Šautene M-1891 bija paredzēta Krievijas armijas dzīvā spēka apbruņošanai. Ražoja četras pamatmodifikācijas – kājnieku, dragūnu, kazaku šautenes un karabīni. Pirms Pirmā pasaules kara ieviesa jaunu uzlabotu tēmēkli, un tā radās vēl trīs papildmodifikācijas. 1930. gadā Padomju Savienībā šauteni nedaudz pārveidoja un mainīja tās nosaukumu. Trīslīniju šauteni ražoja arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Polijā, Somijā un Ķīnā. Ieroča vēlākās modifikācijas lietoja gan Krievijas Impērijas, gan Padomju Savienības un tās sabiedroto armijās vairāk nekā 55 gadus, šajā laikā tās saražoja gandrīz 57 miljonus eksemplāru. 

19. gs. otrajā pusē izmainījās karošanas taktika, slēgtās karotāju kolonnas nomainīja izkliedēta un kustīga ierinda visā frontes garumā vai atsevišķā tās sektorā. Tas radīja nepieciešamību izveidot jaunas paaudzes šaujamieročus ar modernāku stobra pielādēšanas principu, paaugstinātu ātršāvību, unitāro patronu ar bezdūmu šaujampulveri un mazāku lodes kalibru. Vairākas Eiropas valstis un ASV jau bija pieņēmušas apbruņojumā šautenes un karabīnes ar lodes kalibru zem 10 mm un izstrādājušas sistēmas ieroču ātrākai pārlādēšanai ar dažāda tipa patronkārbām – magazīnām.

Salīdzinot ar citām valstīm, Krievija atpalika jaunu ieroču izstrādē un armijas pārapbruņošanā, jo progresu traucēja armijas vadības konservatīvie uzskati par moderna kara vešanas paņēmieniem. Cariskā Krievija ieročus armijas apbruņošanai iepirka no citām valstīm un tikai pamazām sāka tos ražot savās rūpnīcās ar ārzemju licencēm.

Smagu pieredzi modernu ieroču trūkuma dēļ Krievija guva krievu-turku karā 1877.–1878. gadā, kas nesa lielus dzīvā spēka zaudējumus, jo Osmaņu armija bija apbruņota ar vairākpatronu ASV ražotajām Henrija (Henry rifle) un Vinčestera (Winchester rifle) sistēmas šautenēm M1866 un M1873, bet Krievija varēja likt pretī tikai vienpatronu Krnka un Berdāna sistēmas ieročus. Lai labotu acīmredzamo atpalicību, 1883. gadā Krievijā izveidoja valdības komisiju ar uzdevumu ieviest armijas apbruņojumā vairākpatronu manuāli pārlādējamu šauteni. Komisijas darbā iesaistīja arī Tulas ieroču rūpnīcas darbnīcas vadītāju, gvardes artilērijas kapteini Sergeju Mosinu (Сергей Иванович Мосин), kurš ierosināja 1870. gada parauga Berdāna sistēmas šauteni №2 jeb M-1870 pārveidot par vairākpatronu ieroci. Komisija izvērtēja divas iespējas – pilnveidot Berdāna sistēmas šauteni vai pamatoties uz kādu ārzemju modeli. Joprojām vēsturnieku vidū norit diskusijas par S. Mosina lomu jaunās šautenes izstrādē. Nenoliedzami, vairāki šautenes mezgli ir veidoti pēc S. Mosina  konstrukcijas, taču jaunā ieroča pamatideja pieder Beļģijas ieroču rūpniekam un konstruktoram Leonam Nagānam (Léon Nagant), ar kuru Krievijas valdība  noslēdza līgumu. Pasaulē krievu 1891. gada parauga 3-līniju šauteni bieži dēvē par Nagāna-Mosina sistēmas ieroci. Padomju Savienībā Mosina vārdu šautenei oficiāli piešķīra 1930. gadā, kad ražošanā ieviesa šī ieroča 1930. gada modifikāciju. 

