A. Lembergs ir viens no 20. gs. spilgtākajiem latviešu baletdejotājiem un baletmeistariem. Viņa izcilību veidojusies 28 nodejotās spilgtās lomās, 20 iestudētos oriģinālbaletos un trīs klasiskā baleta atjaunojumos. Sava mākslinieciskā artava pienākas arī latviešu tautas dejai, pildot virsvadītāja pienākumus Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. 18 gadus būdams Latvijas baleta trupas vadītājs, spējis iemantot baleta dejotāju uzticību, iegūstot cieņu un uzmanību, cenšoties saglabāt ļoti augstu vērtēto Rīgas baleta trupas saliedētību un īpašo dejas stilu. Savukārt, kā dejotāju viņu raksturo īpaša dejas kultūra, aktierspēle, tēlu izjūta, vieglums, elegance, papildināta ar spožu tehnisko sniegumu.

Tēvs, Jānis Lembergs, bija lietpratīgs konstruktors un aizrāvās ar medicīnu. Māte, Karlīna, bija mājsaimniece. Jau no bērnības Aleksandram patika viss, kas bija saistīts ar kustību – vingrošana, peldēšana, cirkus akrobāti un skriešana. Kopā ar tēvu regulāri apmeklējis Salamonska cirku. Pirmā saskarsme ar deju A. Lembergam bija četru gadu vecumā latviešu pedagoģes Annas Ašmanes-Sietiņsones plastikas studijā. Vispārējo izglītību ieguvis Rīgas pilsētas 8. pamatskolā un Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā.

1932. gada Ziemassvētkos, A. Lembergs laikrakstā “Jaunākās ziņas” ieraudzīja fotogrāfiju ar kostīmos ģērbtiem bērniem un sludinājumu par Latvijas Nacionālās operas (LNO) baletskolas izrādi. Diemžēl informācija bija novēlojusi, bet vēlēšanās redzēt baletu palika.

A. Lembergs sāka mācīties Harija Plūča vadītajā LNO baletskolā (1932–1936). Pirmā uzstāšanās – solo “Skotu dejā” vācu komponista Frīdriha fon Flotova (Friedrich von Flotow) operā “Marta” (Martha oder Der Markt zu Richmond, 1847). 1936.–1938. gadā viņš turpināja apgūt baleta prasmes privātajā baletstudijā pie krievu baletmeistares un pedagoģes Aleksandras Fjodorovas (Александра Александровна Фёдорова).

Bija precējies ar baletdejotāju un baletmeistari Janīnu Pankrati.

1938. gada sākumā A. Lembergs profesionālajā izaugsmē bija sasniedzis augstāko līmeni, ko LNO baletskola spēja dod, un 1938. gada rudenī viņš kopā ar kolēģi Vandu Grosenu devās uz Parīzi.

1938.–1939. gadā A. Lembergs bija trupas Ballet de la Jeunesse solists. Trupas vadītājs un baletmeistars bija dāņu horeogrāfs Birgers Bartolīns (Birger Bartholin), pedagoģe Ļeņingradas Kirova teātra (Ленинградский ордена Ленина и ордена Октябрьской Революции академический театр оперы и балета имени С. М. Кирова, Кировский театр) teātra soliste Ļubova Jegorova (Любовь Николаевна Егорова). Trenējoties Ļ. Jegorovas studijā, A. Lembergam radās iespēja papildināt prasmes un zināšanas ne tikai klasiskās dejas tehnikā, bet arī dueta dejā. Viens no pirmajiem, ar kuru A. Lembergs iepazinās Parīzē, bija krievu izcelsmes vācu dejotājs Jūlijs Algārovs (Yuly Vladimirovich Algaroff). Šī iepazīšanās izrādījās liktenīga un ilgstoša, jo abus saistīja balets un tā progresīvās izteiksmes formas. 1960. gadā viņi satikās Rīgā, kad J. Algārovs kopā ar franču primabalerīnu Ivetu Šovirē (Yvette Chauviré) sniedza viesizrādes LNO. Tieši J. Algārovs kļuva par impresāriju, kurš organizēja latviešu baleta pirmās viesizrādes Francijā un Itālijā 1972. gadā.

