Termina “Sarkanais terors” autori bija lielinieki, atsaucoties uz Franču revolūcijas laikā, 1793.–1794. gadā, jakobīņu īstenoto politiskās opozīcijas un aristokrātu masveida iznīcināšanu, kuru apzīmē kā teroru (franču Terreur). Lielinieki Franču revolūciju uzskatīja par paraugu, viņi plaši izmantoja tās terminoloģiju, t. sk. pašnosaukumu “sarkanie” un pretinieku apzīmējumu “baltajie”. Jakobīņu īstenoto teroru lielinieki vērtēja pozitīvi. Pretmets Sarkanajam teroram bija Baltais terors (franču Terreur Blanche), kas arī bija atsauce uz Franču revolūciju, 1795. gadā notikušajiem uzbrukumiem jakobīņu terora īstenotājiem.
Sarkanais terors Padomju Krievijā 1918.–1922. gadā izrietēja no lielinieku marksisma doktrīnas interpretācijas. Kārlis Markss (Karl Marx) izvirzīja proletariāta diktatūras koncepciju – pārejas periodu no kapitālisma uz sociālismu, kurā proletariāts apspiedīs kapitālistu šķiras pretošanos. K. Markss un Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels) neizslēdza vardarbību kā vienu no līdzekļiem, lai paātrinātu proletariāta varas nostiprināšanos, tomēr kopumā viņu attieksme pret teroru bija atturīga. Proletariāta diktatūras koncepts un vardarbības loma tās nodibināšanā un uzturēšanā kļuva par vienu no centrālajiem lielinieku diskursa jautājumiem pēc varas pārņemšanas 10.1917. Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин) pamatoja vardarbības nepieciešamību, lai salauztu buržuāzijas pretošanos. V. Ļeņina skatījumā tādiem jēdzieniem kā vardarbība un morāle bija skaidri izteikta šķiriska nokrāsa. Vardarbība pret agrākajām valdošajām šķirām bija attaisnojama no revolucionārās morāles viedokļa. Mērķis bija uzcelt vispārējā taisnīguma, vienlīdzības un labklājības valsti darbaļaudīm, un “gaišās nākotnes” ideāls attaisnoja jebkurus līdzekļus.
Lielinieku pozitīvā attieksme pret revolucionāro teroru lielā mērā bija mantota no Krievijas kreisā radikālisma tradīcijas, kuru pārstāvēja narodovoļci un revolucionārie sociālisti (eseri), kuri iestājās par pilnīgu un vardarbīgu vecās iekārtas iznīcināšanu, pielietojot terora metodes. Atšķirībā no lieliniekiem viņi deva priekšroku individuālam teroram. Lielinieki nosodīja individuālo teroru, taču uzskatīja masveida teroru par noderīgu revolūcijas aizstāvēšanas instrumentu. Krievijas kreisā radikālisma tradīcijas ietekme izpaudās arī neiecietībā pret politiskajiem pretiniekiem, turklāt ne tikai pret valdošo eliti, bet arī pret oponentiem no sociālistiskās nometnes. Lielinieku līderu vidū nebija būtisku domstarpību par revolucionārās vardarbības lietderību principā, lai gan metodes un mērogi izraisīja diskusijas.
V. Ļeņina proletariāta diktatūras koncepts pēc Oktobra apvērsuma visai būtiski mainījās politiskās situācijas ietekmē, un būtībā tas jau 1919.–1920. gadā kardināli atšķīrās no K. Marksa uzskatiem. K. Marksa izpratnē diktatūra bija īslaicīga, un to īstenoja proletariāts kā lielākā šķira. V. Ļeņins pēc varas sagrābšanas drīz vien nonāca pie uzskata, ka proletariāta diktatūru īsteno lielinieku partija kā strādnieku šķiras apzinīgākā daļa. Tādējādi vardarbība no revolucionārās morāles viedokļa bija attaisnojama ne tikai pret muižniekiem un kapitālistiem, bet arī pret proletariāta “neapzinīgo” daļu.
