan bija saistīts ar to, ka Gulaga sistēma atradās IeTK pārziņā, un tā bija kļuvusi par milzīgu rūpniecības un celtniecības uzņēmumu konglomerātu. Otrā pasaules kara sākumā L. Beriju iekļāva Valsts Aizsardzības komitejā (VAK). 1942. gada sākumā, sadalot pienākumus komitejā, L. Berijam lika kontrolēt bruņojuma ražošanu, kā arī kara aviāciju. 08.12.1942. tika nodibināts VAK Operatīvais birojs, kura vadību uzticēja L. Berijam. Biroja uzdevums bija kontrolēt 14 kara rūpniecības tautas komisariātus. 05.1944. viņš kontrolēja jau 21 komisariātu, respektīvi, visas svarīgākās rūpniecības nozares un transportu, turklāt tika iecelts par J. Staļina vietnieku VAK. 12.1944. L. Berija sāka kontrolēt urāna ieguvi atombumbas projektam, bet 20.08.1945. L. Beriju iecēla par VAK Speciālās komitejas priekšsēdētāju, tās uzdevums bija nodrošināt padomju atomieroču izstrādi maksimāli īsā laikā. J. Staļins bija pārliecināts, ka projekts, kuru vadīja L. Berija, noteikti būs sekmīgs. L. Berija turpināja veikt arī represīvās funkcijas, kas bija saistītas ar drošības un iekšlietu jomu, tajā skaitā organizēja poļu karagūstekņu nošaušanu 1940. gada pavasarī, dažādu etnisko grupu masveida deportācijas un tamlīdzīgi.

Tādējādi Otrā pasaules kara laikā L. Berija kļuva par vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem Padomju Savienībā. Formāli to nostiprināja viņa iecelšana par pilntiesīgu Politbiroja locekli 1946. gada martā.

Pēc kara J. Staļins nolēma ierobežot L. Berijas pilnvaras un 1945. gadā atcēla no iekšlietu tautas komisāra amata. Formāli L. Berija līdz 03.1953. nevadīja drošības institūcijas, taču kā Politbiroja loceklis viņš pildīja starpnieka funkcijas starp Iekšlietu ministrijas (IeM) un Valsts drošības ministrijas (VDM) vadību un J. Staļinu. Tas gan bija drīzāk rituāls, jo J. Staļins arī personīgi deva norādījumus ministriem, turklāt vadoņa aizdomīgums pēckara gados pastāvīgi pieauga, un viņš rūpīgi sekoja, lai L. Berijas attiecības ar ministriem nekļūtu pārāk draudzīgas.

Saikne ar VDM un IeM bija svarīga arī tādēļ, ka padomju atombumbas izstrādē liela loma bija informācijai, kuru padomju izlūkdienesti ieguva par Amerikas Savienoto Valstu (ASV) kodolpētījumiem, savukārt urāna ieguvē un apstrādē, kā arī citos darbos tika izmantots Gulaga ieslodzīto darbaspēks. L. Berija neorientējās zinātniskajās un inženiertehniskajās problēmās saistībā ar kodolenerģijas izmantošanu, bet viņa rīcībā bija milzīgi materiālie un cilvēku resursi. Zinātnieki tika labi apgādāti ar iekārtām, viņiem radīja pēc padomju standartiem izcilus sadzīves apstākļus, piešķīra prēmijas un valdības apbalvojumus, taču viņi labi apzinājās, ka L. Berija kurā katrā brīdī var jebkuru pakļaut represijām. 29.08.1949. notika pirmās padomju atombumbas izmēģinājums. Nākamais solis bija krietni jaudīgāks – ūdeņraža bumbas izstrāde, kas tika sekmīgi izmēģināta jau pēc L. Berijas aresta – 12.08.1953.

