Mūsdienās ar vārdu “klavierkoncerts” saprot koncerta žanra skaņdarbus, kas sacerēti laikā no 18. gs. vidus, kad tika izgudrotas pirmās āmuriņu klavieres, līdz mūsdienām. Tomēr nereti ar šo vārdu apzīmē koncertus taustiņinstrumentiem, kas bija klavieru priekšteči – čembalo un klavesīns. Daudzi klavesīnam vai čembalo rakstītie koncerti tiek atskaņoti uz mūsdienu klavierēm, skanot orķestrī arī mūsdienu stīgu instrumentiem, bet 21. gs. šie darbi nereti tiek spēlēti uz atjaunotiem senajiem instrumentiem vai to kopijām.

Baroka nezūdoša vērtība ir vācu komponista Johana Sebastiāna Baha (Johann Sebastian Bach) vairāk nekā desmit koncerti, pirmais no tiem – Koncerts koncertējošam čembalo, 2 vijolēm, altam un ciparotajam basam (Concerto a cembalo concertato, 2 violini, Viola e Basso continue) sacerēts ap 1734. gadu. Dažus gadu desmitus vēlāk, kad arvien lielāku popularitāti ieguva klavieres, daudziem skaņražiem bija grūti izvēlēties starp šiem diviem instrumentiem. Piemēram, vācu komponists Johans Gotfrīds Mītels (Johann Gottfried Müthel), dzīvodams Rīgā, sacerēja divus Koncertus koncertējošam čembalo (Concerto per il cembalo concertato acc; publicēti 1767). Šīs mūzikas novatorisms radīja problēmas atskaņotājiem, jo soloinstrumentam – čembalo, bija pārāk maz iespēju, lai atbilstu J. G. Mītela mūzikas dramaturģijai. Savukārt jaunizgudrotās klavieres nekādi nevarēja veikt to basso continuo (no itāļu ‘nepārtrauktais bass’ jeb ‘ciparotais bass’) funkciju, kas koncertējošajam čembalo paredzētas tutti (kopspēles) vietās. 1771. gadā J. G. Mītels mēģināja šo problēmu risināt, uzrakstot skaņdarbu “Duets 2 klavierēm, 2 flīģeļiem vai 2 fortepiano” (Duetto für 2 Claviere, 2 Flügel oder 2 Fortepiano), kas atskaņojams uz jebkura tā laika taustiņinstrumenta.

Aktuāls ir jautājums, kādam taustiņinstrumentam sacerēti pirmie Vīnes klasiķu koncerti. Jozefs Haidns (Franz Joseph Haydn) saviem koncertiem deva norādes “klavesīnam vai klavierēm”, bet Volfgangs Amadejs Mocarts (Wolfgang Amadeus Mozart), kura pirmie klavierkoncerti tapuši 1767. gadā, sākot ar 1782. gadu, Klavierkoncertu Nr. 12 A-Dur (12. Klavierkonzert in A-Dur, KV 414), komponēja tikai klavierēm un pats spēlēja Vīnē izgatavotas āmuriņu klavieres. Savus ievērojamākos klavierkoncertus Nr. 20 d-moll (Concert für das Pianoforte, KV 466) un Nr. 23 A-Dur (Concert für das Pianoforte, KV 488) V. A. Mocarts radīja 1785.–1786. gadā.

Klasiskais klavierkoncerts ir darbs trīs daļās. Pirmā daļa komponēta sonātes allegro (no itāļu ’ātri’, ’priecīgi’) formā, ar galvenās tēmas un blakuspartijas pretnostatījumu, turklāt pirmajā daļā pirms noslēdzošā posma tradicionāli jābūt solista kadencei. Otrā daļa – liriska, dziedoša. Trešā daļa, kurā izmanto gan rondo, gan sonātes formu, ir tempa ziņā visātrākā un virtuozākā. Orķestra sastāvā bija stīgu instrumenti un pūšaminstrumenti: 1–2 flautas, obojas, klarnete un fagots, divi mežragi, reizēm arī trompetes. V. A. Mocarta pēdējos koncertos un vācu komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) klavierkoncertos skanēja arī timpāni.

