K. Kautska publikācijas aptver visus svarīgos jautājumus, kas nodarbināja viņa laika marksismu un sociālistisko kustību. Viņa grāmata “Kārļa Marksa ekonomiskās mācības” (Karl Marx’ ökonomische Lehren, 1887) – patiesībā “Kapitāla” 1. sējuma izvērsts konspekts – uz vairākiem gadiem kļuva par nozīmīgāko ievadtekstu marksisma ekonomiskajā teorijā. K. Kautska teorētiskās darbības stiprākā puse bija pagātnes notikumu, sociālo konfliktu un ar tiem saistīto ideju aplūkojums K. Marksa teorijas gaismā, īpašu uzmanību piešķirot sociālistisko ideju un agrīnās kristietības vēsturei. K. Kautskim marksisms bija galvenokārt zinātniska, deterministiska, integrāla sociālo parādību izpratne, saskaņota teorētiska sistēma, ar kuras palīdzību var aptvert un izskaidrot vēsturi uz vienotu principu un paņēmienu pamata. Tika uzsvērta sociālo procesu stingra objektīvā determinācija, subjektīvo, cilvēcisko faktoru atstājot otrajā plānā. Par vēsturisko procesu izpratnes galveno principu kļuva evolucionisms, cilvēka darbības garīgo noteiksmju nozīmes nenovērtēšana. K. Kautskim bija sveša filozofijas problēmu, arī marksisma filozofiskā potenciāla, izpratne, – viņš pilnībā pieņēma F. Engelsa vēlīno darbu scientisko un pozitīvistisko marksisma interpretāciju.
K. Kautska idejas un politiskā darbība lielā mērā veidoja priekšstatu par marksismu līdz pat Pirmajam pasaules karam, tomēr 20. gs. 20.–30. gados viņa centriskā pozīcija zaudēja ietekmi, tā kļuva par upuri konfrontācijai starp sociāldemokrātisko un komunistisko novirzienu sociālistiskajā kustībā. Pēc Otrā pasaules kara K. Kautska idejas par demokrātisko ceļu uz sociālismu atkal kļuva par debašu tematu dažādās kreisajās politiskajās kustībās, kas aizstāv demokrātisko ceļu uz sociālismu – sākot ar eirokomunismu Rietumeiropā 20. gs. 70.–80. gados un beidzot ar Amerikas demokrātiskajiem sociālistiem (Democratic Socialists of America) mūsdienu Amerikas Savienotajās Valstīs.