Jāatzīmē, ka L. Berija pēc kara nodarbojās ne tikai ar atombumbas projektu. Viņš joprojām pārraudzīja rūpniecību un transportu kā Ministru padomes (MP) priekšsēdētāja (J. Staļina) vietnieks. 02.1951. J. Staļins uzdeva MP Prezidija un Prezidija biroja sēdes pēc kārtas vadīt L. Berijam, Georgijam Maļenkovam (Георгий Максимилианович Маленков) un Nikolajam Bulgaņinam (Николай Александрович Булганин). Šo trijotni varēja uzskatīt par J. Staļinam vispietuvinātākajām personām.

Tomēr augstais stāvoklis un arī tas, ka L. Berija bija gruzīns, nedeva nekādas garantijas. Pazīmes tam, ka rodas draudi L. Berijas stāvoklim, parādījās 1951. gada rudenī, kad ar J. Staļina sankciju Gruzijā tika uzsākta t. s. “megrelu nacionālistiskās grupas” lieta, apsūdzot Gruzijas Kompartijas CK otro sekretāru Mihailu Baramiju (მიხეილ ბარამია), ka viņš un viņa līdzgaitnieki ASV interesēs un lai likvidētu padomju varu, mēģinājuši sagrābt varu republikā, vadošajos posteņos izvirzot megrelus. Tika arestēti vairāki simti megrelu izcelsmes partijas un drošības iestāžu darbinieku, vairāk nekā 10 000 cilvēku deportēja uz Kazahiju. Arestēto vidū bija redzami funkcionāri, kas bija saistīti ar L. Beriju. J. Staļins nolēma nomainīt arī 1. sekretāru Kandidu Čarkviani (კანდიდ ჩარკვიანი), kurš gan nebija megrels, bet tika uzskatīts par L. Berijas cilvēku. Lai padarītu triecienu sāpīgāku, J. Staļins lika doties L. Berijam uz Tbilisi un CK plēnumā nomainīt 1. sekretāru. J. Staļina norādījums izmeklētājiem “Meklējiet lielo megreli” liecina, ka mērķis bija L. Berija.

01.03.1953. J. Staļina apsardze atrada viņu bezsamaņā, viņam bija insults. J. Staļins mira 05.03. Daudzi L. Berijas līdzgaitnieki vēlāk atzīmēja, ka J. Staļina smagais stāvoklis un nāve L. Beriju neapbēdināja, tieši otrādi. Taču nav nepieciešams piekrist versijai, ka L. Berija esot noindējis J. Staļinu, lai saprastu, ka “vadoņa” nāvi ne tikai L. Berija, bet arī citi Politbiroja locekļi sagaidīja ar lielu atvieglojumu. Pēdējos dzīves mēnešos J. Staļins visur saskatīja sazvērestības pret sevi, un neviens nejutās drošs, ka nebūs nākamais aizdomu upuris.

Negaidot vadoņa nāvi, G. Maļenkovs un L. Berija kā Staļinam pietuvinātākie vadošie darbinieki sāka dalīt amatus. Jau 04.03. viņi bija izveidojuši jaunās valdības sarakstu. J. Staļins mira 05.03. plkst. 21.50, bet jau stundu agrāk sākās PSKP CK, Ministru padomes (MP) un Augstākās padomes prezidija sēde, kura ilga tikai 40 minūtes. Sanāksmē tika paziņots par galveno amatu sadali. J. Staļina amatu – MP priekšsēdētāja posteni – ieguva G. Maļenkovs, par viņa pirmo vietnieku kļuva L. Berija. Sēdē tika nolemts arī apvienot iekšlietu un drošības struktūru vienā – Iekšlietu ministrijā, par ministru kļuva L. Berija.

