Pēc Napoleona I sakāves Krievijā 1812. gadā tai cīņā pret Franciju 28.02.1813. piebiedrojās Prūsija. Napoleona I armijā bija 150 000 karavīru, prūšiem – 43 000, krieviem – 58 000. 02.1813. un 21.05.1813. Napoleonam I izdevās smagi sakaut sabiedrotos, kas noveda pie pamiera noslēgšanas 04.06. Austrija pieteica karu Francijai 12.08. Zviedrija tajā pašā dienā darīja to pašu. Sabiedroto spēki sadalījās trīs armijās – Ziemeļu, Bohēmijas un Silēzijas. 23.08. franču maršala Nikolā Udino (Nicolas Charles Marie Oudinot, duc de Reggio) armija cieta sakāvi pret Ziemeļu armiju dienvidos no Berlīnes, bet 26.08. – maršalu Žaku Makdonaldu (Étienne Jacques Joseph Alexandre MacDonald, 1st duke of Taranto) sakāva Silēzijas armija pie Kačavas upes (tagadējās Polijas pilsētas Legņicas tuvumā). Napoleons I bija spiests atkāpties uz rietumiem. Viņš sapulcināja savus spēkus pie Leipcigas, lai segtu svarīgas komunikāciju līnijas ap Drēzdeni. Tas piesaistīja sabiedroto uzmanību, un arī viņi savilka spēkus: prūši un zviedri no ziemeļiem, austrieši un krievi – no dienvidiem un rietumiem.

Napoleona I armijā bija deviņi kājnieku korpusi (120 000 karavīru), pieci kavalērijas korpusi (24 000) un gvarde (42 000), ~700 lielgabalu, dažādu tautību karavīri: franči, poļi, itāļi, holandieši, vācieši.

Sabiedroto Silēzijas armijā bija 60 000 krievu un prūšu karavīri, 315 lielgabali; komandieris prūšu feldmaršals Gebhards Leberehts fon Blīhers (Gebhard Leberecht von Blücher, Fürst von Wahlstatt). Bohēmijas armijā bija 130 000 austriešu, krievu un prūšu karavīru, 578 lielgabali; komandieris austriešu feldmaršals, virspavēlnieks Karls Švarcenbergs (Karl Philipp Fürst zu Schwarzenberg). Kaujas laikā viņiem piebiedrojās Ziemeļu armija ar zviedru, krievu un prūšu kontingentu (85 000 karavīru, 256 lielgabali), ko komandēja zviedru kroņprincis Žans Batists Bernadote (Jean-Baptiste Jules Bernadotte).

15.10. Napoleons I izvietoja karaspēku ap Leipcigu, 110 000 karavīru – dienvidos no tās. Sabiedroto rīcībā bija ap 200 000 karavīru, galvenokārt Bohēmijas armija. Napoleons I gribēja tai uzbrukt pirms sabiedroto papildspēku pienākšanas.

16.10. ģenerāļa Mihaela Barklaja de Tolli (vācu Michael Barclay de Tolly, krievu Михаил Богданович Барклай-де-Толли) komandētie krievu–prūšu apvienotie spēki 9.00 uzsāka artilērijas apšaudi, devās uzbrukumā frančiem un četras reizes triecienā ieņēma Meklenbergas ciemu, bet katru reizi franči to atguva. Prūši ieņēma arī Vahavas ciemu, bet Napoleona I karaspēks atguva arī to. Tāpat notika ar Libertvolkvicas ciemu. Savukārt austriešiem neizdevās ieņemt Konevici. 15.00 Napoleons I pārgāja uzbrukumā un virzīja kavalēriju pret Vahavu, kur situāciju stabilizēja krievu kazaki. Dienas noslēgumā sabiedrotie bija atsisti visā frontes līnijā. Tikai Silēzijas armijai izdevās atspiest divus franču korpusus no Videricas un Mekernas uz ziemeļiem no Leipcigas.

Naktī Napoleons I piedāvāja pamieru, prasot atdot tikai franču kolonijas. Viņš bija gatavs atteikties no Spānijas, Itālijas, Reinas Savienības un Varšavas hercogistes, sabiedrotie neatbildēja.

17.10. fon Blīhers pavirzījās vēl tuvāk Leipcigai, citos frontes iecirkņos kaujas nenotika, jo bija svētdiena.

18.10. Napoleons I atkāpās tuvāk Leipcigai. 7.00 no rīta K. Švarcenbergs atsāka uzbrukumu frančiem. Smagas kaujas norisa ap Konevicu un Probstheidu. Palīgā sabiedrotajiem ieradās arī Ziemeļu armija. Sabiedroto pusē pārgāja sakšu divīzija (~3000 karavīru), pēc tam virtenbergieši. Iestājoties krēslai, sabiedrotie ziemeļos un austrumos bija pietuvojušies Leipcigai. Napoleons I pavēlēja savam karaspēkam atkāpties.

19.10 sabiedroto daļas iegāja Leipcigā, lai gan Saksijas karalis Frīdrihs Augusts I (Friedrich August I.) bija gatavs pilsētu atdot.

No 600 000 kaujas dalībniekiem ~92 000 krita. Prūši zaudēja 16 000, krievi ~22 000, austrieši ~14500, franči ~40 000 karavīru, 15 000 nonāca gūstā. Leipcigā bija tūkstošiem ievainoto, izcēlās tīfa epidēmija.

Leipcigas kauja noslēdza 1813. gada kampaņu. Drēzdene padevās sabiedrotajiem. Napoleons I atkāpās no Saksijas, viņa kontrolē palika tikai Francija, kurā karš turpinājās 1814. gadā un noslēdzās ar sabiedroto uzvaru un Napoleona I atteikšanos no troņa 06.04.1814.

1913. gadā par godu kaujas simtgadei Leipcigā uzcelts 91 m augsts Tautu kaujas piemineklis. Kritušajiem par godu izvietotas vairākas piemiņas zīmes.