Dž. Njerere bija politiķis, kas vadīja cīņu pret britu koloniālismu un par Tanganjikas kolonijas neatkarības iegūšanu. Viņa vadībā Tanganjika tika apvienota ar Zanzibāru un izveidota Tanzānija.

Dž. Njerere dzimis cilts vadoņa ģimenē. Viņš bija viens no tēva 26 bērniem. Dž. Njerere mācījies Makerere Augstskolā (Makerere University) Ugandā (1943–1945), Edinburgas Universitātē (University of Edinburgh) Skotijā (1949–1952). 

Pēc atgriešanās Tanganjikā Dž. Njerere strādāja par skolotāju un piedalījās Tanganjikas Afrikāņu asociācijas (Tanganyika African Association) dibināšanā, ko 1954. gadā pārveidoja par Tanganjikas Afrikāņu nacionālo apvienību (Tanganyika African National Union, TANU). Viņš vadīja šo plašo, uz miermīlīgu politisko cīņu orientēto organizāciju politiskās vēlēšanās, kuru rezultātā 09.12.1961. tika iegūta Tanganjikas neatkarība. Dž. Njerere kļuva par pirmo valsts premjerministru un gadu vēlāk – par pirmo Tanzānijas Republikas prezidentu.

Dž. Njerere spēja veiksmīgi apvienot Tanganjikas etniskās grupas, lai cīnītos par neatkarību, tomēr vadīt un attīstīt vienu no Āfrikas nabadzīgākajām valstīm bija sarežģīts darbs. Dž. Njerere un politiskā elite sāka zaudēt uzticību demokrātijai, viņš sāka aizstāvēt vienpartijas sistēmu valstī. 1967. gadā ar Arušas deklarāciju (Arusha Declaration), Dž. Njerere pasludināja afrikāņu sociālisma mērķus saskaņā ar Āfrikas vērtībām un tradīcijām viņa partijas interpretācijā. Piemēram, Dž. Njereres programma “udžamā” paredzēja piespiedu lauksaimniecības kolektivizāciju un uzskatāma par vienu no afrikāņu sociālisma paveidiem. Ārpolitikā Dž. Njerere centās īstenot nepievienošanās politiku (nonaligned movement), lai nepiesaistītu Tanzāniju un Āfrikas valstis vispār Aukstā kara blokiem, piedalījās Āfrikas Vienotības Organizācijas (Organization of African Unity, OAU) dibināšanā un sniedza materiālu atbalstu kustībām, kas cīnījās pret kolonizāciju Āfrikas dienvidos.

1985. gadā Dž. Njerere pats izlēma atstāt politiku un nodeva varu savam pēctecim. Šajā laikā tas bija rets izņēmums, jo vairums Āfrikas valstu vadītāju savus amatus zaudēja tikai nāves vai apvērsumu rezultātā. Dž. Njerere mira Londonas slimnīcā 1999. gadā.

Pēctecis prezidenta amatā Alī Hasans Mvinji (svahili Ali Hassan Mwinyi).

Dž. Njerere guva atzinību ne tikai Tanzānijā, bet arī pasaulē. Ar savu akadēmisko stāju (viņu dēvēja par skolotāju – svahili mwalimu) viņš ieguva daudz piekritēju visā pasaulē. 1983. gadā viņš ieguva Nansena prēmiju, 1987. gadā – PSRS Ļeņina prēmiju. Jau dzīves laikā un īpaši pēc nāves Tanzānijā viņa piemiņu aizēnoja valdošās elites veidotais personības kults. Tomēr Dž. Njereres valdīšanas laiks bija nepārliecinošs. No vienas puses, ar nelieliem līdzekļiem tika sekmēts sabiedrības vispārējais izglītības un veselības nodrošināšanas līmenis. No otras puses, neraugoties uz lielajiem plāniem, Tanzānija palika ļoti nabadzīga valsts, ar vienpartijas sistēmu un plašu korupciju.

Tulkojis svahili valodā angļu dzejnieka Viljama Šekspīra (William Shakespear) lugas, piemēram, “Jūlis Cēzars” (Julius Kaisari) un “Venēcijas tirgonis” (Mabepari wa Venisi).

Dž. Njereres dzīve attēlota dokumentālajā filmā “Mvalimu: Džūliusa Kamberges Njereres mantojums” (Mwalimu: The Legacy of Julius Kambarage Nyerere, režisors Lekoko Pinjels Ols Levlals, Lekoko Piniel Ole Livilal, 2009). Viņam veltītu dziesmu “Skolotājs (veltījums Džūliusam Njerere)”; Mwalimu (tribute to Julius Nyerere), izpilda Ivonna Čaka Čaka (Yvonne Chaka Chaka). Džūliusa Njejeres vārdā nosauktas vairākas starptautiskas stipendijas – Julius Nyerere Fellowshipss.