Tehnoloģiskā attīstība, daudzveidības raksturojums Pirms Pirmā pasaules kara daudzu Eiropas valstu armijās vairākpatronu šautenes bija kājnieku un kavalērijas pamatapbruņojums. Izmantoto šauteņu konstrukcijās bija daudz kas kopīgs. Tās bija paredzētas tālšāvībai līdz 2000 m, lielai daļai bija centrālās patronkārbas 5–10 patronām, visām bija slīdošie aizslēgi. Patronās bija bezdūmu pulveris, un ložu kalibri bija robežās no 6,5 līdz 8 mm. Gandrīz visu valstu modifikāciju šautenes bija paredzētas lietošanai tuvcīņās ar pieliekamu nažveida vai 4-šķautņu durkli. Krievijas armija bija vienīgā, kur bija paredzēta pastāvīga durkļa nēsāšana pie ieroča, izņemot kazaku modifikāciju un vēlāk pieņemto 1907. gada parauga 3-līniju karabīni. Arī šauteņu piešaušana notika rūpnīcā ar uzliktu durkli, tādēļ durkļa noņemšana skaitījās reglamenta pārkāpums, kaut gan uzliktie durkļi traucēja pārvietoties ierakumos. Vienlaikus durklis darbojās kā šaujampulvera gāzu kompensators, kas piestiprināts stobra labajā pusē un neļāva izšautajai lodei novirzīties no tēmēšanas līnijas. Pirmā pasaules kara laikā latviešu strēlnieki un vēlāk Latvijas armijas karavīri bieži šautenes piešāva bez durkļiem.
14.12.1891. apstiprināja šautenes M-1891 dragūnu modifikāciju, kas nedaudz atšķīrās ar izmēriem un dažām tehnoloģiskām izmaiņām. Pie tā paša stobra garuma (800 mm) šautene bija par 68 mm īsāka, un bija izmainīts plecu siksnas stiprinājums pie spala – siksnas loku vietā spalā tika izveidotas divas spraugas – “actiņas”, kurās ievēra plecu siksnas galus. Nedaudz atšķīrās arī spala gredzenu konstrukcija. 1892. gadā pieņēma šautenes M-1891 kazaku modifikāciju, kas no dragūnu modifikācijas atšķīrās tikai ar to, ka tai netika paredzēts durklis. Lai ieroci uzreiz atšķirtu no dragūnu modifikācijas, tam uz stobra resgaļa un uz laides labajā pusē izveidoja abreviatūru КАЗ. 20. gs. pirmajā desmitgadē uz šautenes bāzes izveidoja trīslīniju 1907. gada parauga karabīni – atvieglotu ieroci ar īsāku stobru ložmetējniekiem, artilēristiem, sakarniekiem u. c. tehniskajām daļām, kaut gan sākumā karabīnes bija iecerētas tikai policijas un žandarmu apbruņošanai 1905. gada politisko nemieru dēļ. Lielu daļu karabīņu izgatavoja, pārveidojot kazaku modifikācijas šautenes, un armijas apbruņojumā tās nonāca 1910./1911. gadu mijā.
1900. gadā šautene M-1891 Vispasaules izstādē (Exposition universelle) Parīzē ieguva Lielo balvu. Tas ļāva Krievijas militārajiem speciālistiem uzskatīt, ka trīslīniju šautene ir līdzvērtīga daudziem ASV un Rietumeiropā ražotajiem paraugiem, un, ja arī tā nedaudz atpalika dažu tehnisku rādītāju ziņā, tad trūkumus atsvēra šautenes vienkāršība, lietošanas drošība un ražošanas lētums. Taču laika gaitā pasaules ieroču konstruktoru tehniskā doma turpināja attīstīties – 19. gs. beigās Mauzera sistēmas šautene Gewehr 98 ieguva divrindu patronkārbu (patronas novietotas pamīšus, šahveidā), tā kļuva īsāka un neizdalījās no šautenes spala. 1904. gadā Vācijā pieņēma jaunu patronu ar lodi, kurai noapaļotā gala vietā bija smails gals. Tas izmainīja patronas un lodes ballistiskos rādītājus – uzlabojās precizitāte, lodes izšaušanas ātrums, caursišanas spējas. Izmaiņas skāra arī citu valstu šaujamieročus.
Cenšoties neatpalikt, 1908. gadā Pēterburgas patronu rūpnīcā izstrādāja jaunu trīslīniju patronu ar smailo lodi, kurai bija uzlaboti ballistiskie rādītāji. Jaunās patronas dēļ vajadzēja pārveidot šautenes tēmēkli. Līdzšinējai šautenei M-1891 bija vertikāli paceļams rāmja tipa tēmēklis ar attālumu skalu līdz 2700 soļiem (шаг – attāluma mērs Krievijā – apmēram 71,5 cm). Tādēļ pēc 1910. gada trīslīniju šautenes kājnieku, dragūnu un kazaku modifikācijas sāka apgādāt ar uzlaboto Vladimira Konovalova (Владимир Константинович Коновалов) konstrukcijas tēmēkli, šīm šautenēm piešķīra apzīmējumu M-1891/1910 jeb M-91/10. Trīslīniju karabīnei tēmēklis jau atšķīrās no šauteņu tēmēkļiem un palika nemainīts. Šīs šauteņu modifikācijas ieguva arī koka uzstobri, jo 1891. gada parauga ierocim tāda nebija. Kājnieku šautenes modifikācijai vairs nelietoja plecu siksnas lokus, bet pēc dragūnu šautenes parauga spalā tika izveidotas divas “actiņas” (kopš 1908. gada), kurās ievēra plecu siksnas galus.