Parīzē, A. Lembergs apmeklēja arī krievu pedagogu Olgas Preobraženskas (Oльга Иосифовна Преображенская) un Borisu Kņazevu (Борис А. Князев) meistarklases. Kopā ar Ballet de la Jeunesse viņš piedalījies viesizrādēs Luksemburgā, Nīderlandē, Beļģijā, Anglijā, Šveicē un citur. Diemžēl 1939. gadā Ballet de la Jeunesse bankrotēja. Lai izdzīvotu nācās dejot seansu starplaikos Parīzes kinoteātros. Palīdzēja arī Ļ. Jegorova, pie kuras viņš turpināja strādāt par asistentu duetu dejā. Treniņā gūto traumu dēļ 1939. gada vasarā A. Lembergs bija spiests atgriezties Latvijā.

Tibalds, Romeo krievu komponista Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) baletā “Romeo un Džuljeta” (Roméo et Juliette, 1938); Dzejnieks vācu komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Iemīlējies un tā, kuru mīl” (En amour et celui qu’elle aime, 1938); atveidojis titullomas viencēlienu baletos “Kroplis” (Infirme, 1938) un “Lauvu dresētājs” (L’entraîneur lionne, 1938) un citas.

Francijā gūtā trauma bija nopietna, un pagāja vairāki mēneši līdz A. Lembergs varēja atsākt nodarbības. Kā baletdejotājs A. Lembergs bija apveltīts ar daudzām šai profesijai nepieciešamām īpašībām. Viņa staltais augums, skatuviskā iznesība un šarms bija kā radīti galvenajām lomām gan klasiskajos, gan mūsdienīgajos baletos. Spožā dejas tehnika un izcilā aktiermeistarība, ļāva rast viņa varoņiem vienreizēju, neatkārtojamu, pārliecinošu ar laikmeta tradīcijām un sadzīves paražām pievilcīgu skatuvisko iemiesojumu. 10.1939. pirmā izrāde pēc traumas, kurā viņš dejo Jaunekli duetā ar Ainu Jansoni bija baletmeistara Osvalda Lēmaņa horeogrāfijā iestudētais itāļu komponistu Čezares Punji (Cesare Pugni) un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) balets “Esmeralda” (Esmeralda, 1939). Pirmie panākumi bija grandiozi un drīz vien A. Lemberga repertuārā bija vadošās lomas: Bazils ungāru un austriešu komponista Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) baletā “Dons Kihots” (Don Quixote, 1941), Frondoso krievu komponista Aleksandra Kreina (Александр Абрамович Крейн) “Laurensija” (Лауренсия, 1941; 1949), Zigfrīds P. Čaikovska “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1941; 1951), Laimonis Alfrēda Kalniņa “Staburadze” (1943), Vaclavs, Nurali krievu komponista Borisa Asafjeva (Борис Владимирович Асафьев) “Bahčisarajas strūklaka” (Бахчисарайский фонтан, 1940; 1948) un citas. 1939.–1945. gadā A. Lembergs bija vadošais LNO baleta solists, viņa partneres bija 30. un 40. gadu izcilākās latviešu baletdejotājas Edīte Feifere, Mirdza Griķe, Melānija Lence, Anna Priede, Olga Adamova un citas.

16.01.1945. A. Lembergs tika apcietināts un nosūtīts uz labošanas darbu nometni Tagillagu (Тагиллаг), Sverdlovskas apgabalā. 22.02.1947. atbrīvots un atgriezies Latvijā, bet nesaņēmis atļauju dejot LNO, strādāja par krāvēju un ekspeditoru.

1948.–1964. gadā A. Lembergs bija atkal LNO baleta premjers, viņš dejoja visas vadošās lomas tā laika baleta izrādēs. Viena no spilgtākām lomām ir solists, franču komponista Morisa Ravela (Maurice Ravel) “Bolero” (Bolero, 1958) Helēnas Tangijevas-Birznieces oriģināliestudējumā. Šajā iestudējumā piedalījās arī J. Pankrate un Alfrēds Spura.

Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas (RHV; kopš 2020. gada – Rīgas Baleta skola) pedagogs (1956–64), RHV direktors (1964–1968), LNO galvenais baletmeistars (1968–1985). 

Plašs un daudzveidīgs bija A. Lemberga arī padomju okupācijas laikā veidoto tēlu saraksts, kurā cēlie varoņi, cīnītāji, galantie kavalieri un arī negatīvie tēli radīja pārliecinošu skatuvisko iemiesojumu. Nozīmīgākas lomas: Dezirē P. Čaikovska “Apburtā princese” (Спящая красавица, 1948), Viktors krievu komponista Mihaila Čulaki (Mихаил Михайлович Чулаки) “Jaunība” (Юность, 1950), Romeo, Tibalds S. Prokofjeva “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта, 1953; 1962), Princis krievu komponista Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Pelnrušķīte” (Золушка, 1953), Austris Anatolija Liepiņa “Laima” (1953; 1955), Jons lietuviešu komponista Juļusa Juzeļūna (Julius Juzeliūnas) “Jūras krastā” (Ant marių kranto, 1954), Žans de Briēns krievu komponista Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimonda” (Раймонда, 1954), Barons Ādolfa Skultes “Brīvības sakta” (1955), Konrāds, franču komponista Adolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Korsārs” (Le Corsaire, 1957), Alberts, Hilarions A. Š. Adāna “Žizele” (Giselle, 1956), Francis austriešu komponista Johana Štrausa, dēla (Johann Strauss, Sohn) “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1957), Kristaps A. Kalniņa “Staburadze”, (1957), Ako, Plantators Romualda Grīnblata “Rigonda” (1959), Mākslinieks krievu komponista Sergeja Rahmaņinova (Сергей Васильевич Рахманинов) “Simfoniskās dejas” (Симфонические танцы, 1961), solists M. Ravela “Spāņu rapsodija” (1961), Lukašs krievu komponista Mihaila Skoruļska (Михаил Адамович Скорульский) “Meža dziesma” (Лесная песня, 1963), Nēģeris Raimonda Paula un Egila Švarca “Kubas melodijas” (1963) un citas.

Kā viesmākslinieks A. Lembergs piedalījies Liepājas baleta izrādēs (1941–1943): Zigfrīds P. Čaikovska “Gulbju ezers”, Kolēns vācu komponista Pētera Ludviga Hertela (Peter Ludwig Hertel) “Veltīgā uzmanība” (La Fille mal gardée, 1789).

Nozīmīgākie iestudējumi LNO: Oļega Barskova “Pāns un Sīringa” (1963; 1983), norvēģu komponista Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1966; 1980), Arvīda Žilinska “Sprīdītis” (1968; 1983), O. Barskova “Inku zelts” (1969), Č. Punji, R. Drigo, Riharda Glāzupa “Parīzes Dievmātes katedrāle” (1970), somu komponista Žana Sibēliusa (Jean Sibelius) “Skaramušs” (1971), franču komponista Žorža Bizē (Alexandre-César-Léopold Bizet) un krievu komponista Rodiona Sčedrina (Родион Константинович Щедрин) “Karmena” (1971), krievu komponista Eduarda Lazareva (Эдуард Леонидович Лазарев) “Antonijs un Kleopatra” (Антоний и Клеопатра, 1972), Marģera Zariņa “Svētā Maurīcija brīnumdarbi” (1974), A. Kalniņa “Staburadze” (1976), A. Žilinska “Lolitas brīnumputns” (1979), R. Paula “Vitrāžas” un “Ritmi, ritmi” (1979), Jura Karlsona “Lasot Blaumani” (1979), S. Prokofjeva “Romeo un Džuljeta” (1982), O. Barskova “Lēdijas Makbetas monologs” (1983), austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) “Divertisments” (1983), P. Čaikovska “Gulbju ezers” (1984), azerbaidžānu komponista Fikreta Amirova (Fikrət Məşədi Cəmil oğlu Əmirov) “Tūkstoš un viena nakts” (Тысяча и одна ночь, 1985) un citi.