19. gs. pēdējās desmitgadēs cariskajā Krievijā bija nobriedusi nepieciešamība pārapbruņot armiju ar modernākiem strēlnieku ieročiem, jo daudzās citu valstu armijās jau bija ieviestas dažādu konstrukciju šautenes un karabīnes, kas šāva ar mazāka kalibra un bezdūmu munīciju, bija aprīkotas ar vairākpatronu magazīnām, kamēr Krievijā vēl lietoja 1870. gada parauga ar vienu patronu pielādējamās 4,2 līniju (10,67 mm) Berdāna sistēmas šautenes №2 jeb M-1870. Vairāki pasaulē pazīstami ārzemju ieroču konstruktori un rūpnieki – Ferdinands fon Manlihers (Ferdinand Ritter von Mannlicher), L. Nagāns, Pēters Pauls Mauzers (Peter Paul Mauser) u. c. – piedāvāja Krievijai savus ražojumus armijas apbruņošanai. 1883. gadā izveidotā komisija nolēma, ka nepieciešams radīt jaunu, mazāka kalibra patronu ar lielāku caursišanas spēju un mazāku svaru, kas dotu iespēju palielināt katra karavīra nesamo patronu skaitu. Līdz ar to vajadzēja izvēlēties optimālo ieroča kalibru, patronkārbas (magazīnas) tipu, aizslēga konstrukciju un durkli.

1889. gadā valdības Mazkalibra šautenes izstrādes komisijai (Комиссия по выработке малокалиберного ружья) tika uzdots izvēlēties Krievijas apstākļiem piemērotāko ieroci ar mazāku kalibru un ar patronkārbu vairākām patronām. 1886. gadā Francijā tika pieņemta Lebela sistēmas 8 mm šautene M-^le1886. Tā bija vairākpatronu manuāli pārlādējama šautene ar caurules veida zemstobra patronkārbu. Daļa komisijas vēlējās pieņemt kā paraugu šī modeļa šauteni, bet domas dalījās, jo franču parauga šautenes zemstobra caurules veida patronkārba prasīja ilgāku laiku tās pielādēšanai, tādēļ komisija vēlējās šautenei izmantot centrālo patronkārbu, kas novietota zem aizslēga, un patronas ar atsperes palīdzību tika padotas uz augšu.

1889. gada rudenī beļģu ieroču fabrikants L. Nagāns  komisijai piedāvāja šautenes projektu ar 3,15 līniju (8 mm) stobra kalibru, slīdošo aizslēgu un 5 patronu centrālo vienrindas patronkārbu. Pēc ieroča izmēģināšanas komisija uzdeva S. Mosinam veikt vairākas konstruktīvas korekcijas, saglabājot viņa piedāvāto aizslēga modeli. Lodes kalibrs tika samazināts uz 3 līnijām (7,62 mm). Šautenes konstrukcijā gan S. Mosins, gan citi krievu inženieri un ieroču speciālisti ieviesa vairākas izmaiņas un atteicās no L. Nagāna konstrukcijas aizslēga drošinātāja, tādēļ pilnveidoto šauteni var uzskatīt par kolektīvu darbu. Vienlaicīgi izstrādāja attiecīgā kalibra patronu ar bezdūmu pulveri. Šautenei paredzēja trīs modifikācijas – kājnieku, dragūnu un kazaku, kas savā starpā atšķīrās ar izmēriem un dažām tehnoloģiskām izmaiņām.

1891. gada 16./29. aprīlī ar Krievijas cara Aleksandra III (Александр III Александрович) atļauju (Galvenās artilērijas pārvaldes pavēle Nr. 124) Krievijas armijas apbruņojumā kopā ar 3-līniju šautenes M-1891 kājnieku modifikāciju pieņēma arī 3-līniju  (7,62 mm) 1891. gada parauga šautenes patronu ar noapaļotu galu.

Šautenes nosaukumā ietvertais apzīmējums “trīs līniju” apzīmē ieroča stobra kalibru. Cariskajā Krievijā tika lietota garuma mērvienība – līnija, kas bija collas 1/10 daļa. Colla ir 25,4 mm, tātad 1/10 daļa ir 2,54 mm, bet trīs līnijas ir 2,54 x 3=7,62 mm, tas ir visā pasaulē plaši lietots dažādu šaujamieroču stobru kanāla diametrs. Joprojām ASV izmanto apzīmējumu “30. kalibrs”, bet Lielbritānijā – “300. kalibrs”, kurus apzīmē nedaudz citādi, punktu liekot skaitļa priekšā – .30 kalibrs un .300 kalibrs. Nodibinoties Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai (PSRS), collu apzīmējuma vietā pieņēma metrisko kalibra apzīmējumu milimetros.

