Ferencs Lists bija daudzpusīgs mūziķis, kurš sākotnēji iekaroja Eiropu kā pianists, līdz tam nepieredzēts klavierspēles virtuozs. Relatīvi drīz viņš sāka pārsteigt arī kā komponists, īpaši paša izveidotajā simfoniskās poēmas žanrā, bet arī plašāk – jaunu formveides principu izveidē mūzikas dramaturģijā. Turpinot kopt šīs jomas, viņš uzņēmās arī diriģenta, ērģelnieka, koncertmenedžera, organizatora pienākumus. Mūža nogalē F. Lists joprojām ziedojās klaviermākslai – šoreiz kā pedagogs, paralēli aizsākot arī jaunus ceļus kompozīcijas un mūzikas valodas laukā.

Visas Svētās Romas Impērijas teritorijā dzīvojošo dažādu etnosu, valodu un kultūras tradīciju saskarsme bieži izrādījies pozitīvs, virzošs un bagātinošs faktors. F. Lista ģimene ir šādu saskarsmju un mijiedarbes auglīgas ietekmes paraugs. Tēvs Ādams Lists (arī parakstījās gan List, gan Liszt) nācis no Ungārijas Rietumiem, tagadējās Austrijas Burgenlandes apkaimes. Viņš bija grāfa Nikolausa II Ešterhāzi (Esterházy II. Miklós) muižas pārvaldnieks un mūzikas skolotājs. Māte Marija Anna, dzimusi Lāgere (Maria Anna; Lager) bija strādājusi par mājkalpotāju Vīnē un runāja galvenokārt vāciski. Arī jaunajā ģimenē vācu valoda bija galvenā. 1820. gadu sākumā visa ģimene, ieskaitot 1811. gadā dzimušo dēlu Franci Ferencu, apguva franču valodu, kuru topošais komponists visu mūžu lietoja vislabprātāk.

Zēns agri izpauda muzikālas dotības un jau drīz sāka uzstāties tolaik ierastajos mājas koncertos pie aristokrātiem un turīgiem ļaudīm. Tēvs saprata nopietnas mūzikas izglītības nepieciešamību, pārdeva savus īpašumus un (arī ar grāfa finansiālu atbalstu) 1822. gadā ar ģimeni devās uz Vīni. Tur zēns sāka klavierspēles stundas pie Karla Černi (Carl Czerny) un kompozīcijas apguvi pie Antonio Saljēri (Antonio Salieri). Jaunais mūziķis veiksmīgi izvērsa jau uzsākto koncertdarbību. 1823. gadā ģimene devās uz Parīzi, bet F. Listu Parīzes konservatorijā neuzņēma kā sveštautieti. Viņš apguva klavierspēli tēva stingrā uzraudzībā, mācījās privāti pie konservatorijas mācībspēkiem. Kā koncertants F. Lists ātri ieguva slavu un apbrīnu.

Laikposmā no 1824. līdz 1827. gadam F. Lists kopā ar tēvu koncertējot apceļoja Angliju, Francijas provinces un Šveici, visur gūdams spožas atsauksmes. Taču tēvs 1827. gadā pēkšņi nomira un jaunajam mūziķim sākās patstāvīgs ceļš. Dzīvodams kopā ar māti Parīzē, F. Lists pārdzīvoja nopietnu garīgu krīzi, divus gadus vispār nespēlēja klavieres, pelnīja naudu ar privātstundām. Viņš aizrāvās ar literatūru, daudz lasīja un domāja par garīdznieka karjeru. Vienlaikus viņš tuvāk iepazinās ar literātu loku un daudziem ievērojamiem mūziķiem: Frideriku Šopēnu (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin), Nikolo Paganīni (Niccolò Paganini), Džoakīno Rosīni (Gioachino Rossini), Vinčenco Bellīni (Vincenzo Bellini), Džakomo Meierbēru (Giacomo Meyerbeer), Hektoru (Ektoru) Berliozu (Hector Berlioz) un Fēliksu Mendelszonu Bartoldi (Felix Mendelssohn Bartholdy).