Vīnes klasiķu ietekmē klavierkoncertus sacerēja austriešu komponisti Johans Nepomuks Hummels (Johann Nepomuk Hummel), Ignacs Mošeless (Ignaz Moscheles), Karls Černi (Carl Czerny). Arī L. van Bēthovena pirmajos klavierkoncertos vērojama V. A. Mocarta ietekme. Tomēr tieši L. van Bēthovena daiļradē klavierkoncerts iegūst simfonisku vērienu un viņa Klavierkoncerts Nr. 5 Es-Dur op. 73 (5. Klavierkonzert op. 73 in Es-Dur, 1811) jau no pirmajām taktīm – no solista kadences ar augšupejošām pasāžām – vēsta par nebijušu pieeju klavierkoncerta žanram.

19. gs. romantiskais klavierkoncerts ieguva divus attīstības virzienus: virtuozitāte un simfonisms. Lai demonstrētu augošo atskaņotājmākslinieku spēles prasmi, tika sacerēti koncerti, kuros solista partija bija vadošā un sarežģītākā. Šādi koncerti īpaši bija piemēroti koncertturnejām, jo orķestra vieglā partija bija iestudējama ar nelieliem orķestriem. Tieši 19. gs. pianistu vieskonceri regulāri notika daudzās Eiropas pilsētās. Simfonizētus klavierkoncertus, kuru muzikālās dramaturģijas veidošanā solistam un orķestrim bija vienlīdz liela nozīme, turpinot L. van Bēthovena vēlīno koncertu jaunatradumus, radīja vācu komponists Johanness Brāmss (Johanness Brahms), kura Klavierkoncerts Nr. 2 B-Dur (2. Klavierkonzert in B-Dur op. 83, 1881) ir viens no izcilākajiem romantisma klavierkoncertiem. Romantisma laikā klavierkoncerta forma pārveidojās – radās gan viendaļīgi koncerti, gan koncertžanra darbi variāciju formā. Solo partijas ietekmēja jaunie klavierspēles paņēmieni, kuri attīstījās līdz ar pašu instrumentu – klavieru uzlabojumiem. Īpaši nozīmīgs bija koncertklavieru (angļu grand piano, vācu Konzertflügel) izgatavošanas sākums 19. gs. otrajā pusē, jo klavieru skaņa kļuva skanīgāka un niansēm bagātāka. Populārākie romantisko klavierkoncertu autori ir poļu pianists un divu klavierkoncertu autors Frideriks Šopēns (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin); ungāru pianists un komponists Ferencs Lists (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt); vācu romantiķi Fēlikss Mendelszons Bartoldi (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy) un Roberts Šūmanis (Robert Alexander Schumann); franču komponists Kamils Sensānss (Charles-Camille Saint-Saëns); norvēģu komponists Edvards Grīgs (Edvard Hagerup Grieg); krievu lielmeistari Pēteris Čaikovskis (Пётр Ильич Чайкoвский) ar savu populāro Klavierkoncertu Nr. 1 B-Dur (Концерт № 1 для фортепиано с оркестром си-бемоль минор, соч. 23, 1875) un Sergejs Rahmaņinovs (Сергeй Васuльевич Рахмaнинов), kura koncerti Nr. 2 (Kонцерт для фортепиано с оркестром № 2 до-минор, op. 18, 1901) un Nr. 3 (Концерт для фортепиано с оркестром № 3 ре минор, op. 30, 1909), tāpat kā “Rapsodija par Paganīni tēmu” (Рапсодия на тему Паганини, 1934) klavierēm un orķestrim, ir vieni no visvairāk spēlētiem klavierkoncertiem.

Nozīmīgākie 20. gs. klavierkoncertu autori ir ungāru komponisti Bēla Bartoks (Béla Viktor János Bartók) un Ģerģs Ligeti (György Sándor Ligeti); čehu komponists Bohuslavs Martinu (Bohuslav Martinů); franču komponists Moriss Ravels (Joseph Maurice Ravel); amerikāņu komponisti Semjuels Bārbers (Samuel Osborne Barber II) un Džordžs Gēršvins (George Jacob Gershwin); krievu komponisti Igors Stravinskis (Игорь Фёдорович Стравuнский), Sergejs Prokofjevs (Sergei Sergeyevich Prokofiev), Dmitrijs Šostakovičs (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) un krievu un vācu komponists Alfrēds Šnitke (krievu Альфред Гарриевич Шнитке, vācu Alfred Schnittke); itāļu komponists Lučiano Berio (Luciano Berio); brazīliešu komponists Eitors Vila-Lobušs (Heitor Villa-Lobos); poļu komponists Vitolds Ļutoslavskis (Witold Roman Lutosławski).