3-līniju šauteni pielādēja ar piecām patronām, no tām četras ietilpa centrālajā patronkārbā,  bet piekto patronu ar aizslēga palīdzību iebīdīja stobrā. Patronkārba atradās zem aizslēga, un tās apakšā pie vāka ir piestiprināta atspere, kas paceļ patronas uz augšu. Patronkārbu nedaudz pārveidoja S. Mosins, saglabājot L. Nagāna konstrukcijas aptveri tās pielādēšanai.

1891. gadā Zlatoustas ieroču fabrikā izstrādāja jaunu durkli, paredzētu kājnieku un dragūnu modifikāciju šautenēm. Kaut gan liela daļa pasaules ieroču konstruktoru savām šautenēm paredzēja tikai pirms tuvcīņas uzliekamus nažveida durkļus, Krievija turpināja izmantot četršķautņu bajonetes tipa durkli, nedaudz pārveidojot iepriekšējo 1870. gada parauga Berdāna sistēmas šautenes durkli. Tas kļuva nedaudz īsāks, izmainīja savu šķērsgriezumu un ieguva jaunu fiksācijas gredzenu.

Lai ātrāk paveiktu armijas pārapbruņošanu ar jaunajām šautenēm, vajadzēja paplašināt un papildināt ar jauniem darbagaldiem galvenās valsts ieroču ražotnes – Tulas, Iževskas un Sestroreckas ieroču rūpnīcas. Komisija saprata, ka šis process var ieilgt, un tāpēc ieteica valdībai noslēgt līgumu ar Šatelro ieroču rūpnīcu Francijā par 503 000 šauteņu izgatavošanu.

Pirms Pirmā pasaules kara daudzu Eiropas valstu armijās vairākpatronu šautenes bija kājnieku un kavalērijas pamatapbruņojums. Izmantoto šauteņu konstrukcijās bija daudz kas kopīgs. Tās bija paredzētas tālšāvībai līdz 2000 m, lielai daļai bija centrālās patronkārbas 5–10 patronām, visām bija slīdošie aizslēgi. Patronās bija bezdūmu pulveris, un ložu kalibri bija robežās no 6,5 līdz 8 mm. Gandrīz visu valstu modifikāciju šautenes bija paredzētas lietošanai tuvcīņās ar pieliekamu nažveida vai 4-šķautņu durkli. Krievijas armija bija vienīgā, kur bija paredzēta pastāvīga durkļa nēsāšana pie ieroča, izņemot kazaku modifikāciju un vēlāk pieņemto 1907. gada parauga 3-līniju karabīni. Arī šauteņu piešaušana notika rūpnīcā ar uzliktu durkli, tādēļ durkļa noņemšana skaitījās reglamenta pārkāpums, kaut gan uzliktie durkļi traucēja pārvietoties ierakumos. Vienlaikus durklis darbojās kā šaujampulvera gāzu kompensators, kas piestiprināts stobra labajā pusē un neļāva izšautajai lodei novirzīties no tēmēšanas līnijas. Pirmā pasaules kara laikā latviešu strēlnieki un vēlāk Latvijas armijas karavīri bieži šautenes piešāva bez durkļiem.

14.12.1891. apstiprināja šautenes M-1891 dragūnu modifikāciju, kas nedaudz atšķīrās ar izmēriem un dažām tehnoloģiskām izmaiņām. Pie tā paša stobra garuma (800 mm) šautene bija par 68 mm īsāka, un bija izmainīts plecu siksnas stiprinājums pie spala – siksnas loku vietā spalā tika izveidotas divas spraugas – “actiņas”, kurās ievēra plecu siksnas galus. Nedaudz atšķīrās arī spala gredzenu konstrukcija. 1892. gadā pieņēma šautenes M-1891 kazaku modifikāciju, kas no dragūnu modifikācijas atšķīrās tikai ar to, ka tai netika paredzēts durklis. Lai ieroci uzreiz atšķirtu no dragūnu modifikācijas, tam uz stobra resgaļa un uz laides labajā pusē izveidoja abreviatūru КАЗ. 20. gs. pirmajā desmitgadē uz šautenes bāzes izveidoja trīslīniju 1907. gada parauga karabīni – atvieglotu ieroci ar īsāku stobru ložmetējniekiem, artilēristiem, sakarniekiem u. c. tehniskajām daļām, kaut gan sākumā karabīnes bija iecerētas tikai policijas un žandarmu apbruņošanai 1905. gada politisko nemieru dēļ. Lielu daļu karabīņu izgatavoja, pārveidojot kazaku modifikācijas šautenes, un armijas apbruņojumā tās nonāca 1910./1911. gadu mijā.

