Pireneju karos bija iesaistītas Francijas, Lielbritānijas, Spānijas un Portugāles armijas.

Pēc Tilzītes miera līguma noslēgšanas ar Krieviju Lielbritānijas sabiedrotie kontinentā bija vairs tikai Zviedrija un Portugāle, kurai Napoleons I (Napoléon I^er) pieprasīja slēgt ostas britu kuģiem un pieteikt Lielbritānijai karu, lai nostiprinātu kontinentālo blokādi pret britu precēm.

Napoleona I sabiedrotā bija Spānija, tādēļ tika apspriesti Portugāles sadalīšanas plāni.

1) Francijas iebrukums Portugālē;

2) sacelšanās Spānijā 1808.–1813. gadā;

3) britu operācijas Pireneju pussalā 1809.–1814. gadā.

Portugāļi Napoleona I ultimātu noraidīja. 1807. gada oktobrī 30 000 franču karavīru iegāja Spānijā, lai to šķērsotu un uzbruktu Portugālei. Novembra beigās viņi iegāja Lisabonā, no kuras bija aizbēgusi Portugāles karaliene Marija I (Maria I a Piedosa). Franču karaspēks bija smagi cietis – nepietiekama pārtika, forsēti marši; izplatījās marodierisms. Pakāpeniski Lisabonā sapulcējās ~16 000 franču karavīru. No Francijas palīgā tika sūtīti papildspēki. Spānijas spēki iegāja Portugāles dienvidu apgabalos.

1808. gadā par Francijas spēku virspavēlnieku Napoleons I iecēla maršalu Joahimu Miratu (Joachim Murat) un pavēlēja viņam ieņemt Madridi. Par Spānijas karali kļuva Karlosa IV (Carlos IV) dēls Ferdinands (Fernando). Kad Madridi ieņēma franču spēki, 25.07. spāņi bija spiesti par karali kronēt Napoleona I brāli Žozefu Bonapartu (Joseph Bonaparte). Tas izsauca nemierus, kurus franču armija apspieda, bet sacelšanās uzliesmoja aizvien jaunās vietās. Dumpinieki vērsās pēc palīdzības pie britiem.

1808. gada vidū Napoleonam I Pireneju pussalā bija 116 000 karavīru. Viņiem izdevās sakaut vairākus dumpinieku grupējumus, bet 23.07. pie Bailenas franču armija cieta smagu sakāvi.

Briti nosūtīja portugāļiem palīgā ģenerālleitnantu Arturu Velzliju (Arthur Wellesley, 1st Duke of Wellington) ar 13 000 karavīru, kurš guva panākumus pret franču spēkiem. Karojošās puses panāca vienošanos par Francijas karaspēka evakuāciju.

10.1808. spāņiem palīgā devās 20 000 britu karavīru, kurus komandēja ģenerālis Džons Mūrs (John Moore). Tikmēr Napoleons I, kura armijā pussalā bija jau 250 000 cilvēku, vairākās kaujās spāņus sakāva. Saņēmis šīs ziņas, Dž. Mūrs atkāpās, briti pameta Spāniju.

1809. gada sākumā briti sūtīja uz Pirenejiem jaunus spēkus – 26 000 karavīru. Tos komandēja A. Veleslijs. Napoleons I tikmēr bija atgriezies Francijā, lai gatavotos karam ar Austriju. Viņa atstātie spēki bija aplenkuši 20 000 spāņu sargāto Saragosas cietoksni, kas padevās 21.02.1809. Franči guva panākumus arī pie Ferolas. Portugālē A. Veleslijam izdevās padzīt no valsts vienu franču korpusu. Briti iegāja Spānijā un guva panākumus pret frančiem 27.07. un 28.07. kaujā pie Talaveras.

Pēc uzvaras A. Veleslijs pavēlēja izbūvēt trīs aizsardzības līnijas, lai apgrūtinātu pretinieka uzbrukumu Portugālei. Pabeidzis karu ar Austriju, Napoleons I atkal novirzīja spēkus uz Pirenejiem, izveidojot 65 000 lielu karaspēku. 07.1810. tas iegāja Portugālē. A. Veleslijs bija spiests atkāpties līdz izveidotajiem aizsardzības fortiem, kas neļāva frančiem gūt nozīmīgus panākumus. Franču karaspēkam uzbruka A. Veleslijs, franču apgādes līnijām – spāņu partizānu grupas, kurām trūka savstarpēji saskaņotas darbības. 1811. gadā sadursmēs panākumus guva te viena, te otra puse, bet izšķiroša pārsvara nebija nevienai no tām.