Nākamajos trīs mēnešos L. Berija izvērsa ārkārtīgi aktīvu darbību, bombardējot PSKP CK un MP ar reformu iniciatīvām. Visi J. Staļinam pietuvinātie Politbiroja locekļi, kas pēc viņa nāves veidoja t. s. kolektīvo vadību, bija izpildītāji, un viņiem bija nepieciešams laiks, lai pierastu pie jaunajām lēmumu pieņēmēju lomām. L. Berijam pārejas periods nebija vajadzīgs, kas liek domāt, ka daudzas idejas viņš bija apdomājis jau agrāk. L. Berija bija pārliecināts par saviem spēkiem, kā arī paļāvās uz spēka struktūru aizmuguri.

L. Berija sāka reorganizēt represīvo sistēmu. Vispirms no spēka struktūrām tika aizvākti viņam netīkamie vadītāji, kā arī tika pārtrauktas J. Staļina pēdējos dzīves gados uzsāktās odiozākās lietas (“ārstu lieta”, “megrelu lieta”, lietas pret drošības iestāžu darbiniekiem un militārajiem vadītājiem). Tās visas bija lietas, ar kurām pats L. Berija nebija tieši saistīts. Par to cilvēku reabilitāciju, kas bija notiesāti laikā, kad viņš vadīja drošības iestādes, nebija runas.

L. Berija sāka Gulaga sistēmas demontāžu, nododot ražošanas un transporta ministrijām šīs sistēmas ražošanas uzņēmumus, bet ieslodzījuma vietas nodeva Tieslietu ministrijas pārziņā. Lielākais pasākums, kas notika pēc L. Berijas ierosinājuma, bija amnestija, kas attiecās uz cilvēkiem, kuru soda termiņš nepārsniedza piecus gadus un kas vairumā gadījumu bija sodīti par nodarījumiem, kas vēlāk vispār netika iekļauti kriminālkodeksā. Brīvību ieguva 1,2 miljoni cilvēku, vēl 400 000 tika pārtrauktas krimināllietas. L. Berija arī ierosināja atteikties no prakses noteikt t. s. režīma pilsētas un zonas (lielās pilsētas, lielie dzelzceļa mezgli, pierobežas zonas), kurās nedrīkstēja apmesties bijušie ieslodzītie.

L. Berija arī uzskatīja, ka ir nepieciešams mainīt politiku attiecībā uz PSRS rietumu daļas teritorijām, kuras tika iegūtas Molotova–Ribentropa pakta rezultātā: Rietumukraina, Rietumbaltkrievija, Baltijas republikas. Tajās joprojām pastāvēja bruņotā pretestība. Visās šajās teritorijās iekšlietu un drošības struktūrās, it īpaši to vadībā, pārsvarā bija Maskavas atsūtīti funkcionāri, kas nezināja vietējos apstākļus un kā galveno pretpadomju pagrīdes apkarošanas līdzekli pielietoja represijas. L. Berija ierosināja izvirzīt vietējos kadrus. Ne tikai drošības, bet arī administratīvajās un partijas institūcijās bija jāizbeidz prakse iesūtīt kadrus no citām republikām, cilvēkus, kas nepārzina vietējos apstākļus, kultūru, nezina valodu.

L. Berija acīmredzot labi apzinājās, ka Gulaga sistēma ekonomiski nav efektīva, tā patērē vairāk līdzekļu, nekā saražo. Līdzekļu ekonomijas nolūkā viņš ierosināja atteikties no vairākām lielajām “komunisma celtnēm”, kuras būvēja Gulaga ieslodzītie. Viņš iebilda arī pret pārmērīgajiem militārajiem izdevumiem.