1910. gada parauga apmācību 3-līniju šautene M-1891/10, dragūnu modifikācija.
Avots: Latvijas Kara muzejs.
Pirmais pasaules karš pierādīja, ka krievu militāristu aprēķini par šautenes ražošanas iespējām un karaspēka pārapbruņošanu bijuši kļūdaini. Pēc 1910. gadā izstrādātā mobilizācijas plāna Krievijas armijā kopumā vajadzēja būt vairāk kā 4,5 miljoniem visu modifikāciju trīslīniju šauteņu, karabīnes ieskaitot. Teorētiski tas bija izpildīts, ieroču skaits pat nedaudz pārsniedza plānos paredzēto. Taču realitātē ieroču un patronu sāka trūkt – jau 10.1914. pienāca pirmās ziņas par nepietiekamu šauteņu skaitu jauniesaucamo apbruņošanai. Novembrī armijas vadībai sāka pienākt ziņojumi, ka vienības, kuras sūtīja uz fronti ar trīslīniju šautenēm bruņojumā, ir apgādātas tikai par 50 %. Armijai sāka pietrūkt arī munīcija šiem ieročiem. Situācija kļuva kritiska 1915. gada vidū, tādēļ vajadzēja steidzīgi domāt par ieroču un munīcijas iegādi ārzemēs. 1915. gada beigās Krievija pasūtīja amerikāņu firmās Remington un Westinghouse Company šautenes M-1891/10 3,3 miljonu apmērā, bet piegādes pārtrauca 1917. gadā lielinieku apvērsuma dēļ, tā Krievija saņēma tikai 357 000 šauteņu.
20. gs. 20. gados PSRS ražoja tikai šautenes dragūnu modifikāciju, 1907. gada parauga karabīņu izgatavošanu pārtrauca, jo galvenais mērķis bija ražošanas izmaksu samazināšana. Frēzētās detaļas nomainīja pret lietajām vai štancētajām, pārveidoja stobra kārbu – tā no skaldņotas kļuva par pusapaļu, ieviesa vācu parauga plakano aptveri, uzlaboja tēmēkli, kuram soļu skalu nomainīja metriskā attāluma skala. Stobra tievgalī graudam uzlika gredzena veida aizsargu un ieviesa durkli ar atsperes fiksatoru. Izmainīja tehnoloģiju vairāku detaļu izgatavošanā. 1930. gadā Sarkanās armijas apbruņojumā pieņēma modificēto šauteni 7,62 mm винтовка системы Mocина образца 1891/30 г.

1930. gada parauga 7,62 mm Mosina sistēmas šautene M-1891/30.
Avots: Latvijas Kara muzejs.
Nākamajā gadā snaiperu apbruņošanai sāka ražot šī modeļa uzlabotu variantu ar optiskajiem tēmēkļiem PT (ПT), pirmskara gados PE(ПE) un PU (ПУ). Optiskā tēmēkļa novietojuma dēļ šauteni nevarēja pielādēt ar aptveres palīdzību, patronkārbu vajadzēja pielādēt ar atsevišķām patronām. Šai snaiperu šautenei aizslēga rokturis bija nolocīts uz leju, un tika uzlabota stobra kanāla apstrāde.

1931. gada parauga 7,62 mm Mosina sistēmas snaiperu šautene M-1891/30.
Avots: Latvijas Kara muzejs.
1938. gadā Sarkanās armijas apbruņojumā pieņēma Mosina sistēmas karabīni, kas bija 1907. gada karabīnes uzlabots variants. Karabīnei izmantoja modernizētās šautenes M-1891/30 konstrukciju, saīsinot stobru un atsakoties no durkļa. Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā, tika radīta karabīne ar stacionāru, bet atlokāmu durkli. Šis ierocis bija ērtāk lietojams un palielināja kājnieku un citu ieroču šķiru karavīru kustīgumu ierakumos, telpās un mežainā apvidū, bet ballistiskie rādītāji realitātē daudz neatpalika no plaši lietotās M-91/30. Ieviešot šo karabīni, pārtrauca šautenes ražošanu. Tomēr armijā lietotās Mosina sistēmas šautenes un karabīnes joprojām palika apritē līdz pat 1950. gadu vidum.

1944. gada parauga 7,62 mm Mosina sistēmas karabīne M-1891/1944.
Avots: Latvijas Kara muzejs.