1833. gadā F. Lists atkal atsāka klavierspēli, kaut uzstājās reti. Toties viņš turpināja intensīvi izglītoties humanitārajā jomā, jo saskarsmē ar citiem apzinājās savu izglītības trūkumu. Diemžēl arī vairāki kompozīcijas mēģinājumi izrādījās gluži neveiksmīgi.

Nozīmīga loma F. Lista dzīvesceļā bija rakstniecei Marijai d’Agū (Marie d’Agoult), ar kuru mūziķis iepazinās 1833. gadā. Sākās nestabila un sarežģīta dzīve Ženēvā un vēlāk Itālijā. Kompozīcijas mēģinājumi, tostarp plašai publikai domāti izklaidējošas ievirzes sacerējumi joprojām nenesa nekādus augļus. Svarīgs šī perioda darbs ir “Svētceļojumu gadi” (Années de pèlerinage, 1848–1882). Iepazinušies ar franču rakstnieci Žoržu Sandu (George Sand), F. Lists un M. d`Agū atgriezās Parīzē, kur Marija sākotnēji dzīvoja pie Ž. Sandas.

Sekoja jauni ceļojumi, visgarākais – apmēram divus gadus – uz Itāliju, kur tika iepazītas augstas kultūras vērtības. F. Lists arī turpināja daudz sekmīgāku koncertdarbību, uzstājoties Milānā, Florencē, Pizā, Romā. Abu ceļi pašķīrās 1839. gadā, kad Marija atgriezās Parīzē, bet F. Lists devās koncerttūrēs uz Vīni, Bratislavu un Peštu, pēc ilga laika atgriežoties Ungārijā. Nestabila virtuoza slavas un negaidītu kritumu dzīve veda uz Prāgu, Drēzdeni, Leipcigu, Hamburgu, Veimāru, Berlīni, pa ceļam uz Sanktpēterburgu iegriežoties arī provinces pilsētās (Jelgava; Rīga; Tērbata, tagad Tartu, visas 1842. gadā); vienlaikus F. Lists sāka uzstāties arī kā diriģents.

Pakāpeniski izveidojās zināma listomānija, ko mūziķis pats inspirēja un uzturēja – arī ar mīlas afērām un ekstravagantu uzvedību. Iestājās zināms atsalums attiecībās ar Mariju, jo viņa nesamierinājās ar F. Lista sānsoļiem. Marija anonīmi uzrakstīja romānu par kādu mākslinieku, kurā nepārprotami varēja pazīt viņas bērnu tēvu. 1843. gada beigās Marija un F. Lists šķīrās galīgi, taču turpinājās strīdi par bērnu audzināšanu. Blandīne, Kozima (otrajā laulībā Riharda Vāgnera, Richard Wagner, sieva) un Daniels 1845. gadā nonāca F. Lista mātes aprūpē bez tiesībām tikties ar savu māti.

Jau 1842. gadā Veimāras koncertu laikā F. Lists tika oficiāli pieņemts par kapelmeistaru Veimāras galmā; viņam kopā ar jau esošo kapelmeistaru bija jāvada orķestra darbs trīs mēnešus gadā. Mūziķis ļoti vieglprātīgi attiecās pret šo darbu, bet jaunajos apstākļos nolēma nostabilizēties Veimārā. No 1844. gada sākuma viņš veltīja Veimāras orķestrim un koncertdzīvei daudz lielāku uzmanību. No šejienes viņš devās arī uz Drēzdeni, kur sakarā ar R. Vāgnera operas “Rienci” (Rienzi, der letzte der Tribunen, 1837) iestudējumu iepazinās ar tās autoru un viņi kļuva tuvi draugi un domubiedri. 1846.–1847. gada ziemas koncertceļojumā galvenās pieturvietas bija Vīne, Pešta, Bukareste, Kijiva, Ļviva, Odesa, Konstantinopole, Jeļivazetgrada (tagad Kropivņicka, Ukraina).