L. Berija uzskatīja arī, ka citādi jāveido attiecības ar PSRS satelītvalstīm. Viņš uzskatīja, ka ir nepieciešams uzlabot 1948. gadā pārtrauktās attiecības ar Dienvidslāviju. 18.05.1953. L. Berija iesniedza PSKP CK Prezidijā (Politbirojā) priekšlikumu atteikties no paātrināta sociālisma celtniecības kursa Austrumvācijā, jo izlūkdienesta savāktie materiāli liecināja par ārkārtīgu iedzīvotāju neapmierinātību ar valdības politiku, kas izpaudās masveida bēgšanā uz Rietumvāciju. Uz Maskavu uzaicināja Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) vadītājus, un viņiem ieteica atteikties no paātrinātas smagās rūpniecības attīstības par labu vieglajai rūpniecībai, pārtraukt represijas pret reliģiskajām konfesijām, kā arī zemniekiem un amatniekiem. Maskava apsolīja samazināt reparāciju apjomu un palielināt pārtikas un izejvielu piegādes. L. Berija pat pieļāva, ka PSRS varētu piekrist apvienotas, taču neitrālas Vācijas izveidošanai. VDR vadībai tas nepavisam nepatika. Pēc delegācijas atgriešanās Berlīnē VDR vadītāji nelabprāt atzina dažas kļūdas, bet tas nenomierināja tautu. Maija beigās rūpnīcās sākās streiki pret izstrādes normu paaugstināšanu. 17.06. Berlīnē un 14 lielajās pilsētās sākās strādnieku nemieri. VDR valdība zaudēja kontroli pār situāciju. Padomju okupācijas karaspēks pasludināja ārkārtas stāvokli un ieveda karaspēku Berlīnē, lai apspiestu sacelšanos, jo PSRS vadītāji baidījās, ka Rietumu valstis varētu izmantot situāciju un uzsākt karu. Sadursmēs gāja bojā cilvēki, padomju un VDR Drošības dienestu darbinieki veica arestus. Pēc L. Berijas aresta viņš tika apsūdzēts, ka ir veicinājis sacelšanos ar nodomu atdot Austrumvāciju Rietumiem. Tomēr PSRS vadība daļēji atzina, ka sacelšanos izraisīja VDR komunistu staļiniskā politika.

L. Berijas aktivitāte un daudzās iniciatīvas satrauca viņa līdzbiedrus PSKP CK Prezidijā, tās šķita pārāk radikālas. Turklāt visi, tajā skaitā G. Maļenkovs, kurš bija ļoti labās attiecībās ar L. Beriju, no viņa baidījās, jo zināja, ka L. Berija ir savācis pietiekami daudz informācijas, lai jebkuru no viņiem diskreditētu. Viņi uzskatīja, ka L. Berija pretendē uz pirmās personas lomu, un aizdomas pastiprināja augstprātīgā uzvedība, nerēķināšanās ar saviem līdzbiedriem kolektīvajā vadībā. Valdības sēdēs viņš asi pārtrauca runātājus, izteica netaktiskas piezīmes. Vēlāk tika izplatītas baumas, ka L. Berija esot gatavojies pārņemt varu, balstoties uz viņa rīcībā esošajām militārajām struktūrām. Šādam apgalvojumam nebija nekāda pamata. L. Berija negatavoja militāru apvērsumu. Ja viņam bija nodoms kļūt par PSRS līderi, tad tikai izmantojot pastāvošās oficiālās procedūras.

Ņikita Hruščovs (Никита Сергеевич Хрущёв), tajā laikā PSKP CK vadītājs, bija pārliecināts, ka L. Berijas aktivitātes ir jāaptur. Viņš vispirms pārliecināja Vjačeslavu Molotovu (Вячеслав Михайлович Молотов) un G. Maļenkovu, pēc tam trijotne panāca pārējo CK Prezidija locekļu piekrišanu. L. Berijas aresta sagatavošana notika vislielākajā slepenībā, jo visi CK Prezidija locekļi bija pārliecināti, ka drošībnieki noklausās viņu kabinetus un dzīvokļus un arī personiskā apsardze ziņo L. Berijam par visu, ko viņi dara un runā.

Trijotne no paša sākuma bija pārliecināta, ka L. Beriju vajag sodīt ar nāvi. Citi Prezidija locekļi sākumā bija noskaņoti miermīlīgāk un domāja, ka pietiks ar pārcelšanu kādā nenozīmīgākā amatā, tomēr galu galā ļāva sevi pārliecināt par to, ka no L. Berijas jāatbrīvojas uz visiem laikiem.