Īpaši ir koncerti un koncertžanra skaņdarbi, kas paredzēti spēlēšanai ar vienu – kreiso roku. Pirmajā pasaules karā labo roku zaudēja austriešu pianists Pauls Vitgenšteins (Paul Wittgenstein). Tieši viņam savus darbus sacerējuši austriešu komponists Ērihs Korngolds (Erich Wolfgang Korngold) – Klavierkoncertu op. 17 (Klavierkonzert für linke Hand allein Cis-Dur op. 17, 1923); vācu komponists Pauls Hindemits (Pauls Hindemith) – Klaviermūziku ar orķestri op. 29 (Klaviermusik mit Orchester, op. 29 für die linke Hand; 1923, pirmatskaņojums 2004); M. Ravels – Klavierkoncertu Nr. 2 (Concerto pour la main gauche en ré majeur, 1929–1930); angļu komponists Bendžamins Britens (Edward Benjamin Britten, Baron Britten of Aldeburgh) – Variācijas par tēmu op. 21 (Diversions for Piano Left Hand and Orchestra, Op. 21; 1940).

Mūsdienās klavierkoncerts ir neatņemama koncertdzīves sastāvdaļa. Šī žanra attīstībai ir plašas perspektīvas nākotnē, ņemot vērā gan koncertējošo pianistu skaitu pasaulē, gan klausītāju vēlmi dzirdēt to, kā viens cilvēks – solists – klavierkoncertā kļūst līdzvērtīgs veselam orķestrim. Slavenākie 21. gs. radīto opusu autori ir: amerikāņu komponists Filips Glāss (Philip Morris Glass) – trīs klavierkoncerti (2000; 2004; 2017) un Koncerts klavesīnam un kamerorķestrim (Concerto for Harpsichord and Orchestra, 2002); poļu komponists Kšištofs Pendereckis (Krzysztof Eugeniusz Penderecki) – koncerts klavierēm ar orķestri “Augšāmcelšanās” (Resurrection, 2001–2002); igauņu komponists Erki Svens Tīrs (Erkki-Sven Tüür) – klavierkoncerts (2006); skotu komponists Džeimss Makmilans (Sir James Loy MacMillan) – Klavierkoncerts Nr. 2 (Piano Concerto No. 2; 2003) un Klavierkoncerts Nr. 3 (Concerto No. 3 for Piano and Orchestra “The Mysteries of Light”, 2008); somu komponisti Magnuss Lindbergs (Magnus Gustaf Adolf Lindberg) – Klavierkoncerts Nr. 2 (Pianokonsertto nro 2; 2012) un Pērs Henriks Nūrdgrēns (Pehr Henrik Nordgren) – Klavierkoncerts kreisajai rokai un kamerorķestrim op. 129 (Concerto for Piano, for the left hand, Op. 129; Pianokonsertto nro 3 vasemmalle kädelle op. 129; 2004); ķīniešu komponists Taņ Duņs (ķīniešu 譚盾, angļu Tan Dun), kura klavierkoncertu “Uguns” (The Fire) 2008. gadā pirmatskaņoja izcilais ķīniešu pianists Lang Langs (ķīniešu 郎朗, angļu Lang Lang) Ņujorkas Filharmoniķu diriģenta Leonarda Slatkina (Leonard Slatkin) vadībā; austriešu komponists Heincs Karls Grūbers (Heinz Karl ’Nali’ Gruber, HK Gruber) – klavierkoncerts (2016); japāņu komponists Toši Ičijanagi (japāņu 一柳 慧, angļu Toshi Ichiyanagi) – klavierkoncerts Nr. 4 “Džezs” (2009), Nr. 5 “Somija” (2012), Nr. 6 “Zen” (2016).