Liktenīga izrādījās Kijiva, kur komponists iepazinās ar grāfieni Karolīnu Vitgenšteinu (Carolyne zu Sayn-Wittgenstein). Uzliesmoja jūtas, un abi atrada daudz kopēju interešu mākslas, filozofijas un reliģijas jautājumos. 1848. gadā Karolīne ar meitu ieradās Veimārā, kur drīz viņām pievienojās F. Lists. 12 gadus viņi dzīvoja relatīvi atturīgu, garīgi piesātinātu dzīvi, kaut, protams, bez Karolīnes nemitīgajām rūpēm un pamudinājumiem F. Lists tik daudz kā šajā laikposmā nebūtu paveicis. Tie bija viņa dzīves produktīvākie gadi, kad arī kā komponists viņš bija nobriedis principiāli jaunu ceļu meklēšanai un atrašanai. Šīs attiecības un oficiāla laulība nebija iespējama dažādo pavalstniecību dēļ (Karolīne bija Krievijas pavalstniece), tās turpinājās no 1848. līdz 1861. gadam.

Veimārā F. Lists sacerēja grandiozo siminora sonāti, ciklu “Poētiskās un reliģiozās harmonijas” (Harmonies poétiques et religieuses), 15 ungāru rapsodijas un virkni transkripciju, kā arī savu agrāko darbu redakcijas. Arī jau agrāk sacerētie un fiksētie abi klavierkoncerti šeit ieguva (nosacīti) galīgo veidolu (to īsti nevar apgalvot, jo savus skaņdarbus F. Lists rediģēja līdz mūža galam, arī jau iespiestos, tādēļ darbu hronoloģija nevar būt precīza principā). Tādā veidā tapa arī simfoniskā poēma (Symphonische Tondichtung) “Prelūdijas” (Les Préludes, 1854). Kopumā komponists sacerēja 12 simfoniskas poēmas gan ar literatūras, gan tēlotājmākslas un vēstures rosinātiem nosacītiem sižetiem un tēliem. Arī abas simfonijas ir šajā ziņā līdzīgas: “Fausta simfonija” (Eine Faust-Symphonie, 1861; pēc Johana Volfganga fon Gētes, Johann Wolfgang von Goethe, traģēdijas) un “Dantes simfonija” (Eine Sinfonie nach Dantes Divina Commedia – īsā forma Dante-Sinfonie, 1856). Līdzās daudziem citiem laicīgiem darbiem iezīmējās arī sakrālie Missa solemnis, oratorijas “Kristus” (Christus, 1855–1856) un “Leģenda par Svēto Elizabeti” (Legende von der heiligen Elisabeth, 1857–1862).

1861. gadā atstājot Veimāru, bija sarakstīts milzums skaņdarbu, kuri tomēr neguva vienprātīgu atzinību. Šajā kontekstā nozīmīga bija Vispārējās Vācu mūziķu apvienības (Der Allgemeine Deutsche Musikverein) dibināšana Leipcigā 1859. gadā; šajā pasākumā atskaņoja vispirmām kārtām F. Lista sacerējumus. Bagāts un auglīgs izvērtās diriģenta darbs, sevišķi R. Vāgnera, kā arī citu autoru propagandēšanā. Virkni vēlāk ievērojamu atskaņotājmākslinieku F. Lists atbalstīja kā stingrs pedagogs veidā, kas ir it kā mūsdienu meistarklašu paraugs (kopskaitā ap 300 mūziķu). 

No 1861. gada F. Lists visvairāk dzīvoja Romā, pievēršoties galvenokārt sacerējumiem ar reliģiozām tēmām. Viņš īslaicīgi dzīvoja arī franciskāņu klosterī un Vatikānā. No 1864. gada mākslinieks atgriezās arī laicīgā dzīvē (diriģents), taču 1865. gadā izveidoja tonzūru (matu izskuvumu) un pieņēma abata statusu. F. Lists vairākkārt apmeklēja arī Veimāru un Budapeštu. 1873. gadā pēc neliela atsaluma ciemojās pie Kozimas un R. Vāgneriem, 1876. gadā bija klāt R. Vāgnera “Nībelunga gredzena” (Der Ring des Nibelungen) pirmiestudējumā speciāli būvētajā Baireitas festivālu namā.