Tika nolemts arestēt L. Beriju Kremlī MP prezidija sēdes laikā. Aresta sagatavošana tika uzdota aizsardzības ministram N. Bulgaņinam, kurš savukārt tiešo operācijas veikšanu pāradresēja savam pirmajam vietniekam maršalam Georgijam Žukovam (Георгий Константинович Жуков). 26.06.1953. N. Bulgaņins un G. Žukovs savās mašīnās, kuras apsardze nedrīkstēja pārbaudīt, ieveda Kremlī apbruņotus četrus ģenerāļus, kuri it kā bija izsaukti uz sēdi. Tās laikā G. Žukovs un ģenerāļi arestēja L. Beriju. Tā kā sazvērnieki baidījās, ka drošībnieku apsardze Kremlī varētu mēģināt L. Beriju atbrīvot, ja viņu atklāti izvestu no Kremļa, viņi sagaidīja tumsu, ietina L. Beriju paklājā un izveda uz Maskavas garnizona virssardzes cietumu, bet nākamajā dienā pārvietoja uz Maskavas Pretgaisa aizsardzības štāba bunkuru, kur turēja līdz decembrim, kad turpat notika tiesa. L. Berijas aresta laikā Maskavā tika ievestas tanku daļas, jo sazvērnieki baidījās, ka iekšējā karaspēka daļas varētu izrādīt pretestību. Taču nekādas pretestības nebija. Visās IeM apakšvienībās notika partijas sapulces, kurās darbinieki disciplinēti apsūdzēja bijušo priekšnieku visos iespējamajos noziegumos.

Uzreiz pēc L. Berijas aresta sākās viņa tuvāko līdzstrādnieku, kā arī iespējamo atbalstītāju aresti, sākās IeM vadības nomaiņa. Uzreiz pēc aresta L. Berijam atņēma PSRS Augstākās padomes deputāta statusu, viņu atbrīvoja no visiem amatiem, atņēma maršala pakāpi un visus apbalvojumus.

02.–07.07.1953. notika PSKP CK plēnums, kurā 30. gadu politisko procesu stilā PSRS valdošā elite tika iepazīstināta ar apsūdzībām pret L. Beriju. Tas notika apsūdzētā prombūtnē, lai gan piedalīšanās plēnumā neko viņa liktenī nebūtu mainījusi. Pēc aresta L. Berija bombardēja CK Prezidija locekļus ar vēstulēm, bet plēnuma dalībnieki ar tām netika iepazīstināti. Toni plēnumā noteica Ņ. Hruščovs. Viņš L. Beriju raksturoja kā intrigantu, kas ir “ielavījies” partijas vadībā un dzīves laikā manipulējis ar J. Staļinu, bet pēc viņa nāves centies diskreditēt, kā arī graut partijas vadības vienotību un dezorganizēt valdības darbu, ignorējis PSKP CK. Plēnuma rezolūcijā L. Berijam tika inkriminēts tas, ka viņš esot IeM nostādījis augstāk par partijas institūcijām, izmantojis ministrijas aparātu, lai terorizētu partiju un valdību, izspiegojis CK Prezidija locekļus. Ja neņemam vērā tipisko staļinisko retoriku par tautas ienaidnieku un “šķiras ienaidnieka aģentu”, būtībā vienīgais, ko Berijam varēja pārmest un ko arī pārmeta, bija karjerisms, intrigas, nerēķināšanās ar citiem kolektīvās vadības locekļiem, augstprātība, rupjība, varaskāre, kā arī morāla degradācija. Ar to bija stipri par maz, lai pamatotu tiesāšanu un nāves spriedumu. Protams, L. Berija bija paveicis daudzus noziegumus kā drošības institūciju vadītājs, bija aktīvs represiju organizators, taču represijās, t. sk. Lielajā terorā 1937.–1938. gadā, aktīvi bija piedalījušies visi kolektīvās vadības locekļi. Šādu apsūdzību izvirzīšana diskreditētu padomju režīmu un Prezidija locekļus personīgi. Viņi vēl nebija gatavi kaut daļēji pārvērtēt staļinisma represīvo politiku.