Iestudēts arī televīzijas balets: Jāņa Ķepīša “Vasaras naktī” (režisors Mihails Pjarns, 1961).

Kā viesbaletmeistars A. Lembergs strādājis Čehoslovākijas Operas un baleta teātros: Ostravā – E. Grīga “Pērs Gints” (1974), E. Lazareva “Antonijs un Kleopatra” (1978), Brno – Ž. Sibeliusa “Skaramušs” (1980), Ž. Bizē, R. Sčedrina “Karmena” (1980), O. Barskova “Pāns un Sīringa” (1980), Č. Punji un R. Drigo, R. Glāzupa “Parīzes Dievmātes katedrāle” (1981).

A. Lembergs atveidojis kuģa kurinātāju Lanmani spēlfilmā “Tabago maina kursu” (režisors Aleksandrs Leimanis, 1965), vācu koncentrācijas nometnes virsnieku spēlfilmā “Noktirne” (režisors Rostislavs Gorjajevs, Ростислав Аркадьевич Горяев, 1966), baltgvardu virsnieku baronu fon Ungernu spēlfilmā “Iznākums” (Исход, režisors Anatolijs Bobrovskis, Анатолий Алексеевич Бобровский, 1967).

A. Lembergs bija apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni (Орден Красного Знамени, 1969), piešķirts LPSR Tautas skatuves mākslinieka (1971) un PSRS Tautas skatuves mākslinieka (1982) nosaukums.

A. Lemberga radošās darbības laiks iezīmējies ar daudziem vērienīgiem baletu iestudējumiem, Rīgas baleta atpazīstamību pasaulē, inovatīviem dejas formu meklējumiem baleta mākslā, jauno dejotāju individuālā stila izkopšanu, kā arī ārvalstu horeogrāfu piesaisti. Pirmajos iestudējumos – “Pāns un Sīringa” un “Pērs Gints” – baletmeistara galvenais horeogrāfijas izteiksmes veids bija ķermeņa grācija un ekspresija, saglabājot klasiskās dejas pamatvērtības. Vērienīgs, emocionāls un horeogrāfiski daudzveidīgs bija O. Barskova baleta “Inku zelts” iestudējums, kurā jūtama dziļa un nopietna baletmeistara pieeja izvēlētajai tēmai. Tajā bija gan gaume, gan skatuviskā kultūra, gan plašs plastiskās izteiksmes diapazons. Pirmie mūsdienīgās horeogrāfijas elementi vērojami Č. Punji un R. Drigo baleta “Parīzes Dievmātes katedrāle” iestudējumā. A. Lembergam izdevās harmoniski savienot vairākus horeogrāfiskus stilus, veiksmīgi izmantojot daudzlīmeņu skatuvisko darbību.

A. Lemberga horeogrāfa darba augstākā virsotnē bija Ž. Bizē un R. Ščedrina “Karmena”. Baletmeistara traktējumā klasiskās dejas valoda sintezējās ar mūsdienu dejas elementiem, tā bija eleganta, spilgti raksturojoša un dziļi emocionāla. Ar lieliem panākumiem “Karmena” tika izrādīta ārvalstīs. Īpaši atzīmējamas viesizrādes Maskavā (1979), kurās Hosē lomu atveidoja Māris Liepa. Nozīmīga bija A. Lemberga sadarbība ar komponistu A. Žilinski; tās rezultātā tapa divi bērnu oriģinālbaleti: “Sprīdītis” un “Lolitas brīnumputns”. Iestudējumu horeogrāfija bija krāsaina, viegli uztverama un saprotama, tāpat kā mūzika, un iestudējumi piedzīvoja ilgu skatuvisko mūžu. 60. un 80. gados A. Lembergs bija iestudējis un atjaunojis 20 baletus un baleta miniatūras, izvedis Rīgas baletu plašajā pasaulē un izaudzinājis jaunu talantīgu dejotāju paaudzi.