19. gs. romantiskais klavierkoncerts ieguva divus attīstības virzienus: virtuozitāte un simfonisms. Lai demonstrētu augošo atskaņotājmākslinieku spēles prasmi, tika sacerēti koncerti, kuros solista partija bija vadošā un sarežģītākā. Šādi koncerti īpaši bija piemēroti koncertturnejām, jo orķestra vieglā partija bija iestudējama ar nelieliem orķestriem. Tieši 19. gs. pianistu vieskonceri regulāri notika daudzās Eiropas pilsētās. Simfonizētus klavierkoncertus, kuru muzikālās dramaturģijas veidošanā solistam un orķestrim bija vienlīdz liela nozīme, turpinot L. van Bēthovena vēlīno koncertu jaunatradumus, radīja vācu komponists Johanness Brāmss (Johanness Brahms), kura Klavierkoncerts Nr. 2 B-Dur (2. Klavierkonzert in B-Dur op. 83, 1881) ir viens no izcilākajiem romantisma klavierkoncertiem. Romantisma laikā klavierkoncerta forma pārveidojās – radās gan viendaļīgi koncerti, gan koncertžanra darbi variāciju formā. Solo partijas ietekmēja jaunie klavierspēles paņēmieni, kuri attīstījās līdz ar pašu instrumentu – klavieru uzlabojumiem. Īpaši nozīmīgs bija koncertklavieru (angļu grand piano, vācu Konzertflügel) izgatavošanas sākums 19. gs. otrajā pusē, jo klavieru skaņa kļuva skanīgāka un niansēm bagātāka. Populārākie romantisko klavierkoncertu autori ir poļu pianists un divu klavierkoncertu autors Frideriks Šopēns (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin); ungāru pianists un komponists Ferencs Lists (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt); vācu romantiķi Fēlikss Mendelszons Bartoldi (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy) un Roberts Šūmanis (Robert Alexander Schumann); franču komponists Kamils Sensānss (Charles-Camille Saint-Saëns); norvēģu komponists Edvards Grīgs (Edvard Hagerup Grieg); krievu lielmeistari Pēteris Čaikovskis (Пётр Ильич Чайкoвский) ar savu populāro Klavierkoncertu Nr. 1 B-Dur (Концерт № 1 для фортепиано с оркестром си-бемоль минор, соч. 23, 1875) un Sergejs Rahmaņinovs (Сергeй Васuльевич Рахмaнинов), kura koncerti Nr. 2 (Kонцерт для фортепиано с оркестром № 2 до-минор, op. 18, 1901) un Nr. 3 (Концерт для фортепиано с оркестром № 3 ре минор, op. 30, 1909), tāpat kā “Rapsodija par Paganīni tēmu” (Рапсодия на тему Паганини, 1934) klavierēm un orķestrim, ir vieni no visvairāk spēlētiem klavierkoncertiem.