Izmeklētājiem tika uzdots atrast nopietnākus apsūdzības punktus. Galu galā tika izstrādāta versija, saskaņā ar kuru L. Berija esot organizējis sazvērestību, lai ārzemju kapitāla interesēs, balstoties uz IeM, sagrābtu varu. Lai pamatotu sazvērestības versiju, tika izvirzītas agrākās apsūdzības sakaros ar ADR pretizlūkošanas dienestu 1919. gadā, kurš it kā esot darbojies angļu izlūkdienestu kontrolē. Lai sagrābtu varu, L. Berija un pārējie sazvērnieki esot izrēķinājušies ar cilvēkiem, kas viņiem stāvējuši ceļā, tajā skaitā organizējot terora aktus. Tādējādi sazvērestība, sadarbība ar ārvalstu izlūkdienestiem un terorisms tika izvirzīti kā galvenie punkti. Nekādu reālu pierādījumu sazvērestībai nebija. Protams, L. Beriju un pārējos apsūdzētos bija pamats apsūdzēt slepkavībās, spīdzināšanās un citos noziegumos, taču tika apiets jautājums par to, ka tas viss tika darīts valsts politikas ietvaros. Lai gan izmeklēšanā tika izvirzīts arī jautājums par morālu degradāciju, t. i., par to, ka Berija esot izvarojis vai piespiedis ar draudiem stāties seksuālos sakaros jaunas sievietes un pat pusaudzes, galīgajā versijā šī apsūdzība tika notušēta. Tā gan plaši tika izplatīta sabiedrībā ar baumu palīdzību, kas jūtami palīdzēja veidot sabiedrībā L. Berijas kā ne tikai politiska, bet arī morāla monstra tēlu un attaisnot izrēķināšanos ar viņu.

L. Berijas tiesāšana notika atbilstoši staļiniskās tiesvedības tradīcijām. Tika izveidots PSRS Augstākās tiesas Speciālās tiesas sastāvs atbilstoši 01.12.1934. PSRS Centrālās Izpildu Komitejas prezidija lēmumam (likumam). Tas bija pieņemts pēc atentāta pret Sergeju Kirovu (Сергей Миронович Киров) un paredzēja maksimāli vienkāršotu tiesāšanas procedūru lietās par teroristiskiem aktiem: ar apsūdzības rakstu apsūdzētie varēja iepazīties tika diennakti pirms tiesas, lietas tika izskatītas bez apsūdzēto klātbūtnes, netika pieļautas kasācijas sūdzības un apžēlošanas lūgumi, nāvessods bija jāizpilda uzreiz pēc sprieduma nolasīšanas.

10.12.1953. PSKP CK plēnumā tika pieņemts lēmums, kas saturēja apsūdzības slēdziena presei domātu versiju, un tā ar nosaukumu “PSRS Prokuratūrā” 17.12. tika publicēta avīzēs. Tiesas process notika 18.–23.12. L. Berijam un citiem apsūdzētajiem piesprieda nāves sodu, un to izpildīja tajā pašā dienā. 24.12. avīzēs publicēja materiālu “PSRS Augstākajā tiesā”, kas saturēja sprieduma izklāstu. Kopā ar L. Beriju tiesāja viņa tuvākos sabiedrotos – V. Merkulovu, Vladimiru Dekanozovu (krievu Владимир Георгиевич Деканозов (Деканозишвили), gruzīnu ვლადიმერ დეკანოზიშვილი), Bogdanu Kobulovu (Богдaн Захaрович Кобулов), Sergeju Goglidzi (krievu Сергей (Серго) Арсеньевич (Арсентьевич) Гоглидзе, gruzīnu სერგო არსენის ძე გოგლიძე), Pāvelu Mešiku (Пaвел Яковлевич Мешик ), Ļevu Vlodzimirski (Лев Емельянович (Эмильевич) Влодзимирский). Jāatzīmē, ka pēc šī procesa nāvessodu vai cietumsodu piesprieda vairākiem citiem augstu stāvošiem funkcionāriem, kas tika uzskatīti par L. Berijas kreatūrām.