1900. gadā šautene M-1891 Vispasaules izstādē (Exposition universelle) Parīzē ieguva Lielo balvu. Tas ļāva Krievijas militārajiem speciālistiem uzskatīt, ka trīslīniju šautene ir līdzvērtīga daudziem ASV un Rietumeiropā ražotajiem paraugiem, un, ja arī tā nedaudz atpalika dažu tehnisku rādītāju ziņā, tad trūkumus atsvēra šautenes vienkāršība, lietošanas drošība un ražošanas lētums. Taču laika gaitā pasaules ieroču konstruktoru tehniskā doma turpināja attīstīties – 19. gs. beigās Mauzera sistēmas šautene Gewehr 98 ieguva divrindu patronkārbu (patronas novietotas pamīšus, šahveidā), tā kļuva īsāka un neizdalījās no šautenes spala. 1904. gadā Vācijā pieņēma jaunu patronu ar lodi, kurai noapaļotā gala vietā bija smails gals. Tas izmainīja patronas un lodes ballistiskos rādītājus – uzlabojās precizitāte, lodes izšaušanas ātrums, caursišanas spējas. Izmaiņas skāra arī citu valstu šaujamieročus.     

Cenšoties neatpalikt, 1908. gadā Pēterburgas patronu rūpnīcā izstrādāja jaunu trīslīniju patronu ar smailo lodi, kurai bija uzlaboti ballistiskie rādītāji. Jaunās patronas dēļ vajadzēja pārveidot šautenes tēmēkli. Līdzšinējai šautenei M-1891 bija vertikāli paceļams rāmja tipa tēmēklis ar attālumu skalu līdz 2700 soļiem (шаг – attāluma mērs Krievijā – apmēram 71,5 cm). Tādēļ pēc 1910. gada trīslīniju šautenes kājnieku, dragūnu un kazaku modifikācijas sāka apgādāt ar uzlaboto Vladimira Konovalova (Владимир Константинович Коновалов) konstrukcijas tēmēkli, šīm šautenēm piešķīra apzīmējumu M-1891/1910 jeb M-91/10. Trīslīniju karabīnei tēmēklis jau atšķīrās no šauteņu tēmēkļiem un palika nemainīts. Šīs šauteņu modifikācijas ieguva arī koka uzstobri, jo 1891. gada parauga ierocim tāda nebija. Kājnieku šautenes modifikācijai vairs nelietoja plecu siksnas lokus, bet pēc dragūnu šautenes parauga spalā tika izveidotas divas “actiņas” (kopš 1908. gada), kurās ievēra plecu siksnas galus.

Pirmais pasaules karš pierādīja, ka krievu militāristu aprēķini par šautenes ražošanas iespējām un karaspēka pārapbruņošanu bijuši kļūdaini. Pēc 1910. gadā izstrādātā mobilizācijas plāna Krievijas armijā kopumā vajadzēja būt vairāk kā 4,5 miljoniem visu modifikāciju trīslīniju šauteņu, karabīnes ieskaitot. Teorētiski tas bija izpildīts, ieroču skaits pat nedaudz pārsniedza plānos paredzēto. Taču realitātē ieroču un patronu sāka trūkt – jau 10.1914. pienāca pirmās ziņas par nepietiekamu šauteņu skaitu jauniesaucamo apbruņošanai. Novembrī armijas vadībai sāka pienākt ziņojumi, ka vienības, kuras sūtīja uz fronti ar trīslīniju šautenēm bruņojumā, ir apgādātas tikai par 50 %. Armijai sāka pietrūkt arī munīcija šiem ieročiem. Situācija kļuva kritiska 1915. gada vidū, tādēļ vajadzēja steidzīgi domāt par ieroču un munīcijas iegādi ārzemēs. 1915. gada beigās Krievija pasūtīja amerikāņu firmās Remington un Westinghouse Company šautenes M-1891/10 3,3 miljonu apmērā, bet piegādes pārtrauca 1917. gadā lielinieku apvērsuma dēļ, tā Krievija saņēma tikai 357 000 šauteņu.