Kardināli mainījās arī izpratne par valsts lomu – par tās demontāžu vairs netika runāts, tieši otrādi, tā tika nostiprināta un centralizēta. Partijas aparāts, Viskrievijas Ārkārtējā komisija (VĀK jeb čeka; Всероссийская чрезвычайная комиссия по борьбе с контрреволюцией и саботажем при СНК РСФСР, ВЧК) un armija bija trīs institūcijas, uz kurām balstījās lielinieku valsts. Tā kā lielinieku partijas biedru skaits pilsoņu kara laikā bija samērā niecīgs, lai nodrošinātu partijas kontroli visā valsts teritorijā (03.1918. tas bija apmēram 170 000, bet gadu vēlāk – 300 000), VĀK ietekme varas nodrošināšanā ārkārtīgi pieauga. Proletariāta diktatūra kā koncepts netika atmests, bet faktiski ar šo terminu apzīmēja komunistiskās partijas diktatūru, un terors bija instruments tās varas uzspiešanai sabiedrības vairākumam.
Lielinieki Sarkano teroru pamatoja kā atbildi ārvalstu interventu un iekšējo politisko oponentu jeb Balto kustības teroram pret komunistiem. Par Balto teroru lielinieki sauca bruņotu lielinieku varas gāšanu dažādos reģionos un tai sekojošas soda akcijas pret komunistiem. Lielinieki iztēloja sevi kā oponentu upurus, pārspīlējot pretējās puses vardarbības apjomus un samazinot Sarkanā terora upuru skaitu un mērogu. Faktiski Sarkanais terors sākās pirms Baltā terora, turklāt atriebjoties nevis par cariskā režīma aizstāvju (monarhistu, buržuāzisko politisko spēku, militāristu), bet gan sociālistu (anarhistu, labējo un kreiso eseru, eseru maksimālistu) akcijām, arī mērogu un mērķu ziņā atbilde bija neproporcionāla. Baltais terors bija ne mazāk nežēlīgs kā Sarkanais terors, taču tas nebija institucionalizēts un netika īstenots tik sistemātiski, tas bija atsevišķu militāro komandieru uzskatu, atriebības un nežēlības izpausme. Baltajam teroram arī trūka vienotas ideoloģijas, tas bija vērsts pret šķietamiem vai reāliem lieliniekiem un viņu atbalstītājiem, taču tā mērķis nebija iznīcināt noteiktus sabiedrības slāņus.
Jāuzsver, ka abas karojošās puses (sarkanie un baltie) pilsoņu kara laikā pārņēma terora metodes viena no otras, piemēram, ierīkojot koncentrācijas nometnes, praktizējot ieslodzīto turēšanu improvizētos peldošos cietumos – baržās, kas nereti tika noslīcinātas kopā ar ieslodzītajiem. Sarkano un balto terora metodes bija līdzīgas, taču balto teroram trūka sistēmas un skaidri definētu mērķu.
Lielinieki centralizētu un institucionalizētu Sarkano teroru attaisnoja arī ar to, ka, ja tā nebūtu, proletariāts ķertos pie nesistematizēta terora, linča tiesām, lai izrēķinātos ar ekspluatatoriem. Lai gan neorganizēta vardarbība 1917.–1918. gadā bija visai izplatīta, piemēram, laukos zemnieki nereti izrēķinājās ar muižniekiem, tomēr Sarkanā terora ideoloģija un reālā darbība ne tik daudz slāpēja, cik ierosināja un leģitimizēja neinstitucionalizētu vardarbību.
Sarkano teroru Padomju Krievijā nosodīja ne tikai lielinieku politiskie pretinieki, bet arī prominenti Eiropas marksisti – Roza Luksemburga (Rosa Luxemburg) un Karls Kautskis (Karl Johann Kautsky). K. Kautskis 06.1919.uzrakstīja traktātu “Terorisms un komunisms”, kurā kritizēja kara komunisma un terora politiku, un tas izraisīja polemiku starp viņu un Ļevu Trocki (Лев Давидович Трoцкий, dzimis Лев Давидович Бронштейн).