L. Berijas un pārējo ar nāvi sodīto tuvākos radiniekus izsūtīja uz Sverdlovskas apgabalu un Kazahiju.

L. Berijas arestam, izmeklēšanai un tiesāšanai bija maz kopīga ar tiesiskumu. Tas tika veikts atbilstoši Padomju Savienībā iedibinātajām politisko represiju tradīcijām, kurās izmeklēšanas un tiesvedības procedūras tika pēc vajadzības izmantotas politiskās varas interesēs. Neskatoties uz to, lietas materiāli, L. Berijas līdzstrādnieku liecības un citi dokumenti liecina par L. Berijas un citu notiesāto izdarītajiem noziegumiem un padomju sistēmas noziedzīgo raksturu kopumā.

L. Berijas arestam un notiesāšanai bija būtiska nozīme tālākajā PSRS politiskajā dzīvē. Pirmkārt, cīņā par varu pirmajā plānā valsts vadībā izvirzījās Ņ. Hruščovs, kurš pakāpeniski atbrīvojās no visiem saviem līdzgaitniekiem Politbirojā. Otrkārt, L. Berijas lieta bija sava veida lūzuma punkts attieksmē pret J. Staļina mantojumu, īpaši pret represiju politiku. L. Berija savā ziņā kļuva par šīs politikas koncentrētu iemiesojumu. Parādot viņu kā sadistisku monstru, tika mazināta pārējo valsts vadītāju atbildība, kas savukārt palīdzēja vieglāk īstenot politikas maiņu, uzsākt masu amnestiju un reabilitāciju, turpināt Gulaga sistēmas demontāžu. Treškārt, lai gan PSKP CK 07.1953. plēnumā un citos dokumentos L. Berijas politiskās iniciatīvas iekšpolitikā un ārpolitikā tika nosodītas, turpmākajos gados liela daļa no viņa ierosinātajām reformām vismaz daļēji tika īstenotas, jo Ņ. Hruščovs un citi valsts vadītāji apzinājās, ka ir nepieciešams mainīt valsts politiku.

1994. gadā tika publicēta L. Berijas dēla Sergo grāmata “Mans tēvs Lavrentijs Berija”, kas ielika pamatu mūsdienu Krievijā pastāvošajai ļoti plašajai apoloģētiskajai literatūrai, kurā L. Berija tiek attēlots kā “efektīvs menedžeris”, atomprojekta vadītājs, sekmīgs ārējās izlūkošanas organizators, reformators. Viņa versijā L. Berija ir piedalījies represijās nelabprāt. Visai populāra ir arī versija, ka L. Berija esot nogalināts jau 26.06., aresta laikā. Tiek norādīts arī uz izmeklēšanas un notiesāšanas procedūras pārkāpumiem. Tomēr aicinājumi reabilitēt L. Beriju pēc nāves līdz šim nav devuši rezultātus. 2002. gadā Krievijas Federācijas Augstākās tiesas Kara kolēģija atzina, ka L. Beriju, V. Merkulovu, B. Kobulovu un S. Goglidzi kā represiju vaininiekus nav iespējams reabilitēt. Pārējo “Berijas lietā” notiesāto gadījumā tika atzīts, ka viņu vaina ir mazāka un pēc 1953. gada likumiem viņi būtu pelnījuši 25 gadu ieslodzījumu. Neskatoties uz to, mēģinājumi ja ne juridiski, tad politiski reabilitēt L. Beriju turpinās.