20. gs. 20. gados PSRS ražoja tikai šautenes dragūnu modifikāciju, 1907. gada parauga karabīņu izgatavošanu pārtrauca, jo galvenais mērķis bija ražošanas izmaksu samazināšana. Frēzētās detaļas nomainīja pret lietajām vai štancētajām, pārveidoja stobra kārbu – tā no skaldņotas kļuva par pusapaļu, ieviesa vācu parauga plakano aptveri, uzlaboja tēmēkli, kuram soļu skalu nomainīja metriskā attāluma skala. Stobra tievgalī graudam uzlika gredzena veida aizsargu un ieviesa durkli ar atsperes fiksatoru. Izmainīja tehnoloģiju vairāku detaļu izgatavošanā. 1930. gadā Sarkanās armijas apbruņojumā pieņēma modificēto šauteni 7,62 mm винтовка системы Mocина образца 1891/30 г.

Nākamajā gadā snaiperu apbruņošanai sāka ražot šī modeļa uzlabotu variantu ar optiskajiem tēmēkļiem PT (ПT), pirmskara gados PE(ПE) un PU (ПУ). Optiskā tēmēkļa novietojuma dēļ šauteni nevarēja pielādēt ar aptveres palīdzību, patronkārbu vajadzēja pielādēt ar atsevišķām patronām. Šai snaiperu šautenei  aizslēga rokturis  bija nolocīts uz leju, un tika uzlabota stobra kanāla apstrāde.

1938. gadā Sarkanās armijas apbruņojumā pieņēma Mosina sistēmas karabīni, kas bija 1907. gada karabīnes uzlabots variants. Karabīnei izmantoja modernizētās šautenes M-1891/30 konstrukciju, saīsinot stobru un atsakoties no durkļa. Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā, tika radīta karabīne ar stacionāru, bet atlokāmu durkli. Šis ierocis bija ērtāk lietojams un palielināja kājnieku un citu ieroču šķiru karavīru kustīgumu ierakumos, telpās un mežainā apvidū, bet ballistiskie rādītāji realitātē daudz neatpalika no plaši lietotās M-91/30. Ieviešot šo karabīni, pārtrauca šautenes ražošanu. Tomēr armijā lietotās Mosina sistēmas šautenes un karabīnes joprojām palika apritē līdz pat 1950. gadu vidum. 

Trīslīniju šautene M-1891 jau kopš tās pieņemšanas apbruņojumā 1891. gadā kļuva par Krievijas karavīra simbolisko ieroci. Kaut valsts bieži izjuta šīs šautenes trūkumu, ko centās aizpildīt ar rezervē saglabātajām vienpatronas šautenēm, tai bija noteicoša loma kā galvenajam kājnieku un citu ieroču šķiru karavīru ierocim. Tā laika statistikā lietotais apzīmējums “durkļi” tieši attiecās uz karavīru skaitu armijas vienībā un galvenokārt apzīmēja kājniekus, kamēr apzīmējums “zobeni” attiecās uz kavalēristu skaitu. Pirmie 10 gadi bija jaunā ieroča apguves un pielāgošanās laiks gan kareivjiem, gan virsniekiem. Vairākpatronu manuāli pārlādējama šautene Krievijas armijā iepriekš nebija pazīstama, tas radīja problēmas ieroča pareizā lietošanā, diezgan daudz šauteņu tika bojātas neprasmīgas apiešanās dēļ.

19. gs. beigās lielu partiju 3-līniju šauteņu nosūtīja citām valstīm – Melnkalnei tās armijas apbruņošanai, Abesīnijai cīņā pret Itāliju. Pirmais ieroča pielietojums kaujas apstākļos notika 1900.–1901. gadā, krievu armijai apspiežot sacelšanos Ķīnā, bet nozīmīgākais pārbaudījums, kurā atklājās trīslīniju šauteņu trūkumi, bija Krievijas–Japānas karš Tālajos Austrumos 1904.–1905. gadā. Lai novērstu praksē konstatētās šautenes nepilnības, Krievijas armijā ieviesa jaunu patronu un ieroča 1910. gada modifikāciju.