1812. gadā Napoleons I gatavojās karam ar Krieviju, tādēļ atvilka no pussalas 50 000 karavīru. A. Veleslijs izmantoja šo apstākli un, zaudējot ~4800 vīru, aprīlī ieņēma Badahosu, vienu no franču atbalsta punktiem pie Spānijas robežas. Pēc smagā aplenkuma un triecienā ieņēmušas pilsētu, britu un portugāļu vienības sāka laupīt un nogalināja ~4000 civiliedzīvotāju. Franči cerēja apdraudēt britu komunikācijas, bet A. Veleslijs draudus novērsa un turpināja veiksmīgi darboties Spānijas dienvidos. 22.07.1812. pie Salamankas notika viena no lielākajām Pireneju karu sadursmēm. Franči cieta sakāvi (>6000 kritušo) un atkāpās. 12.08. A. Veleslijs iegāja Madridē. Frančiem vajadzēja pārtraukt ilgo Kadisas cietokšņa aplenkumu. Kad Ž. Bonaparta, maršalu Žana Batista Žurdāna (Jean-Baptiste Jourdan) un Nikolasa Žana de Sulta (Nicolas-Jean de Dieu Soult) spēki apvienojās un apdraudēja britu aizmuguri, A. Veleslijs 10.1812. bija spiests atkāpties uz Portugāli.

Pēc smagās sakāves Krievijā Napoleonam I nebija jaunu spēku, ko sūtīt uz Spāniju. A. Veleslija armijā bija 100 000 karavīru, lai gan tikai puse no tiem bija briti. 21.06. A. Veleslijs uzbruka Ž. Bonaparta komandētajiem frančiem pie Vitorijas un smagi tos sakāva. Franči zaudēja 8000 vīru, ieskaitot gūstekņus, visu artilēriju, kasi, vezumus un ar cīņām atkāpās uz Franciju. Pretinieka izsekošanu apgrūtināja tas, ka britu, spāņu un portugāļu vienības galvenokārt nodarbojās ar dārgumu izlaupīšanu, ko bija atņēmuši frančiem.

Uzzinājis par Napoleona I sakāvi pie Leipcigas, A. Veleslijs turpināja frančus vajāt un 03.1814. iegāja Bordo. 10.04. viņš cīnījās pie Tulūzas, kad uzzināja par kara beigām.

Pireneju kari sekmēja Napoleona I sakāvi, jo prasīja lielu finansējumu un franču karaspēku. Arī pats Napoleons I karu Spānijā nosauca par “asiņojošu rētu, Francijas neveiksmju pirmcēloni”. No Napoleona kariem tieši Pireneju kari bija tie, kuros bija visvairāk iesaistīti britu spēki, kamēr citos karos Lielbritānija piedalījās galvenokārt ar subsīdijām.

1812. gadā Spānija pieņēma konstitūciju, kas nodibināja konstitucionālu monarhiju, vispārējās vēlēšanu tiesības vīriešiem, profesijas izvēles brīvību, privātā īpašuma neaizskaramību. 05.1814. Ferdinands VII (Fernando VII) šo konstitūciju atcēla un atjaunoja Spānijā absolūtismu. Liberālisma atbalstītāji tika vajāti.

Karš bija izpostījis Portugāli un Spāniju, prasījis daudz upuru. Notika nežēlīga izrēķināšanās ar neapbruņotiem cilvēkiem, jo civiliedzīvotāji bija iesaistījušies uzbrukumos pret franču karavīriem. Smagi bija cietusi arī garīdzniecība. Kopējie cilvēku zaudējumi Spānijā: 300 000–500 000 cilvēku.

Pireneju karu notikumus iemūžinājis Fransisko Goija (Francisco de Goya y Lucientes) gravīru sērijā “Kara šausmas” (Desastres de la Guerra, 1810–1814).