F. Lista veselība pasliktinājās, jau 1882. gadā viņš pārdzīvoja nelielu infarktu. 1886. gadā F. Lists devās uz Baireitu, bet jau ceļā saslima ar plaušu karsoni un Baireitā mira. 

Savā izvērstajā evolūcijā no mazāknozīmīgiem plašas publikas izklaidei domātiem sacerējumiem jau 1830. gadu beigās F. Lists ievērojami paplašināja pianistisko līdzekļu paleti, konsekventi labojot, papildinot un pārveidojot sākotnējo, reizumis pieticīgo materiālu. Taču vēl krasāki un būtiskāki nopelni ir simfoniskās poēmas un viendaļīgu klavierkoncertu izveidē. Tie būvēti pēc sonātformas un sonātes simfonijas cikla sintēzes principa. Tātad nevis vienkārši sapludinot eventuālā cikla daļas, bet veidojot sintētisku formu, ko varētu dēvēt par monociklu. Būtiska te ir monotematisma ideja: sākotnēji parasti liriski sapņainu, romantiski tvīksmīgu tēmu pārveidojot vērienīgā, heroiski vīrišķīgā veidolā – ļoti labi tas saklausāms poēmā “Prelūdijas”, kā arī pārējos apjomīgajos, izvērstas formas sacerējumos.

Otra svarīga novatorisma izpausme ir mūzikas stilistisko rādītāju atjaunošana no stabili romantiska izteiksmes līdzekļu arsenāla līdz pat tam laikam ļoti drosmīgiem meklējumiem divos virzienos. Pirmām kārtām, tas ir skaņkrāsu pašvērtības izcelšana, īpašā izsmalcinātība un kolorīta daudzveidība, kas sasaucas ar topošā impresionisma estētiku (piemēram, “Svētceļojumu gadu” trešajā sējumā). Otrām kārtām, tā ir virzība uz tonalitātes izkliedēšanu: sākotnēji tikai pakļaujot tonalitātes funkcionālo iedabu tonālo saišu vājināšanas labā, lai radītu specifisku, neierastu krāsainību (“Pelēkie mākoņi”, Nuages gris, 1881). Un tad jau pat meklējot ceļu uz tradicionālās tonalitātes nojaukšanu (“Bagatelle bez tonalitātes”, Bagatelle, sans tonalité, 1885?), kas būs raksturīga t. s. Jaunās Vīnes skolas meistariem ar Arnoldu Šēnbergu (vācu Arnold Schönberg, angļu Arnold Schoenberg) priekšgalā.

Nozīmīgākie F. Lista darbi ir garīgie kora darbi “Leģenda par Svēto Elizabeti”, oratorija “Kristus”, Rekviēms (Requiem, 1868), psalmi, himnas, korāļi; laicīgie kora darbi, tautasdziesmu apdares; orķestra darbi simfoniskās poēmas, tostarp “Taso: žēlabas un triumfs” (Tasso: Lamento e Trionfo, 1849), “Prelūdijas”, “Orfejs” (Orpheus, 1854), “Prometejs” (Prometheus, 1857) “Mazepa” (Mazeppa, 1854), “Ungārija” (Hungaria, 1856), “Hamlets” (Hamlet, 1872), “Huņņu kauja” (Hunnenschlacht, 1857), “Fausta simfonija”, “Dantes simfonija”, epizodes no Nikolausa Lēnava (Nikolaus Lenau) “Fausta” (Zwei Episoden aus Lenaus Faust, 1861), tostarp Pirmais Mefisto valsis (Erster Mephisto-Walzer), Rākoci maršs (Rákóczi-Marsch); klavierēm ar orķestri – Fantāzija par ungāru melodijām, trīs klavierkoncerti, “Nāves deja” (Totentanz, 1849); kameransambļi, elēģijas, instrumentālas romances; klavierēm sonāte siminorā (1853), fantāzijsonāte “Pēc Dantes lasījuma” (Après une lecture de Dante  Fantasia quasi Sonata, 1849), “Svētceļojumu gadi” (3 sējumi), “Poētiskās un reliģiozās harmonijas” (Harmonies poétiques et religieuses, 1847, tostarp “Sēru gājiens”, Funérailles), etīdes, tostarp 12 Transcendentāla atskaņojuma etīdes (Études d’exécution transcendante, 1851), tajās arī “Mazepa’’ (Mazeppa), Lielās etīdes pēc Paganīni (Grandes Etudes de Paganini, 1851, tajās arī Campanella), 19 ungāru rapsodijas, albuma lapas, mierinājumi, balādes, leģendas, deju skaņdarbi.     