Pirmais pasaules karš parādīja, cik būtisks var būt modernu ieroču trūkums. Krievijas Pilsoņu karš bija laiks, kad abi pretinieki – gan “sarkanie”, gan “baltie” – bija apbruņoti ar vienādiem ieročiem. Pretlielinieciskie spēki bieži bija apbruņoti ar trīslīniju šautenēm, kuras Sabiedrotie, pamatojoties uz ASV firmu iepriekš noslēgto līgumu ar carisko Krieviju, pēc 1917. gada apvērsuma pārtrauca piegādāt varu sagrābušajiem lieliniekiem, bet to pretiniekiem nodeva vai pārdeva. Vairākās valstīs, kas izveidojās, sabrūkot Krievijas Impērijai, karavīri bija pieraduši pie 3-līniju šautenēm, un 1920. gados šīs valstis, izmantojot un nedaudz uzlabojot trofejas vai sākot pašas ražot šos ieročus, varēja apbruņot savu karaspēku. (Somijā – m/1891/1928, m/1891/1932; Polijā – karabīne wz.1891/1925). Polijā gan pēc dažiem gadiem šos ieročus pārveidoja uz citu  – Vācijā lietoto – 7,92 mm munīciju. Arī Latvijas armijā 20. gadu pirmajā  pusē tika lietoti 3-līniju ieroči. Tie bija vai nu Sabiedroto dotie ASV ražojumi, vai kā trofejas iegūtie no Sarkanās armijas.

Padomju Krievijā drīz pēc varas sagrābšanas 3-līniju šauteni bieži attēloja propagandas nolūkā dažādos vizuālos darbos – aģitācijas plakātos, karikatūrās un citur. Uzsākot ražot pietiekošā daudzumā 7,62 mm šauteni M-1891/30, vecākos – M-1891 un 1891/10 – modeļus, apmēram 500 000 šauteņu, nodeva Tautas valdībai Spānijā, dažus gadus vēlāk vēl vairāk padomju šauteņu saņēma Ķīnas militārie formējumi karā pret Japānas agresiju, kā arī komunistiskie spēki. Sākoties Otrajam pasaules karam un Vācijas iebrukumam PSRS, 7,62 mm šautene M-1891/30 bija Sarkanās armijas visplašāk pielietotais karavīru ierocis. 1940. gadu sākumā PSRS paredzēja armiju pārapbruņot ar Simonova konstrukcijas automātiskajām un Tokareva konstrukcijas pusautomātiskajām šautenēm. Dažas šautenes M-1891/30 ražotnes pat slēdza vai samazināja ieroču izlaidi, bet kara notikumi – rūpnīcu zaudējumi, speciālistu iesaukšana u. c. apstākļi – neļāva pilnībā pāriet uz modernākiem ieročiem. Tādēļ PSRS bija spiesta atkal paplašināt Mosina sistēmas šauteņu ražošanu. Pēc kara beigām šo šauteņu un karabīņu lielais uzkrājums atļāva PSRS ar tām apbruņot savas satelītvalstis, kur tās kalpoja līdz pat Kalašņikova sistēmas triecienšauteņu invāzijai. Mūsdienās joprojām notiek diskusijas ne tikai par S. Mosina autorību uz šo šauteni, bet arī par šī ieroča kvalitāti un konstruktīvo veiksmi. Pat krievu speciālistu vidū par to nav vienota vērtējuma. Ja 1890. gadu sākumā šī šautene vēl bija līdzvērtīga citu zemju paraugiem, tad, laikam ejot un pašam S. Mosinam nepiedaloties ieroča tālākā pilnveidošanā, notika tā strauja atpalikšana no pasaules tendencēm. 

20. gs. otrajā pusē 3-līniju šautenes un tās modifikāciju ražošanu pārtrauca un no armiju apbruņojuma izņēma. 3-līniju šautenes joprojām izmanto kā medību ieročus gan ar 7,62 mm patronām, gan rūpnieciski pārveidotā veidā ar medību patronām. Uz šautenes bāzes tika ražotas medību karabīnes КО-8,2, КО-8,2M un sporta šautenes C-49 un ЦВ-50. šautene joprojām bieži sastopama bijušajā PSRS teritorijā, īpaši Sibīrijas reģionos. Šauteni demilitarizētā veidā izmanto kinostudijas un vēstures rekonstrukcijas klubi Krievijā un Austrumeiropā. Vecākos modeļus iecienījuši kolekcionāri. 

Šautenes salīdzinoši tehniskie dati*:

Visiem ieročiem stobra kalibrs bija 3 līnijas jeb 7,62 mm, visi ieroči tika pielādēti ar piecām patronām.

Autora veidota

 * tehniskie dati ir aptuveni, literatūrā tie ir atšķirīgi un bieži iztrūkstoši