Kopumā kompozīciju ir nepārskatāmi daudz – saraksts ir milzīgs. Tomēr pat mūsdienās vēl nav publicēts klasisks Kopoto darbu izdevums (1888. gadā iespieda vēl gluži nepilnīgu 34 sējumu kopojumu). Mūsdienās lieto galvenokārt sistemātisko katalogu (Ferenc Liszt (1811-1886): list of works: comprehensively expanded from the catalogue of Humphrey Searle as revised by Sharon Winklhofer = elenco delle opere: ampliamento del catalogo di Humphrey Searle nella revisione di Sharon Winklkofer, Milano, Rugginenti Editore, 2004.).

Daiļliteratūrā F. Lists kā galvenais personāžs atspoguļots maz. Zināmā mērā viņa portretējums ir M. d’Agū romāns “Nelida” (Nélida, 1846). Nereti F. Lista mūzika izmantota kino, piemēram, Žoržs Lakombs (George Lacombe) filmā “Slavas prelūdija” (Prélude à la gloire, 1948) par diriģentu Roberto Benci (Roberto Benzi) plaši izmanto poēmu “Prelūdijas”.

Uzņemtas spēlfilmas “Ungāru rapsodija” (Ungarische Rhapsodie, režisori Pēters Berneiss, Peter Berneis, un Andrē Ags, André Hague, 1954; oriģinālnosaukums Les Cloches n’ont pas sonnées, pēc tāda paša nosaukuma Žolta Haršāņi, Zsolt Harsányi, romāna, 1936); “Listomānija” (Lisztomania, režisors Kens Rasels, Ken Russell, 1975).

Arī baleta mākslā bieži parādās F. Lista miniatūras, bet Frederika Eštona (Frederick Ashton) baletā “Margarita un Armāns” (Marguerite and Armand, 1963; pēc Aleksandra Dimā, dēla, Alexandre Dumas fils, romāna “Kamēliju dāma”, La Dame aux Camélias, 1848), izmantots pilns siminora sonātes materiāls orķestra pārlikumā.

F. Lista vārdā nosaukta Budapeštas Mūzikas akadēmija (Liszt Ferenc Zeneművészeti Egyetem), kā arī Veimāras Franca Lista Mūzikas augstskola (Hochschule für Musik Franz Liszt Weimar). F. Listam veltīts muzejs ir Budapeštā, Raidingā, Veimārā, Baireitā, tostarp pieminekļi Budapeštā, Eizenštatē, Veimārā, Kaločā (Ungārijā) un Čerņivcos (Ukrainā). Nozīmīgākie F. Lista pianistu konkursi notiek Utrehtā, Veimārā, Budapeštā, Parmā, Honkongā, Losandželosā un citur.   

03.2011. Starptautiskā Budapeštas lidosta tika pārdēvēta par Budapeštas  Starptautisko Ferenca Lista lidostu (Budapest Liszt Ferenc Nemzetközi Repülőtér).

2011. gadā, atzīmējot F. Lista 200 gadu jubileju, tika laista apgrozībā 10 eiro sudraba piemiņas monēta.